Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā nonācis vērtīgs dāvinājums – Franksesavas muižkunga kažoka zīļu josta. «Josta, kas datējama ar 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumu, muzeja ekspozīciju papildina kā sava laikmeta liecība, raksturojot tā laika amatu prasmes, apģērba stilu un gaumi,» jauniegūto dāvinājumu vērtē Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja Inese Deksne.
Josta reiz piederējusi Franksesavas muižkungam, bet viņš to uzdāvinājis savam muižas kalpam mākslas audējam Dāvim Nesenbergam, kurš audis tautas tērpus, lakatus un citas smalkas lietas. D.Nesenberga dzimtene bijusi Emburgas pusē – Staļģenē. «Muižnieks, aizbraucot no Franksesavas, lūdzis Dāvi aizvest viņu uz Jelgavas staciju un šķiroties kā pateicību dāvājis savu krāšņo jostu,» stāsta I.Deksne. Šis notikums, iespējams, bijis ap 1905. gadu, savukārt muzeja krājumā šī zīļu josta šogad nonākusi kā D.Nesenberga mazdēla Jāņa Nesenberga dāvinājums.
Vīriešu kažoka zīļu josta ir darināta no ādas, un tās virspusi klāj stikla pērlīšu jeb zīlīšu izšuvumi – tiem par godu josta ieguvusi savu nosaukumu. Jostas platums ir astoņi centimetri, bet garums – metrs un 15 centimetri. «Pirmās zīļu jostas Latvijas teritorijā parādījās 19. gadsimta vidū un, domājams, tās tika ievestas no Vācijas, bet vēlāk lielā pieprasījuma dēļ jostas pēc pasūtījuma darināja arī vietējie meistari. Pirmie zīļu jostu nēsātāji bija muižnieki, bet 19. un 20. gadsimta mijā, pieaugot zemnieku turībai, to varēja atļauties arī bagātie saimnieki, daudz ko pārņemot no muižkungu modes – īpaši Zemgalē,» skaidro I.Deksne. Viņa piebilst, ka zīļu jostas bija dārgas, bet to darināšana – darbietilpīga. «Zīļu jostu galvenais rotājums bija uz auduma ar pērlītēm vai vilnas diegiem izšūts ziedu vai augu motīvs, retāk – ģeometrisks raksts. Bez pērlītēm vēl arī izšuva krustdūrienā vai pērļu dūrienā,» stāsta Jelgavas muzeja speciāliste. Izšuvums tika piestiprināts pie ādas siksnas ar āķīšiem galos – lai varētu sajozties. Tajā laikā apģērbi un apavi tika darināti ilgai valkāšanai un nereti tos nodeva mantojumā. Bez zīļu jostām ar ziedu un augu motīviem izšūti populāri bija arī citi apģērba elementi – vīriešiem bikšu lences, bet sievietēm zeķu sienamie – paķeles. «Tādu pašu efektu kā izšuvumā varēja panākt arī tamborējot, tādēļ ir saglabājušās ne tikai izšūtas, bet arī tamborētas jostas, lences un paķeles,» skaidro I.Deksne. Zīļu jostas bija ne tikai kažokiem vai mēteļiem, bet arī biksēm (bikšu jostu platums bija aptuveni četri centimetri).
«Mēs pastāvīgi cenšamies papildināt muzeja ekspozīciju ar jaunieguvumiem, un ir īpašs prieks, ja saņemam kādu dāvinājumu,» norāda Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece Marija Kaupere. Zīļu jostu interesenti var apskatīt muzeja «Ateneum» zālē.
Foto: Austris Auziņš
-0.9 °C,
3.4 m/s,
91.9 % 
-0.9 °C,
3.4 m/s,
91.9 %