Šodien Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā durvis vērusi jauna izstāde – «Sveiciens no Mītavas: vecais ģimenes albums» jeb mākslas un vēstures apvienojums. Izstādes darbi īpaši ar to, ka uz mūsu pilsētu tie atceļojuši no Hamburgas. Tos uz mammas dzimto pilsētu atvedusi māksliniece Ļubova Zimonenko kopā ar dzīvesbiedru Romanu Faieršteinu un meitu Annu Zimonenko. Viņi skatītājiem fotogrāfijās sniedz ieskatu senās Mītavas vēsturē 20. gadsimta sākumā, bet caur saviem mākslas darbiem – ieskatu ebreju kultūrā.
Ritma Gaidamoviča
«Šobrīd dzīvojam Hamburgā, bet bija laiks, kad Latvijā ieradāmies teju katru vasaru, lai atpūstos Jūrmalā un strādātu jaunrades namā. Pirms diviem gadiem meitai teicu: «Aizbrauksim apskatīties, kur dzīvoja mana māte, uz seno Mītavu!» Esot te, es sapratu: man ir jāatved un jāparāda jelgavniekiem tās lietas, kas saglabājušās mūsu ģimenes albumos, tās liecības, kas raksturo manas mātes dzimto pilsētu 20. gadsimta sākumā. Un te nu mēs esam,» saka māksliniece Ļ.Zimonenko. Tieši ciemošanās Jelgavā, tikšanās ar Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktori Gitu Grasi mudinājusi kundzi un viņas meitu uz mūsu pilsētu vest to, kas jau bijis ģimenes krājumos, un vēl papildus meklēt arhīvos liecības, kas saistītas ar ģimeni un seno Mītavu. «Tā kā izstādi sarunājām uz 2011. gada sākumu, mums bija divi gadi, lai cītīgi strādātu, dziļāk izpētītu ģimenes vēsturi un uz Jelgavu atvestu pašu labāko un ekskluzīvāko,» stāsta māksliniece.
Izstādē senatnīgais satiekas ar mūsdienīgo Izstādes autori dzīvesbiedri R.Faieršteins un Ļ.Zimonenko kopā ar meitu Annu ir radošs kolektīvs. Viņi ir Maskavas Arhitektūras institūta abiturienti, kas savu dzīvi saistījuši ar tēlotājmākslu. Savu profesionālismu, ko apliecina līdzdalība Krievijas un Vācijas mākslinieku savienībās, viņi pierādījuši daudzos realizētos izstāžu projektos dažādu valstu galerijās, muzejos un kultūras centros. Tagad, pēc 110 gadiem, Ļ.Zimonenko kopā ar ģimeni Jelgavā izveidojusi mākslas izstādi, kas veltīta senču piemiņai, kuru pagātnē aizgājušās sejas raugās uz mums no vecā ģimenes albuma. Muzeja apmeklētāju skatienam šodien pavērusies negaidīta ekspozīcija, kas tapusi laimīgas sakritības rezultātā. Šie rūpīgi glabātie dokumenti pārdzīvojuši karus un evakuāciju, valstis un to valdību maiņu, revolūcijas un emigrāciju – visu, ar ko saskārās to īpašnieki 20. gadsimtā. Izstāde veidota vairākās daļās. Viena no tām veltīta ģimenei – Levinu dzimtai –, kuras saknes ir Mītavā. Te skatāmas ģimenes fotogrāfijas, dokumenti, dažādas liecības, savukārt otra daļa veltīta Mītavai, un tajā apskatāmas pilsētas fotogrāfijas – ēkas un cilvēki. «Fotogrāfijās ir pilsēta ar grūtu likteni, kas savas daudzu gadsimtu ilgās dzīves gaitā mainījusi gan veidolu, gan nosaukumu. Papildus parādīsim, kā šeit pratušas sadzīvot dažādas tautas, dažādas reliģijas,» tā A.Zimonenko. Izstādē arī ieskats Hamburgas mākslinieku veikumā – R.Faieršteina latīņu alfabēta burti jūgendstilā un arhitektūras fantāzijas vienā no ebreju alfabētiem – ivritā. Bet no Ļ.Zimonenko pūra eksponēti tekstiliju objekti ar ebreju simboliem un zīmēm.
Vectēvs strādājis par frizieri tagadējā Ausekļa ielā Jelgavā ir ģimenes saknes. Proti, šeit 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā dzīvojuši Ļ.Zimonenko vecvecāki, šeit dzimusi un līdz 14 gadu vecumam dzīvojusi viņas mamma Dora Levina. «Mamma dzīvoja kuplā ģimenē – viņai bija 11 māsas, viens brālis, bet viņa bija jaunākā. Mans vectētiņš strādāja par frizieri kādā frizētavā tagadējā Ausekļa ielā, vecmāmiņa bija mājsaimniece,» no mammas stāstītā atminas Ļ.Zimonenko, piebilstot, ka viena no viņas mammas Doras māsām – Milda – senajā Mītavā iepriecinājusi dāmas. Mildas rokām tapušas skaistas un greznas cepures, arī parūkas, bet Ļ.Zimonenko mamma šīs cepures lielās kārbās iznēsājusi kundzēm pa mājām. Tieši tāpēc izstādē skatāmas arī vairākas fotogrāfijas, kurās ģimenes dāmas un arī citas jelgavnieces redzamas greznās cepurēs. «Papildus šīm fotogrāfijām esam centušies parādīt, kādos fotoateljē tās uzņemtas, par ko liecināja zīmogs katras bildes otrajā pusē. Fotografēšanās – tie tolaik bija svētki visai ģimenei, kurus ne katrs varēja atļauties,» stāsta mākslinieces meita A.Zimonenko.
Ģimene Jelgavu pameta 1915. gadā Diemžēl Ļ.Zimonenko vecvecāku un arī mammas likteni skāra emigrācija. Viņiem Jelgava bija jāpamet. Piecas vecākās māsas un D.Levinas brālis no 1904. līdz 1907. gadam laimes meklējumos šķērsoja Atlantijas okeānu un apmetās Ņujorkā. Bet 1915. gadā arī pārējie Levini bija spiesti doties prom no Mītavas un kļūt par brūkošās Krievijas impērijas bēgļiem. Viņi vispirms devās uz Ukrainu, vēlāk – uz Maskavu, kur arī apmetās uz dzīvi. «No mammas stāstītā atminos, ka viņai Krievijā klājās grūti. Mītavā viņa bija iemācījusies latviešu, vācu un vienu no ebreju valodām – jidišu, bet krievu valodu zināja slikti. Mans tēvs viņai nopirka rakstāmmašīnu, lika iemācīties krievu valodu, un viņa tika iekārtota darbā fotohronikā par mašīnrakstītāju,» stāsta Ļ.Zimonenko. Runājot par valodas prasmēm, viņa atzīst, ka diemžēl latviešu valodu pati nemāk un šobrīd to nožēlo. «Atceros, ja mamma, viņas māsas un vecmāmiņa negribēja, lai vīri saprot, par ko runā, viņas runāja latviski. Man mamma dziedāja tikai latviešu dziesmiņas un teica: «Smuka meita!» Tagad nožēloju, ka neprasīju, lai arī man iemāca šo valodu, lai gan jau tad katru vasaru braucām uz Dzintariem atpūsties,» atzīst Ļ.Zimonenko. Viņa šobrīd savu dzīvi saista gan ar Krieviju, gan Vāciju. Foto: Ivars Veiliņš
22.5 °C,
1.7 m/s,
69.7 % 
22.5 °C,
1.7 m/s,
69.7 %