«Mana vecmāmiņa ir īpaša. Neskatoties uz to, ka viņai jau 67 gadi, viņa vienmēr saka: «Esmu vēl jauna!» Viņa seko līdzi laikam, prot rīkoties ar datoru, izmantot skaipu, viņai ir laba humora izjūta. Viņa spēj tikt galā ne tikai ar sieviešu darbiem, bet arī vīriešu. Māk pati naglu iesist, krāsot un lodēt! Vienmēr saka: «Es pati visu varu!» Viņa ir ģimenes tradīciju turētāja, mūsu dārgums, gluži kā zemeslode, ap kuru viss kustas,» tā par savu vecmāmiņu Valentīnu Čumakovu saka mazmeita Jūlija Terjuhana.
Ritma Gaidamoviča
Pirmo reizi Jelgavā notika konkurss «Mana vecmāmiņa prot visu», suminot 36 vecmāmiņas, kuras konkursam, uzrakstot sirsnīgas vēstules, uzzīmējot zīmējumus, pieteikuši mazbērni. Īpaši uzteiktas trīs vecmāmiņas – Astrīda Šišlo, kura viena audzina četrus gadus veco mazdēlu Tomu, pensionētā ģimenes ārste V.Čumakova un Jekaterina Daņiļceva, kura darbojas trijās biedrībās un viena audzina divus mazbērnus.
Jāteic, ka mums katram sava vecmāmiņa ir vismīļākā, vislabākā un katram no mums ir savs sakāmais par viņu. Lūk, tikai daži citāti no bērnu vēstulēm: «Manai vecmāmiņai ir tik maz gadu, ka paspēj ar mani vēl pablēņoties»; «Mana vecmāmiņa ir īsa, apaļīga, ziņkārīga un ļoti pļāpīga»; «Mana vecmāmiņa prot visu, un viņai ir «zaļie pirkstiņi»»; «Novēlu vecmāmiņai smaržot pēc vasaras, zemenēm un ceptiem kartupeļiem». Cits savu vecmāmiņu sauc par omīti, cits – par sapīti vai ūiju. Bet pats galvenais – tās mums visiem ir tik mīļas.
«Vecmāmiņām vien atliek turēt līdzi mazbērniem» Astrīdas kundze viena audzina mazo Tomu, kuru viņš sauc par mammu. Toms par savu vecmāmiņu saka: «Viņa ir ļoti mīļa. Viņai garšo saldumi, īpaši vafeles. Ko mēs darām kopā? Ēdam un dzīvojamies!» Runājot par to, kādai jābūt vecmāmiņai, Astrīdas kundze atzīst: mīļai un saprotošai. «Ir jādzīvo līdzi bērniem un jāatceras, ka katram cilvēkam ir savs laiks, kad viņš aug. Proti, nevar uzsvērt, ka tad, kad mēs augām, gan tā nebija, un audzināt tā, kā audzināja mūs. Jāapzinās, ka mēs augām citā laikmetā, mums bija savas intereses, sava mūzika, savas darīšanas, iešanas. Tagad citi laiki, citas intereses, un mums, vecmāmiņām, atliek vien turēt līdzi saviem mazbērniem,» nosaka Astrīda, piebilstot, ka viņai to savukārt iemācījusi viņas vecmāmiņa, kas augusi kara laikā, vēlāk arī mamma. «Man bija savi prieki un bēdas, mazbērniem būs savi. Nav jābāž acīs: šitā nedari, tā nedari,» piebilst Astrīda.
Uz lietām dzīvē jāskatās pozitīvi Līdzīgās domās ir arī Valentīna, sakot, ka «jāspēj tiem jaunajiem tikt līdzi». Tieši tālab ar mazmeitas Jūlijas palīdzību apguvusi datorprasmes, viņa lieto skaipu un vismaz trīs reizes nedēļā tā sazinās ar radiniekiem Krievijā un citur. Valentīna uzsver, ka svarīgi arī uz visām lietām dzīvē skatīties pozitīvi un spēt kopā ar mazbērniem pajokot. Jūlija atzīst, ka no vecmāmiņas iemācījusies patstāvību un prasmi pašai tikt galā ar daudzām lietām. «Viņa vienmēr teikusi, ka sievietes ir stipras un pašas prot ar visu tikt galā. To pierāda arī viņas rīcība – viņa tiek galā arī ar vīriešu darbiem!» nosaka Jūlija. Valentīna tikai 2007. gadā beigusi strādāt par ģimenes ārsti poliklīnikā. «Esmu ļoti pateicīga vecmāmiņai, ka devusi man arī zināšanas medicīnā,» tā Jūlija.
Jekaterina uzsver, ka, viņasprāt, vecmāmiņai jābūt uzmanīgai, jārāda piemērs mazbērniem, jābūt mūsdienīgai, vienmēr formā un stilīgai. «Cenšos sekot līdzi modei. Pati šuju, adu sev apģērbu, veidoju rotas. Gribas, lai mazbērni priecājas par mani,» tā Jekaterina. To viņa arī iemācījusi savai mazmeitai Elizabetei.
Svarīgas tradīcijas un savstarpējās attiecības Runājot par lietām, ko viņām patīk darīt kopā, Valentīna atzīst – iepirkties, jo Jūlija var palīdzēt ar padomiem saposties, kā arī gatavoties kādam notikumam. «Piemēram, Jaunais gads – tie ir mūsu mīļākie svētki, kad visa ģimene sanāk kopā, saiņo, slēpj dāvanas, gatavo svētku mielastu. Tieši tas ir mirklis, kad ievērojam savas ģimenes tradīcijas, kuras nododu arī mazbērniem,» tā Valentīna. Bet Jekaterinai ar mazbērniem patīk kopā skatīties raidījumus, kuros runā par dzīvi, ģimeni, savstarpējām attiecībām, kas dzīvē ir tik svarīgas. Pēc tam raidījumā redzētais vienmēr tiek pārrunāts. «Mazbērni man bieži taujā par manu bērnību. Esmu uzaugusi bērnunamā Baltkrievijā, kur man bija sava dzīves skola – tur iemācīja to, ko protu tagad. Šobrīd es audzinu savus divus mazbērnus un nododu arī viņiem tās lietas, kas man dzīvē noderējušas,» tā Jekaterina.
Māca apgūt jaunās tehnoloģijas Astrīda saka – bieži šķiet, ka mazbērni ir mīļāki un gūst lielāku uzmanību no vecvecākiem nekā pašas bērni kādreiz. «Mammas un tēti parasti strādā, lai nopelnītu naudu ģimenes iztikai. Un šodien tas ir ļoti izteikti, tāpēc nevar tik daudz laika veltīt bērniem. Taču vecvecāki ir tie, kuri viņiem paspēj vairāk iemācīt, parādīt tās ģimeniskās vērtības. Kaut vai pīrāgus kopā cept, naglu dēlītī iesist, daudzas citas sadzīviskas lietas, ko bērnudārzā, skolā nemāca,» tā Astrīda. Runājot par to, ko saviem mazbērniem māca viņas, vecmāmiņas visas kā viena atzīst: cilvēciskās vērtības, attieksmi pret cilvēkiem – to, ka pret citiem jābūt iecietīgiem, jāciena līdzcilvēki.
Bet pašas no mazbērniem šobrīd mācās apgūt modernās tehnoloģijas. Valentīnai tas jau veiksmīgi izdevies. Tiesa, mazmeita Jūlija ik pa laikam vēl esot kā glābējzvans, ja kaut kas «interesants» parādās datorā. Bet Jekaterina smaidot saka: «Elizabete un Kirils man iemācīja rīkoties ar telefonu, taču uz datoru gan es vēl pa gabalu skatos. Neesmu gatava, lai mani tuvāk laistu un ļautu rīkoties.» Tomam ir tikai četri gadi, bet Astrīda atzīst, ka tieši viņš ir galvenais skolotājs, apgūstot jaunākās tehnoloģijas.
Mazbērni vienmēr pārsteidz Atminoties priecīgākos brīžus, kas piedzīvoti kopā ar mazbērniem, Jekaterina stāsta, ka tie noteikti ir dažādi svētki, kuros viņas mazbērni vienmēr izgudro kādu pārsteigumu.
Bet Astrīdai tas bijis mirklis, kad Toms sācis staigāt. «Atceros, pastaigājāmies pilsētā pa parku, izņēmu viņu no ratiem. Sākumā viņš turējās pie soliņa, bet tad aizgāja pa to taciņu. Nespēju aprakstīt tās sajūtas…» tā Astrīda, atminoties arī reizes, kad kopā pa pļavu skrējuši un tējas lasījuši, pīrāgus cepuši, puzles likuši. Abu «kopīga darīšana» ir arī pasaku lasīšana dienās, kad Toms ir mājās, vai multfilmu skatīšanās. «Vienmēr, kad Toms kaut ko uztaisījis dārziņā, atnes man un prasa: «Tev patīk?» Viņam ir svarīgi to zināt,» tā Astrīda.
«Kad ar vecmāmiņu gājām uz apbalvošanu, viņa smejoties man teica: «Nu, tu man dabūsi! Kur tu mani ievilki?!» Taču patiesībā jau viņa ir ļoti priecīga par to, ka uzslavēta. Viņa ir īpašs cilvēks, kas vienmēr uzmundrina grūtos brīžos,» tā par savu vecmāmiņu Valentīnu Čumakovu saka mazmeita Jūlija.
Vecmāmiņa Jekaterina Daņiļceva ir mazmeitas Elizabetes tuvākais cilvēks. Tieši viņa meitenei iemācījusi no pērlītēm darināt rotas, gatavot ēst, šūt, adīt un citas sadzīviskas lietas. Tāpat viņa, izmācījusies par virpotāju, neliedz padomu mazdēlam Kirilam, kurš beidz Amatu vidusskolu.
No četrgadnieka Toma konkursa komisija saņēma zīmējumu ar viņa plaukstu, kurā atzīmēts, ka vecmāmiņa Astrīda Šišlo ir īkšķis, jo ome esot pati labākā. Viena no kopīgajām un reizē mīļākajām Toma un vecmāmiņas nodarbēm ir puzles likšana.
Foto: Ivars Veiliņš
3.5 °C,
7 m/s,
90.3 % 
3.5 °C,
7 m/s,
90.3 %