Pilsētā

Kristīne Langenfelde

 

Steiga…

«Cilvēki bezgala steidzas, nemitīgi baidās kaut ko nokavēt.
Man reiz kāda dāma atnesa remontēt pulksteni. Jautāju: «Kas tad
noticis?» Viņa man saka: «Ziniet, meistar, mans pulkstenis atpaliek
par trīs sekundēm dienā, bet man uz darbu ar autobusu jābrauc, es
nedrīkstu nokavēt!» Ko man atbildēt? Jebkurš ražotājs pulkstenim
dod garantiju, kurā precizitāte ir 1 – 1,5 minūšu robežās. Tā nu ir
– mēs visu ļoti gribam kontrolēt,» saka Arvīds.

Pāvels piekrītoši pamāj un spriež, ka laikam ir nozīme tikai
tad, ja cilvēks ir darba ņēmējs. «Laiks ir darbs. Tā es to uztveru.
Ja nav darba devēja, tad laiks kļūst daudz mazsvarīgāks. Vai tad
man ir svarīgi, cikos ceļos, cikos izeju no mājas, cik ilgā laikā
padaru darbu, cikos ēdu pusdienas? Nav jau būtiski precīzs brīdis,
noteikta stunda, daudz svarīgāk, ka es to vispār izdaru,» spriež
Pāvels.

Taču arī abiem kungiem uz rokas ir pulkstenis, kurā dienā
ieskatās gana daudz reižu. «Tas tāds niķis. Es nekur neskrienu,
vienkārši eju pa ielu un iemetu acis pulkstenī. Pēc brīža jau pat
neatceros, cik tas rādīja, – man svarīgi ir tikai paskatīties,
daudziem noteikti tā ir,» ar smaidu nosaka Arvīds. Un arī Pāvels
neslēpj, ka pulkstenī raugās pārāk bieži.

Pirmais…

«O, to es par savu pirmo algu nopirku,» tā savu pirmo
pulksteni atceras Pāvels. «Iedomājieties, 1961. gadā es tikko sāku
strādāt darbnīcā, mana alga – 150 rubļi, bet pulksteni nopirku par
350 rubļiem! Tā bija vērtība – īsts «Pobedas» laikrādis. Bet kas
tagad? Tam līdzvērtīgu jau var nopirkt par latiem piecpadsmit.
Paskaitiet, cik tad tur pa minimālo algu jau sanāk! Tas atkal ir
paradokss – laiks kļūst dārgāks, bet tā mērītāji arvien lētāki,»
pasmaida Pāvels.

Arvīdam gan, pateicoties tam, ka jau pirmskara gados
krusttēvam Aucē piederēja ne tikai pulksteņu darbnīca, bet arī
veikaliņš, pirmais kabatas pulkstenis bija jau skolas laikā.
«Ziniet, tolaik visā skolā tikai vienam skolotājam bija
pulkstenis… un man, sīkam puikam!»

Abi meistari ir vienisprātis – tie bija citi laiki, tagad
diezin vai jaunieši lepotos ar pirmo pulksteni…

Kabatā…

Solīds vīrs vestē, no kabatas nokarājas iespaidīga
pulksteņķēde – šodien tas ir retums, un tas tikai lieku reizi
apliecina, ka arī šeit darbojas sava mode, savs ritējums. «Šodienas
kabatas pulkstenis ir mobilais telefons. Vai tad tā nav?
Paskatieties – tas ir gandrīz katram pirmklasniekam. Un tā jēga jau
saglabājusies – pulkstenis ir kabatā. Tas nav nekas peļams.
Tehnoloģijas attīstās. Varbūt pēc laika mums pietiks ar vienu čipu,
kas mūs vadīs, un par pulksteni vispār varēsim aizmirst,» domas
lidojumam ļaujas Arvīds.

Viņam pašam gan pirmais laikrādis bija kabatā un ar īstu ķēdi.
«Tagad? Es nekad savā mūžā neesmu pircis pulksteni, bet vienmēr man
tas ir bijis. Dāvināts? Nē, nē, dāvināts man ar’ tas nav,» viltīgi
nosaka meistars.

Tikai tincinot Arvīdu, noskaidrojas, ka patiesībā viņš savus
laikrāžus meistaro pats. «Nu ja, tas ir mans darbs – tur viena
detaļa, tur otra, bet, kopā saliekot, sanāk laba manta. Ir jau
cilvēki, kas atnes veco un saka: «Varbūt jums detaļām noderēs.» Un
noder ar’,» tā Arvīds, vien pasmaidot, kad kopīgā sarunā rodas
jauns zīmols – Debnera pulksteņi.

Dāvanas…

Citiem gan Arvīds pulksteņus netaisa – tas tikai tā, pašam.
Taču tajā pašā laikā abi meistari pirktus pulksteņus ir dāvinājuši.
Jautāti, kas tad ir galvenais, kā zināt, ka nopirktā manta ir laba,
atbild īsi: «Jāpērk tas, kas patīk.»   

«Cilvēks nekad nevar zināt, kas tur ir iekšā, un arī mēs
visbiežāk to nevaram zināt, tāpēc vienīgais rādītājs ir patikšana.
Viss ir relatīvs – arī pulkstenis, savu laiku jau kalpos. Bet
cilvēka gaume gan ir jāzina, tikai tad var dāvināt. Tāpēc arī es
pulksteņus esmu dāvinājis tikai sievai un ģimenes locekļiem,»
atzīst Arvīds.

Pāvels piebilst, ka, protams, laba firma var būt zināms
rādītājs, taču arī tad ir jāskatās. «Arī dārgi pulksteņi jālabo.
Kad dāvinu, zinu: ja apstāsies, pašam vien būs jātaisa. Cik mūžā
nav taisīti arī tie dārgie!» saka Pāvels.

Arvīds vēl papildina, ka zelta ietvars jau nenozīmē, ka arī
mehānisms ir no turīgākajiem. «Pulkstenis ir un paliek pulkstenis –
atnes man, es sataisu, novērtēju, ka mehānisms tāds vienkāršs, bet,
izrādās, tas maksājis bargu naudu – 3000 latu. Nav jau tas
iesaiņojums svarīgs, bet gan saturs,» neslēpj Arvīds.

Prestižs…

Aksesuārs un prestižs – tie ir pirmie vārdi, ko nosauc
meistari, jautāti, kāda šobrīd cilvēkiem ir rokas pulksteņa nozīme.
«Vienīgi vecāka gada gājuma cilvēkiem pulkstenis vēl varbūt pilda
tikai tā sākotnējo funkciju. Citi to iegādājas, lai akcentētu savu
stilu, svarīgumu. Un kā gan citādi – laiku viņi var redzēt gan savā
telefonā, gan mašīnas radio, gan datorā…» neslēpj Arvīds.

Tāpēc arī meistariem darba ir mazāk. Pāvels atceras, ka
padomju laikos nācies strādāt pat 12 stundas dienā, lai normu
izpildītu un dienā salabotu pat 15 pulksteņus. «Tagad tādas steigas
nav, bet nevar jau teikt, ka mums darba trūktu. Taču tas, ka
pulkstenis visbiežāk ir aksesuārs vai prestiža lieta, vēl nebūt
nenozīmē, ka arī šis amats kļuvis prestižāks. Jaunu meistaru nav –
negrib viņi mācīties. Dažs varbūt kļūdas pēc pa šiem gadiem te ir
iemaldījies, pamācījies un sapratis, ka tomēr naudu grābt te
neizdodas. Tā jau cilvēkiem šķiet – salabo vienu pulksteni un
samaksā piecus, desmit latus, bet neviens nerēķina, ka tā nav
meistara peļņa: tās ir gan detaļas, gan telpu īre, gan nodokļi.
Meistars saņem tikai nelielu procentu. Tā nu tas ir, bet var jau
būt, ka te atkal laiks dara savu un tādi pulksteņmeistari pēc
gadiem 50 nemaz nebūs vajadzīgi. Mēs jau kļūstam par patērētājiem –
nopirki, izlietoji, izmeti,» spriež Arvīds.

Pāvels, kurš ikdienā vairāk strādā ar lielajiem sienas
pulksteņiem, gan saka – šad tad jau vēl iemaldās kāds, kurš vectēva
vērtīgo laikrādi vēlas salabot. «Tie, kuri zina, kas tā par
vērtību, to arī ciena. Un man arī tas ir dubults prieks, ka ko tādu
izdodas atgriezt dzīvē. Re, viens darbiņš vēl stāv priekšā – tas ir
1827. gadā ražots pulkstenis,» norāda Pāvels.   

Apņemšanās…

Viens, divi, trīs… vienpadsmit, divpadsmit – viens maģisks
brīdis, kad reizi gadā vienlaikus miljoniem acu pāru ir vērsti uz
lielajiem laikrāžiem, skaitot līdzi gada pēdējiem mirkļiem. «Arī
es! Mums mājās ir tas lielais pulkstenis ar zvanu, un sanāk, ka
pulksten 24 visu acu skati tam arī pievērsti,» atzīst Pāvels.

Arvīds gan oponējot piebilst, ka patiesībā jau arī šis brīdis
ir vien relatīvs, pašu cilvēku radīts. «Taču nevaru noliegt, arī
mani pārņem vilinājums šajā brīdī izteikt apņemšanās, sākt savu
laika nogriezni mērīt no jauna: «No jaunā gada es…» Tikai žēl, ka
tas visbiežāk turpinās līdz 5. vai 9. janvārim. Bet tā jau ir, ka
mūsu ieradumi veido mūsu raksturu. Raksturs dominē, neļaujot
īstenot iecerēto…»

Taču abi meistari ir optimisti un arī šoreiz – īsi pirms
Ziemassvētkiem un gadu mijas – cer, ka 2009. viņiem nesīs virkni
patīkamu mirkļu. «Veselība turas, varu darīt darbu, kas patīk. Man
taču nekā netrūkst. Par ko tur gausties – man ir tikai viens
vēders, pa diviem taču nepaēdīšu!» ar smaidu nosaka Arvīds.