«Kaut daudzi mani sauc par tehnikas fanātu, es tā neuzskatu. Drīzāk esmu inovāciju pētnieks. Protams, ir 21. gadsimts un teju visu var nopirkt jau gatavu, ja vien ir nauda, taču daudz interesantāk ir pašam izprast, kas «lācītim vēderā», un izgatavot savām rokām. To arī mācu skolēniem,» saka bērnu un jauniešu centra «Junda» robotikas pulciņa skolotājs Ivars Bahmanis, kura rokām tapusi, piemēram, automātiskā suņu barotava, plaukstu gaismas sensors, rotaļlietas bērniem ar speciālām vajadzībām.
Ritma Gaidamoviča
Ivars robotikas pulciņu «Jundā» vada no septembra un spējis ar savu darbu, entuziasmu, tehnoloģijām ieinteresēt 17 pilsētas bērnus veidot mazus robotus, atribūtus prāta spēlēm, tūningot spēļu mašīnas. Ivara pirmā profesija ir ēdināšanas servisa speciālists, taču, nostrādājis divus gadus par pavāru, sapratis, ka tas nav domāts viņam. «Tas ir pārāk individuāls darbs, bet man patīk būt sociāli aktīvam, tāpēc nolēmu mācīties par pedagogu. Tagad esmu mājturības un tehnoloģiju skolotājs, kurš aizrāvies ar robotiku un inženiera darbā grib ieinteresēt arī citus,» stāsta Ivars.
Pievērsties kam tādam pamudinājis tētis, kurš pēc profesijas ir celtnieks, taču Ivaru un brāļus mēdzis pārsteigt ar dažādiem izgudrojumiem. Tētis izveidojis pat sniega jahtu. «Tā bija uz tādām kā slēpēm ar buru – kad vējš pūta, tā slīdēja uz priekšu. Tā mēs ziemā vizinājāmies pa ezeru,» atceras Ivars.
Sunim automātiskā barotava Bet nu dažādi tehniski «brīnumi» tapuši jau paša rokām, atvieglojot vai padarot interesantāku viņa un citu dzīvi. Cik gan bieži reizēs, kad negribas celties no mīkstā dīvāna, lai izslēgtu gaismu, esam iedomājušies: kāpēc gan nevar sasist plaukstas, lai tā izslēgtos… Var! Viena no pirmajām lietām, kas tapusi Ivara mājās, tieši bija gaisma, kas darbojas uz plaukstu sensora. Proti, ienāc telpā, sasit plaukstas, un gaisma iedegas, tāpat arī, ejot prom, izslēdzas. Bet drauga sunim viņš izgatavojis automātisko barotavu, kas divreiz dienā noteiktā laikā izdod sunim 100 gramus barības. «Jā, kāds teiks – tādu taču var nopirkt veikalā. Var gan, tikai tā ir salīdzinoši maza, arī cena neadekvāta. Taču es, saprotot shēmu, izveidoju daudz lielāku, praktiskāku, turklāt par zemākām izmaksām,» stāsta Ivars. Šim darbam veltīti divu nedēļu vakari un dažas naktis.
Grib, lai bērni ratiņkrēslu var darbināt ar domu spēku Viņa rokām tapusi arī rotaļlieta bērniem ar īpašām vajadzībām, kas rosina domāt un padara viņu dzīvi interesantāku. «Bērns uzliek austiņas, kurās dzird skaņu. Ja viņš ienāk gaišākās telpās, skaņa kļūst ātrāka, ja tumšākās – lēnāka. Bērniem tas ļoti patīk, viņi pēta, līdz ar to viņiem interesantāk dzīvot,» stāsta Ivars. Šobrīd šo ierīci Ivars nodevis Cēsu 2. pamatskolas speciālās klases skolēniem, kuri ir ļoti priecīgi par šādu rotaļlietu. Viņš atzīst, ka labprāt sadarbotos arī ar kādu no Jelgavas speciālajām skolām.
Šobrīd pēc līdzīgas sistēmas robotikas pulciņa audzēkņi veido sensoriņu, kas darbosies ar lampiņām – tumsā gaismiņas izdzisīs, bet gaišākās telpās būs spožākas. «Mana bakalaura darba tēma bija «Informāciju tehnoloģiju izmantošana bērniem ar īpašām vajadzībām», un pētīju no ASV pasūtītas ierīces darbību. Šī ierīce ļauj bērniem ar cerebrālo trieku strādāt ar datoru. Proti, datorpele tiek kustināta un visas darbības veiktas ar domu spēku. Bērns uzliek īpašas austiņas, iziet soļus, ko programma piedāvā, stipri koncentrējoties uz katru darbību, ko rāda, un tajā laikā programma ieraksta viņa smadzeņu viļņus. Vēlāk bērns, domājot par kādu darbību, var strādāt ar datoru – kustināt peles kursoru pa labi, kreisi, izvēlēties nepieciešamo. Pēc šāda principa vēlos panākt, lai bērni ar domu spēku varētu darbināt elektronisko ratiņkrēslu,» stāsta Ivars, piebilstot, ka tas noteikti būs darbietilpīgs process.
Skolēns veido kodu atslēgu istabai Izgudrot, izveidot ko jaunu viņš mudina arī Jelgavas skolēnus. «Vēlreiz apstiprināšu to, ka šodien bērniem ir visai maza interese par inženierzinātni, tehniku. Manā pulciņā mācās tikai 17 bērni no 6. un 7. klases. Taču es te labprāt redzētu arī 8. – 12. klases jauniešus,» tā Ivars. Līdz šim «Jundas» darbnīcā skolēni radījuši ne vienu vien tehnisku «brīnumu». Proti, kāds audzēknis pats izveidojis spēles pogas, kas noder, piemēram, spēlējot viktorīnu. Proti, pie galda sēž četri skolēni, tiek uzdots jautājums, un tas, kurš pirmais pogu nospiež, pirmais arī atbild. Te arī tapis skaņas līmeņa indikators – jo skaļāka skaņa, jo vairāk lampiņu iedegas. «Līdzīgu ierīci, lai mērītu trokšņa līmeni, izmanto policija. Šis skolēna veidotais aparāts gan nav tik precīzs, jo nav nokalibrēts, taču ir iespējams izmērīt, cik decibelu katrā vietā – cik telpā, cik vilciena stacijas tuvumā,» skaidro Ivars. Šobrīd skolēni sākuši darbu pie taimerīšu veidošanas, kas vēlāk varēs būt labs palīgs mammām virtuvē, piemēram, vārot olas vai cepot kūku, jo tas iezvanīsies, kad attiecīgais laiks būs pagājis. Viens no audzēkņiem pats savām rokām cenšas izgatavot kodu atslēgu savai istabai. Tepat šobrīd arī top roboti līnijsekotāji – roboti, kas darbojas uz baterijām ar infrasarkanām LED lampiņām. Proti, uz balta materiāla tas brauks uz priekšu, uz melna – nekustēsies, bet, ja uz galda ir melna līnija un apkārt balts, tas kustēsies pa šo līniju. Ar tiem viņi piedalīsies sacensībās.
No radio vadāmās mašīnas var uztaisīt metāla detektoru «Sākumā puiši aizrāvās ar spēļu mašīnu tūningošanu – ielika gaismiņas, mainīja režīmus, bet nu pievērsušies nopietnākām lietām. Ideju ir daudz, tikai nereti pietrūkst materiālu. Skolēni jau iet uz «Id computer», kur viņiem iedod vecās datoru detaļas, paši mājās kaut ko meklē, taču aicinu palīdzēt arī jelgavniekus, jo zinu, ka viņi var. Cik gan bieži ir tā, ka radio vadāmajai mašīnai nolauzti riteņi, noplēsti vadi, tā nedarbojas, tāpēc tiek izmesta. Nedariet tā! Kaut vadi izrauti, tā vienalga ir vērtība, jo mums tur ir tik daudz noderīgu detaļu!» saka Ivars. Izrādās, no radio vadāmās mašīnas detaļām var izveidot pat metāla detektoru, automātisko burbuļu pūšamo, īssavienojuma testerīšus. Tieši tālab cilvēki, kuriem mājās ir šādas salūzušas mantas, tās aicināti nodot «Jundā» Skolas ielā 2.
Foto: Ivars Veiliņš