Pilsētā

Ritma Gaidamoviča

«Mēs apvienojam sievietes invalīdes, kurām ir dažādas
veselības problēmas. Akcentu likām tieši uz izglītību, labdarību un
kultūru. Patiesībā varētu pat teikt, ka darām visu, kas dzīvei
piederas, un tur arī savas dalībnieces cenšamies iesaistīt. Jā, mēs
esam tās, kas zvana šīm sievietēm un velk laukā no mājas, īpaši tas
aktuāli ziemā, kad laiks auksts, tumšs un neviens negrib doties
laukā. Bet tādos brīžos un patiesībā jau vienmēr mēs lielu atbalstu
saņemam no Sociālo lietu pārvaldes, kas nodrošina specializēto
transportu, un nereti tieši tas ir glābiņš, lai mēs kaut kur
nokļūtu, izkustētos. Arī šodien, ja nebūtu šī busiņa, es uz
tikšanos pa sniegu pati nevarētu atbraukt,» teic organizācijas
priekšsēdētāja Dzintra Saulkalne. 

Viss sācies ar dažiem datoriem

Pirms desmit gadiem viss sācies ar Eiropas projektu, kā
rezultātā iegūta datortehnika, lai arī sievietes ar invaliditāti
varētu mācīties ar tiem strādāt un iet līdzi laikam. Pamazām
organizācijas darbības loks paplašinājies, taču doma par mācīšanos
strādāt ar datoriem palikusi nemainīga, tas arī tagad ir viens no
galvenajiem organizācijas virzieniem – apmācīt biedrus, lai arī
viņi varētu darboties ar jaunākajām tehnoloģijām. Pērn ar projekta
un SIA «NDD» atbalstu iegādāta jauna datortehnika. Pavisam nesen
organizācija saņēmusi ziņu no starptautiskās kompānijas
«Microsoft», kas apstiprinājusi projektu un dāvinājusi datoru
programmatūru par vairāk nekā 1000 latiem. Tas nozīmē, ka par šo
naudu organizācija ar licencētām programmām varēs aprīkot piecus
datorus. «Jau tagad esam nolēmušas iet soli tālāk un rakstīt jaunu
projektu, lai savām biedrēm iegādātos klēpjdatorus,» stāsta
Dz.Saulkalne. 

Salūdza 

rakstāmmašīna

«Vārdu sakot, man salūza rakstāmmašīna, nopirku datoru, bet
nemācēju ar to rīkoties, bija jādomā, ko un kā darīt. Kopā ar puisi
Ruslanu Flamenko vācām informāciju, kā var uztaisīt projektu, iegūt
datorus un arī citām sievietēm invalīdēm iemācīt strādāt ar tiem.
Jo tad, ja tu sēdi pie datora, neviens jau neredz – esi slims vai
ne, toties brīvi vari komunicēt, neskatoties uz to, vai tev ir
iespēja iziet sabiedrībā vai nav. Bieži vien tādiem cilvēkiem kā
mēs tas ir vienīgais komunikācijas veids. Tad sekoja projekti par
apmācībām, datoriem. Patiesībā mums pie datora daudzām ir uzlīmīte
angļu valodā «Es mīlu manu datoru, jo visi mani draugi dzīvo
tajā»,» smaidot noteic Dz.Saulkalne.

Galvenā vēlēšanās – 

iziet sabiedrībā

Jelgavas sieviešu invalīdu organizācijā «Zvaigzne» darbojas
aptuveni 50 sieviešu vecumā no 20 līdz pat vairāk nekā 80 gadiem.
Organizācijas vadītāja atzīst, ka visas viņas ir arī gana aktīvas.
Jā, savu reizi kāda netiek laika apstākļu, slimības vai vēl kāda
cita iemesla dēļ, taču kontakts tiek uzturēts ar visām, turklāt
nepārtraukti. Taujātas par to, vai piesakās arī jaunas dalībnieces,
valdes locekle un grāmatvedes palīdze Dina Kairiša atzīst, ka, jā,
un labākais ir tas, ka jaunās organizāciju atrod pašas. «Ik pa
laikam atnāk kāda jauna sieviete, ko uzņemam. Šķiet, arī viņu
galvenā vēlēšanās ir biežāk iziet sabiedrībā, kontaktēties ar
cilvēkiem,» piebilst D.Kairiša. 

Vidus posms starp pašvaldību 

un sievietēm invalīdēm

«Mēs vienmēr esam atvērtas un gatavas sadarboties, piedalīties
un draudzēties. Mēs sevi bieži uzskatām par tādu kā vidus posmu
starp pašvaldību un mūsu biedrēm – pašvaldība sniedz informāciju,
bet mēs esam tie cilvēki, kas to nodod tālāk – kuram šis vai tas
būtu vairāk vajadzīgs vai noderīgs. Mēs taču savus cilvēkus
pazīstam vislabāk! Piemēram, man bija tā iespēja pērn pabeigt
kursus Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā, kur apguvu
programmēšanu, decembrī pabeidzu grāmatvedības kursus. Tagad
jāatzīst, ka daudzi no kaut kā tāda baidījās, bet mēs, darbīgākās,
esam tās pierunātājas, iedrošinātājas, lai tomēr arī citi iet un
izmanto iespēju,» stāsta D.Kairiša. «Par iespēju izglītoties
neapšaubāmi esam pateicīgas pašvaldībai, kas kopā ar Pieaugušo
izglītības centru rīko dažādus kursus, seminārus,» piebilst
Dz.Saulkalne. 

Satiekas mēneša 

pirmajā sestdienā

Neviena organizācija nevar dzīvot bez tradīcijām, arī
«Zvaigznei» un tās biedrēm ir savas desmit gadu krātās tradīcijas.
Katru dienu viņas vienkopus birojā neizdosies satikt, taču tas
iespējams katra mēneša pirmajā sestdienā. Tā ir diena, kad visi
tiekas birojā. Tad teju katru reizi ciemos tiek aicināti viesi, kas
kopīgi ar kundzēm padzied, dara vēl kādu radošu darbu vai arī
vienkārši patērzē. D.Kairiša piebilst, ka lielu stimulu visām dod
arī ikmēneša ekskursijas vai kāds brauciens uz teātri, koncertu,
arī Rīgā. «Pērn ļoti pastrādājām un tikām uz «Miserable», lielo
Ziemassvētku labdarības koncertu Ķīpsalas hallē, «Čikāgas piecīšu»
koncertu,» stāsta Dz.Saulkalne. Bet vasara nav pagājusi, ja vismaz
reizi viņas nav sajutušas jūras vēju un pabradājušas pa jūrmalas
smiltīm. 

«Zvaigznē» – Latvijas sieviete

Jā, jā, kādam varētu šķist, ka augšgalā pēc brīvprātības
principa darbojas jaunākās, kas visu kūrē, lai organizācijā
«Zvaigzne» apvienotajām sievietēm tas viss būtu. Taču patiesībā ir
pavisam pretēji – aktīvākās ir tieši pavecākās kundzes, kurām ir
vērā ņemama pieredze, piemēram, grāmatvedei ir teju 80 gadi un viņa
savu darbu pārzina no A līdz Z. D.Kairiša un Dz.Saulkalne teic:
«Šķiet, viņa jau piedzimusi par grāmatvedi.» Bet projektu
rakstītāja un bīdītāja ir priekšsēdētāja kopā ar valdes locekli
D.Kairišu. 

Uzteicami, ka organizācijas biedres nestāv uz vietas un
negaida, ka kāds viņām tāpat vien rokās kaut ko ieliks. Pērn savu
biedri viņas pieteikušas konkursam «Latvijas sieviete», un Santa
Paulušenko šo balvu arī ieguvusi. Kolēģes neslēpj, ka Santa tik
tiešām ir izcila sieviete un šī nav vienīgā godalga viņas pūrā. Arī
Dz.Saulkalne pirms diviem gadiem ieguvusi pilsētas Pateicības
rakstu par aktīvo darbu pilsētas un biedru labā.

«Cilvēks jāpārvērš 

par savu draugu»

«No debesīm nekas nekrīt, vienalga, kas tur otrā galā
telefonam, vienmēr šis cilvēks ir jāpārvērš par savu draugu. Un
tieši šī iemesla dēļ, ka mums ir tik daudz lieldraugu ne tikai mūsu
pilsētā, bet arī Rīgā, esam tik daudz paveikušas un redzējušas.
Protams, viens no mūsu galvenajiem lieldraugiem ir Jelgavas
pašvaldība, kas sagādājusi ne mazums iespēju «Zvaigznei». Tāpat,
piemēram, uz «Čikāgas piecīšiem» biļetes izkārtojām caur Rīgas
domes kultūras departamentu, caur pasākuma organizatoriem BT1
izdevies tikt iekšā Ķīpsalas koncertos, protams, daudz mums
palīdzējuši arī dažādi uzņēmumi, nesen kāda ziepju fabrika mums
sagādāja veselu kasti smaržīgām dāvanām, kuras pašas ikdienā
nevaram atļauties. Kur nu – mazais gabaliņš maksā ap divi lati!»
teic Dz.Saulkalne. Viņa arī piebilst, ka par savu lieldraugu
pārvērtušas arī lielveikalu, kas vairākas reizes gadā ļauj
iepirkties bez maksas. 

Jāseko līdzi visām izmaiņām

«Zvaigznes» sievietes gan atzīst, ka arī bez pašu veikuma un
darba nekas nenotiek, jo jau no organizācijas dibināšanas sākuma
tiek rakstīti projekti, lai iegūtu finansējumu. «Lielākā rakstītāja
mums ir Dzintra, kas nekad uz vietas nestāv – kad viens projekts
pabeigts, viņa jau domā par nākamo, lai varam kaut ko pasākt,»
stāsta D.Kairiša. Dz.Saulkalne gan atzīst, ka sākumā, protams,
gājis grūti, taču tagad jau tās vadlīnijas apmēram zināmas, atliek
vien rakstīt. «Skaidrs gan, ka nepārtraukti jāseko līdzi visām
izmaiņām. Tā teikt, visu laiku jāmācās. Arī tiem pašiem Jelgavas
pašvaldības projektiem viss mainās. Bet vienmēr jau var pajautāt,
ja kaut kas nav skaidrs,» tā Dz.Saulkalne. Jāpiebilst, ka nu
«Zvaigznes» biedres vairs neaprobežojas tikai ar sīkiem
projektiņiem pilsētas mērogā, bet startē arī Latvijas un pat
ārvalstu konkursos, lai saņemtu finansējumu. «Protams, sanāk arī
vilšanās, bet tāpēc jau nav jāstreso – vienkārši jāmeklē citas
iespējas,» tā vadītāja. 

Organizācija – 

neatņemama sastāvdaļa 

Šī organizācija var lepoties arī ar to, ka ne vienu reizi vien
ir liels palīgs studentiem, rakstot kursa vai bakalaura darbus.
Dz.Saulkalne min, ka salīdzinoši uzteicama sadarbība veidojusies ar
LLU studentiem un pasniedzējiem no Sociālo zinātņu fakultātes.
Vadītāja teic, ka patiesībā vai katru gadu tiek izstrādāts kāds
darbs par tēmu, kas saistīta ar «Zvaigzni», un organizācijas
biedres šādai sadarbībai vienmēr ir atvērtas. 

Sievietes atzīst, ka «Zvaigzne» viņām ir neatņemama dzīves
sastāvdaļa. «Jo te mēs visas sadraudzējamies, apmaināmies ar
informāciju, uzzinām, kā kuram klājas, ko kāds kaut kur uzzinājis,
par ārstniecību, kur labāk, kur kāda atlaide. Galvenais, lai
notiktu informācijas aprite, jo, ja sēdēsi mājās viens, tā arī neko
neuzzināsi,» piebilst Dz.Saulkalne. «Galvenais jau, ka cita citu
pavelkam laukā no rutīnas un depresijas. Kaut vai tikai piezvanot
un pajautājot: kas tev šodien mugurā; vai ir kaut kas sarkans, lai
priecīgāks prāts?» smaidot teic Dz.Saulkalne. 

Jau šobrīd padomā jauni darbi

«Mēs jūtamies svarīgas ne tikai Jelgavai, kur saņemam lielu
atbalstu, bet darbojamies arī valsts līmenī un jūtam, ka atbalsts
ir, tikai vajag rakt, darīt un meklēt. Esam sasaistījušās arī ar
vairākām Jelgavas organizācijām, piemēram, Jelgavas Sabiedrības
integrācijas biroju, jo uzskatām, ka arī mūsu cilvēki jāintegrē,»
tā D.Kairiša. Runājot par nākotnes plāniem un darbiem, Dz.Saulkalne
min, ka vēl gana daudz gribas padarīt rehabilitācijas jomā un
veselības uzlabošanā. Tieši tāpēc ir vēlme attīstīt ideju, lai
katrai no organizācijas biedrēm būtu veselības apdrošināšanas
polise, kas ļautu visām saņemt medicīnas pakalpojumus par
saprātīgām cenām. Tagad tādas ir tikai dažām. «Bet to visu
nevarēsim panākt, ja mūs nepazīs, tāpēc vienmēr saku: «Lai mūs
atpazītu, ir jāpieklauvē pie durvīm, jāiepazīstina ar sevi!»,» tā
vadītāja.  

Gandarījums brīžos, kad pamana

«Lielākais stimuls visu darīt ir tad, kad pašai gribas kaut ko
uzzināt, apgūt. Tad tu domā: ja jau es gribu, tad noteikti arī
pārējās to vēlas, tāpēc ir jāstrādā, lai visām tiktu dota iespēja.
Tā, šķiet, ir tāda misijas apziņa: tev tas ir jādara, lai arī
citiem būtu. Tā jau ir ne tikai man, bet arī Silvijai, Dinai un
visām pārējām – ja kaut ko grib, tad jādara,» teic
Dz.Saulkalne.

Sievietes atzīst, ka lielākais gandarījums vienmēr ir brīžos,
ja kāds pamana un uzslavē par padarīto. «Kaut vai tas pats vides
monitorings par konkrētu vietu pieejamību cilvēkiem ratiņkrēslā,
kur esam sadarbības partneri – jā, mēs redzam no sava skata punkta,
vai tiešām tur varam vai nevaram tikt iekšā. Un mēs ticam, ka mūsu
padoms var būt noderīgs. Tas ir liels gods piedalīties un būt
noderīgiem,» tā D.Kairiša.  

 

«Jā, pirms tam visu laiku tikai pa māju, jo biju jau pensijā.
Vasarā rušinājos savā dārziņā, kaut ko pie mājas darīju, neko
vairāk. Taču «Zvaigzne» pirms desmit gadiem man deva iespēju būt
noderīgai – visu mūžu esmu bijusi grāmatvede, tagad to arī turpinu.
Sanāk, ka šobrīd strādāju arī citu labā un palīdzu pārējām uzturēt
optimismu, rīkoties. Tagad ir arī papildu pienākumi, lielāka
atbildība, sabiedriskie pasākumi. Jūtos noderīga, līdz ar to arī
katra diena nes jaunus piedzīvojumus. Ikdiena kļuvusi daudz
krāsaināka.» 

 

«Kāpēc? Te es saskatīju, ka visas esam vienādas. Tādā
kolektīvā tu vari paskatīties, ka tev pašai nemaz nav tik slikti,
var būt vēl grūtāk. Atrodoties te, tu nekrīti izmisumā, un viss, ko
mēs darām, dod dzīvei stimulu. Mēs mācāmies, apmaināmies ar
informāciju, kopā izsmejamies. Tā teikt – piedalos visur, kur
iespējams, tādējādi savu dzīvi padaru daudz krāsaināku un
interesantāku. Es darbojos arī Jelgavas Latviešu biedrības klubā
«Pieskāriens» un rakstu dzeju, arī «Zvaigznes» himnas vārdi ir
manis rakstīti.»

 

«Te mēs esam kā viena liela ģimene, un es bez «Zvaigznes»
vairs nevarētu dzīvot. Ja nebūtu biedrībā, diezin vai teiktu, ka
mana ikdiena ir aizpildīta. Esot šeit, ir daudz jautrāka dzīvošana
nekā mājās sēžot. Te ir draugi ar līdzīgām problēmām, ar viņiem tu
tiecies ne tikai birojā, bet arī uz ielas. Tas tiešām ir tāds liels
atbalsts, un no visa tā var gūt lielu dzīvesprieku. Mēs ar Dzintru
kopā darbojamies jau no astoņdesmitajiem gadiem. «Zvaigzne» mūsu
sadarbībai bija loģisks turpinājums.»