«Deviņdesmito gadu sākumā krievu tautības cilvēkiem patiesi bija grūti aprast ar jauno situāciju Latvijā – mainīta valsts iekārta, valodas barjera, līdz ar to milzīgs bezdarbs, neziņa par savu vietu sabiedrībā. Toreiz bieži man kā skolotājai nāca klāt mani tautieši un jautāja: «Ko mēs tagad darīsim, kā mēs tālāk dzīvosim?» Tagad ir pagājuši 20 gadi, un mēs redzam, kā viss mainījies – šodien vismaz Jelgavā es droši varu teikt, ka problēmas cilvēkiem ir sadzīviskas, nevis nacionālas,» uzskata Jelgavas krievu biedrības «Istok» vadītāja Raisa Kozačenko.
Kristīne Langenfelde
Tieši šie jautājumi, kas deviņdesmito gadu sākumā radīja bažas krievu tautības cilvēkos, bija pamats tam, lai apvienotos un veidotu kopīgu krievu biedrību – aizstāvētu savas intereses, stiprinātu savas tradīcijas. Nākamgad «Istok» svinēs jau 20 gadu jubileju, un tās dibinātāja R.Kozačenko spriež, ka šodien cilvēkus pēc tautības dala vien atsevišķi ieinteresēti politiķi, bet ikdienā sabiedrībā sen jau vairs nav barjeras starp dažādu tautību cilvēkiem. «Man kaimiņos dzīvo vien divas krievu ģimenes – pārējie ir latvieši. Kā jūs domājat, par ko mēs satiekoties runājam? Par nacionālām un politiskām lietām? Nē, mēs pārspriežam, cik šomēnes liels elektrības vai ūdens rēķins, cik traki, ka atkal kāds bez darba palicis… Lūk, tas satrauc cilvēkus – nevis latviešus vai krievus, bet ikvienu no mums,» tā R.Kozačenko.
Jūs apstiprināt to, ko bieži gadās dzirdēt ikdienas sarunās, bet ne publiskajā telpā – nacionālās problēmas šodien nav aktuālākās un tās kultivē tikai atsevišķas organizācijas. Tieši tā – ieklausieties, kas par to runā: kāds, kurš grib nokļūt ērtā krēslā, un pēc tam – kaut ūdens plūdi… Tie ir tikai pompozi vārdi, kuriem nav pamata, un sabiedrība to sāk saprast. Vēl visiem spilgti atmiņā ir tikko aizvadītās vēlēšanas – ko tajās ieguva partija, kuras galvenais trumpis ir krievu valoda? Šī kārts vairs nestrādā. Es uzskatu, ka daudz produktīvāks darbs valstī būtu tad, ja šos jautājumus noliktu malā un risinātu lietas, kas ir svarīgākas – ekonomika, bezdarbs, pensijas, sociālā joma. Jā, es esmu krievu tautības cilvēks, bet pat man jau šķebina masu medijos dzirdamā uzkurināšana – nevajag taču kurināt tur, kur nav, ko kurināt!
Ko jūs domājat par ideju Latvijā ieviest divas valsts valodas – latviešu un krievu? Es uzskatu, ka tas nav vajadzīgs. Tik mazā valstī kā Latvija divas valsts valodas ir absurds. Jā, es vienīgi piekrītu, ka valoda varētu būt problēma nelielai daļai pensijas vecuma cilvēku, kuriem mūža nogalē to nu jau ir grūti iemācīties, bet jaunajiem valoda nu nekādi nedrīkst būt problēma – ja tu dzīvo Latvijā, tad tev ir jāzina latviešu valoda perfekti. Man absolūti nebija pieņemams gadījums ar bijušo «Saskaņas centra» Saeimas deputātu Valēriju Kravcovu, kurš bija gatavs strādāt Saeimā, balsot par valsts likumiem, neprotot valsts valodu. Man, krievu cilvēkam, pat pie televizora sēžot un uz to visu skatoties, bija kauns – nezinu, kā viņš varēja neizjust kaunu…
Atceros, kad tikko izveidojām biedrību, pavērās iespēja caur dažādiem projektiem kursos mācīties latviešu valodu bez maksas un pēc tam, nokārtojot noteiktos eksāmenus, iegūt arī Latvijas pilsonību. No mūsu biedrības to tiešām daudzi izmantoja – cilvēki pirmspensijas vecumā ar tik lielu atbildības sajūtu labprāt gāja, mācījās un pēc tam saņēma pilsoņa apliecību. Viņiem tas bija notikums!
Cilvēkam taču nepārtraukti ir jāattīstās, jāmācās, jāpilnveidojas…
… tajā pašā laikā nepazaudējot savu identitāti. Tieši tā, savs «es» ir ļoti būtisks katram no mums, bet tas, ka krievu cilvēks apgūst latviešu valodu, integrējas sabiedrībā, jau nenozīmē, ka viņš pazaudē sevi. Ir pagājuši 20 gadi, bet vai tāpēc mēs savās ģimenēs vairs nerunājam krieviski, vai tāpēc mēs kopīgi nesvinam krievu svētkus, negodājam savas tradīcijas? Mums jau nekas nav atņemts – tikai no pašiem ir atkarīgs, cik svarīgi mums tas ir, cik ļoti mēs tajā gribam iesaistīties.
Jūs gribat teikt, ka iespējas ir, bet ne visi tās izmanto? Jā, jo tie, kuri saka, ka viņam kaut kas tiek atņemts vai nepietiekami dots, vienkārši neizmanto iespējas. Ja es gribu, es vienmēr atradīšu, kā piepildīt savu dzīvi, bet, ja negribēšu, tad tā arī sēdēšu mājās un čīkstēšu, ka nekas jau nenotiek. Bet paskatieties apkārt – notiek! «Istok» krievu publikai visa gada garumā rīko virkni kvalitatīvu un labu pasākumu, kuros iesaistīties. Tie ir Masļeņica, Ziemassvētki, sadraudzības vakari ar citām biedrībām, dažādi koncerti, dzejas vakari, tāpat mēs iesaistāmies teju visās lielākajās pilsētas aktivitātēs – ir Pilsētas svētki – mēs esam klāt; notiek sporta diena – mēs piedalāmies! Tā varētu uzskaitīt vēl ilgi. Un, ja es redzu, ka zāle ir pilna cilvēkiem, tātad tas kādam ir vajadzīgs, bet tiem, kas sēž malā un čīkst, es ieteiktu nākt klajā ar savām idejām. Ja nepatīk viena vai otra aktivitāte, ir cits redzējums – lūdzu, nāciet uz Sarmas ielu 4, uz mūsu biedrību, un mēs kopīgi atradīsim veidu, kā uzlabot mūsu darbu. Bet galvenais jau ir nepalikt malā.
Sabiedrībā daudz runā par integrāciju. Kā jums šķiet, vai Latvijā tā notiek pareizajā virzienā? Man būs grūti runāt par Latviju kopumā, jo pilsētu un vietu ir tik daudz, katrā savs redzējums. Es varu spriest par to, kā šajā jomā notiek Jelgavā, un te es redzu, ka virziens ir pareizs. Mūsu biedrību pilsēta atbalsta, mums ir brīva iespēja rīkoties, tikai pašiem tas jāgrib. Tās lielākās dāvanas, ko no pilsētas esam saņēmuši, ir mūsu mājas – 2004. gadā domes priekšsēdētājs Rāviņa kungs mums pasniedza tiešām lielu dāvanu: pašiem savas telpas Pulkveža Brieža ielā 26, bet pagājušajā gadā šīs skaistās un plašās telpas Sarmas ielā 4. Nu jau šī māja ir visu kultūras biedrību apdzīvota, te mēs jūtamies kā savējie. Un arī tas, ka mūsu pasākumus ar savu klātbūtni vienmēr pagodina domes vadība, jau vien ir apliecinājums tam, ka mēs pilsētai esam svarīgi.
Un patiesībā jau viss sākums nebūtu iespējams bez pašvaldības atbalsta. Sabiedrības integrācijas pārvaldes vadītāja Rita Vectirāne bija tā, ar kuru mēs kopā šo ceļu sākām – es viņu uzrunāju un teicu: kaut kas jādara! Savukārt viņa atsaucās, un tagad mums ir integrācijas pārvalde, savas mājas, atbalstīti projekti, idejas. Jā, vienmēr jau gribētos izdarīt vairāk, iegūt vairāk līdzekļu, lai mūsu darbībai vēriens plašāks, bet diemžēl mums spēka ir tik, cik ir.
Vai nav mazliet skumji, ka biedrībai arvien mazāk pievienojas gados jauni cilvēki – vai nezūd ticība, ka pēc gadiem 10 vai 20 šis darbs vēl kādam būs vajadzīgs? Skumji varbūt nav īstais vārds, bet, protams, negribētos, ka 20 gados ieguldītais tā vienkārši izplēn. Jā, kad mēs sākām, mums visiem bija ap 40 – 50 gadu. Šobrīd mūsu jaunākais biedrs ir vecāks par 40 gadiem, bet vairums – jau pensijas gados. Ar jaunajiem ir tā: viņiem šobrīd vienīgā dzīves prioritāte ir nauda. Jaunā paaudze ir materiālisti, viņiem ir svarīgi iekārtoties, nopelnīt, nostāties uz kājām. To zinu pēc sava dēla – garas darba stundas, nogurums, mājas… Jaunajiem nav laika sabiedriski darboties. Jā, varbūt viņi to gribētu darīt citādākā veidā, bet, kā jau teicu, lūdzu, nāciet, jaunieši, sakiet, ko jūs gribat, realizējiet savas idejas! Taču kopumā es uz to raugos pragmatiski – gadu gaitā esam secinājuši, ka iesaistīšanās biedrībā kļūst aktuāla tā ap gadiem 40, un arī tas taču nav slikti, ka cilvēks noteiktā vecumā nobriest sabiedriskajai dzīvei – tātad turpinājums būs. Un man tiešām ir svarīgi, lai Jelgavā, manā pilsētā, šis darbs paliktu.
Jūs sakāt – Jelgavā, manā pilsētā… Jā, man jau nav citas pilsētas – šeit es esmu uzaugusi un visu mūžu nodzīvojusi. Noteikti esmu Jelgavas patriote, un arī šajā gadījumā manai tautībai nav nozīmes. Es, tāpat kā jebkurš cits, vērtēju, kā pilsēta dzīvo, elpo, attīstās. Un zināt, kas mani šodien iepriecina visvairāk? Mana Raiņa iela beidzot būs skaista!
Foto: Ivars Veiliņš
0.6 °C,
3.7 m/s,
94.2 % 
0.6 °C,
3.7 m/s,
94.2 %