Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs papildinājis ekspozīciju par Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi ar 18. gadsimtā Jelgavā izlietu zvanu.
«Mūsdienu cilvēkam grūti iztēloties zvana lomu un nozīmi cilvēku dzīvē agrākajos laikos. Zvans parasti bija iekārts baznīcas zvanu tornī, bet to zvanīja ne tikai lai ieskandētu dievkalpojumu, bet arī lai ziņotu par laiku, zvana skaņas bija arī briesmu signāls, kā arī aicinājums pulcēties. Zvans tika uztverts kā balss, un tam bija sava mēle,» stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja Inese Deksne.
Zināms, ka zvans, kas šobrīd papildina Jelgavas muzeja ekspozīciju, 20. gadsimta 90. gados nopirkts antikvariātā Rīgā un vēlāk aizvests uz Poznaņu Polijā, kur to iegādājās cilvēks no Latvijas. Jelgavā izgatavotā zvana jaunais īpašnieks, apzinoties tā vēsturisko vērtību, piedāvāja zvanu iegādāties Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam. «Tā kā zvans bija iecienīta kara trofeja, kuru iekarotāji veda sev līdzi kā kara laupījumu, Jelgavas meistaru izliets zvans, kas izdzīvojis līdz mūsdienām, ir retums,» vērtē I.Deksne.
Sākumā Latvijas teritorijā zvanu liešana notika tikai Rīgā, bet 17. gadsimta beigās Jelgavā nodibināja savu zvanu lietuvi. Laikā no 1699. līdz 1788. gadam lietuvē tapa 43 zvani, tajā skaitā Iecavas, Līvbērzes, Sesavas un Kalnamuižas (šobrīd Tērvetes) baznīcai. «Līdz mūsdienām ir saglabājies nostāsts, ka četri Jelgavas zvanu lējēji ir bijuši vienas sievas vīri. Agrākajos laikos cunftes noteikumi pieļāva kļūt par meistaru, ja tiek apprecēta meistara atraitne. Ja vienas sievietes dzīvē ir četri vīri zvanu lējēji, tas liecina par ļoti smago zvanu lējēju darbu, jo tas bija roku darbs,» stāsta Jelgavas muzeja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja. Dažkārt gadā izlēja tikai divus trīs zvanus, citu gadu – pat mazāk.
1760. gadā Jelgavā izlietais zvans varētu būt izgatavots kādas no apkārtnes baznīcu vajadzībām – tas varēja būt arī kapu zvans, jo priekšmets ir visai neliels, kā arī tam varētu būt katoliciska izcelsme. Zvans ir bez īpašiem rotājumiem – tā augšpusē atrodas lente ar veltījumu latīņu valodā. Tā liecina, ka zvans liets Mītavā 1760. gadā, un tā pasūtītājs varētu būt abats Ernesto Frederiko. Ieplīsums zvana korpusā gan norāda uz ne visai lielo meistarību un diezgan sliktu metāla sakausējumu. Parasti sakausējuma «recepti» meistari turēja noslēpumā un nodeva to tikai labākajiem mācekļiem.
Muzejā stāsta, ka zvanu liešanai tiek veidota veidzeme – no kvarca, smiltīm un māla veidota forma, kurā ielej metālu un ļauj tam atdzist vismaz diennakti, nekustinot formu un netraucējot metāla atdzišanas procesu. Tad zvanu no veidzemes ņem ārā, attīra un pulē. Uz katra zvana bija meistara spiedogs, pilsētas nosaukums, kur zvans izliets, bet uz lielākajiem un greznākajiem zvaniem bija arī norāde, kam par godu zvans izgatavots. Otra forma tika gatavota zvana mēlei, vēlāk zvana iekšpusē izurba caurumu, lai iekārtu mēli. «Pareizi atliets zvans rada īpašu skaņu, kas dzirdama tālumā, savukārt nepareizi izliets zvans rada deformētu skaņu, tādēļ tādus zvanus pārkausēja lielgabalos. Zvana skaņa atkarīga no bronzas sastāva. Dažādās alvas, cinka, svina un dzelzs attiecības bronzas sakausējumā rada zvana toņkārtas, tembrus. Dažkārt sakausējumam līdztekus minētajiem metāliem pievienoja arī sudrabu,» atklāj I.Deksne. Jelgavas muzeja zvana skaņa ir nedaudz deformēta, jo tas ir ieplīsis.
Zvans iekļauts Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā par Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi muzeja 1. stāvā.
Foto: Austris Auziņš
2.4 °C,
4.7 m/s,
92.2 % 
2.4 °C,
4.7 m/s,
92.2 %