Šonedēļ Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā (ZRKAC) jau ceturtā ilgstošo bezdarbnieku apmācības grupa sāk apgūt motivācijas programmu, kuras mērķis ir palīdzēt ilgstošajiem bezdarbniekiem atgriezties darba tirgū. Darbs nav viegls, jo, lai gan projekts paredz, ka programmā var iesaistīties cilvēki, kuri kā bezdarbnieki reģistrējušies vismaz 12 mēnešus, realitātē motivācijas programmu apgūst pat tādi, kuri algotu darbu nav strādājuši gadus 5, 10 un pat 18. Viņi paši atzīst, ka šobrīd grūtākais ir nevis atrast darbu, bet atgūt ticību sev un iegūt motivāciju mainīt savu dzīvi.
ZRKAC izstrādāja speciālu motivācijas programmu, piesaistīja profesionālus speciālistus un kā vienīgais Zemgalē ieguva tiesības nodrošināt šīs Eiropas Sociālā fonda programmas realizāciju. Programma ilgs līdz augusta beigām, un kopumā plānots, ka Jelgavā motivācijas programmu varētu apgūt ap 150 ilgstošo bezdarbnieku. Tās laikā vispirms katrs bezdarbnieks 20 dienas 160 stundu garumā apgūst motivācijas programmu, bet pēc tam individuāla mentora vadībā turpina strādāt, lai atgrieztos darba tirgū. Ar bezdarbniekiem strādā psihoterapeiti, psihologi, IT speciālisti, karjeras konsultants un citi profesionāļi. Viņiem tiek mācīta, piemēram, spēja analizēt sevi, saskarsmes prasmes, konfliktu risināšana, budžeta plānošana, lietišķā etiķete, datorprasmes, laika plānošana un darba meklēšanas prasmes.
«Tas, kas kādam šķiet pats par sevi saprotams, daudziem ilgstošajiem bezdarbniekiem ir jāmācās no jauna. Mēs palīdzam cilvēkam ne tikai konstatēt faktu, bet arī izprast, kādi ir katra personīgie objektīvie un subjektīvie bezdarba apstākļi, un tad cenšamies palīdzēt tos novērst, cik jau nu vien tas iespējams,» atzīst ZRKAC Tālākizglītības nodaļas vadītāja Astra Vanaga, piebilstot, ka šajā programmā ir radīti izcili priekšnoteikumi, lai bezdarbnieks varētu nodoties tikai sevis pilnveidošanai. «Tie, kuri dzīvo ārpus pilsētas, katru rītu uz nodarbībām tiek atvesti un vakarā aizvesti mājās, katru dienu viņiem tiek nodrošinātas siltas pusdienas, un, ja cilvēks pilda visus programmas nosacījumus, viņš saņem arī stipendiju 150 eiro.»
Iemesli katram savi
Pēc tiem, kuri ZRKAC jau uzsākuši mācības, var secināt, ka ilgstošais bezdarbnieks ir vecumā no 35 līdz 50 gadiem, kā arī pirmspensijas vecuma cilvēki. A.Vanaga teic, ka ilgstošos bezdarbniekus varētu iedalīt trīs grupās. Pirmā grupa ir cilvēki, kuriem ir vismazāk objektīvu iemeslu būt bez darba: viņi dzīvo pilsētā, tātad nav mobilitātes problēmu, bieži vien ir kaitīgi ieradumi, trūkst profesionālo iemaņu vai arī vienkārši nolaidušās rokas – cilvēks jau pat ir pārstājis meklēt darbu. Otrā grupa ir tādi, kuri dzīvo apkārtējos novados, un viņu galvenā problēma ir mobilitāte: laukos darba nav, bet ik dienu mērot ceļu uz pilsētu cilvēks nav gatavs, jo mājās ir bērni, piemājas saimniecība vai arī nav transporta. Savukārt trešā grupa ir cilvēki, kuri no darba tirgus izkrituši veselības problēmu dēļ. «Visbiežāk cilvēks nevar veikt fiziski smagu darbu, ilgstoši stāvēt kājās… Ne velti vispieprasītākās vakances ir dežuranti, sargi,» spriež A.Vanaga.
Taču, neraugoties uz to, ka šobrīd ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu ir radīti maksimāli labvēlīgi apstākļi, lai bezdarbnieks varētu sakārtot savu dzīvi, ne visi to novērtē. Seši no tiem, kurus Nodarbinātības valsts aģentūra ir nosūtījusi mācībām motivācijas programmā, tās jau pametuši. «Piespiest nevienu nevaram. Kāds jau pirmajā dienā pazūd, cits neierodas uz nodarbībām vēlāk. Tomēr tajā pašā laikā programmā ir pirmās pozitīvās ziņas – vismaz četri cilvēki jau sekmīgi devušies pie darba devēja uz pārrunām, divi iekārtojušies darbā, bet vēl diviem ir cerība noslēgt darba līgumu tuvākajā laikā,» stāsta A.Vanaga.
Visvairāk palīdz psihologs
Portāla www.jelgavasvestnesis.lv uzrunātie ilgstošie bezdarbnieki, kuri šobrīd mācās motivācijas programmā, atzīst, ka visvairāk viņi novērtē psihologa atbalstu. «Pirmo reizi savā dzīvē jūtu, ka vēl kāds ir ieinteresēts manā problēmā. Sākumā gan tam ticības nebija, domāju, ka te būs kārtējais ķeksītis – atnāks, kaut ko gudri parunās, un viss. Bet, nē, šeit tiešām man jūt līdzi, grib palīdzēt, un tad arī pašam sāk gribēties mainīties. Pagājušais gads manā dzīvē bija ļoti smags – zaudēju trīs tuvus cilvēkus un ieslīgu tādā kā bezpalīdzībā. Riņķa dancis – darba nav, naudas nav; naudas nav, darba nav. Nesapratu, no kura gala un kam ķerties klāt,» saka Juris, kurš bez darba ir divus gadus, bet pirms tam strādājis par šoferi un galdnieku. «Darbu varētu dabūt kaut rīt, bet man tiesībām beidzies termiņš, taču naudas, lai samaksātu par to atjaunošanu un medicīnisko izziņu, nav. Saprotu – pats vien esmu vainīgs, ka laikus to neizdarīju, bet pēdējos divus gadus visa nauda aizgāja tuvinieku ārstēšanai, iekrājās parādi. Laikam man bija vajadzīgs tāds pamatīgs grūdiens no malas. Pateikšu godīgi: šos divus gadus pat nevienu CV neesmu aizsūtījis, aizgāju uz bezdarbniekiem, atķeksējos, un viss,» atzīst Juris.
Tagad Juris, kuram ir visu kategoriju tiesības, kas tikai formāli jāatjauno, ir apņēmies nokārtot arī 95. kodu, kas varētu dot lielākas darba atrašanas iespējas.
«Es nezinu, kā runāt ar darba devēju»
Inesei ir 41 gads, un pēdējos 18 gadus viņa algotu darbu nav strādājusi. Pirms tam bijusi auklīte un apkopēja. «Teikšu, kā ir: es pat nezināju, kā jārunā ar darba devēju, kā jāizturas darba intervijās, ko teikt un ko neteikt. Biju aizgājusi uz vienām darba pārrunām, kur meklēja apkopēju, bet mani nepieņēma… Motivācijas programmā es sapratu, ka pati vien biju vainīga: man ir četri bērni, mazākajam divi gadi, un tas droši vien darba devēju nobaidīja. Es taču varēju pateikt, ka bērnu dēļ darbu nekavēšu, jo man ir cilvēks, kas viņus pieskata, izņem no dārziņa. Bet es neiedomājos, ka tas var būt svarīgi. Tikai šajā programmā to sapratu,» saka Inese, kura apzinās, ka uz labāku darbu par apkopējas pagaidām cerēt nevar, jo viņai ir tikai pamatizglītība, nav nekādas profesijas. «Es pat CV nevaru ar datoru uzrakstīt un kādam aizsūtīt, jo vienkārši to neprotu. Ceru, ka šajā programmā man to iemācīs. Tās pāris reizes, kad esmu mēģinājusi pieteikties darbā, CV rakstīju ar roku un pati nesu darba devējam,» saka Inese.
Līdz šim viņa esot varējusi nestrādāt, jo vīrs pelnījis, bet tagad, kad palikusi viena ar četriem nepilngadīgiem bērniem, sapratusi, ka darbs ir jāmeklē. «Godīgi? Visu šo 18 gadu laikā es neesmu darījusi neko, lai uzlabotu savas iespējas darba tirgū. Nodarbinātības valsts aģentūrā pat nevienus kursus neesmu apmeklējusi,» neslēpj Inese.
Ēnu ekonomika un ilgstošais bezdarbnieks
Sarunā ar ilgstošajiem bezdarbniekiem atklājās arī tas, ka liela daļa cilvēku, kuri ilgstoši ir uzskaitē kā bezdarbnieki un veido statistiku valstī, tomēr kaut kādus ienākumus savai dzīvošanai gūst, visbiežāk – nelegāli halturējot. Bet ne jau tāpēc, ka tā būtu viņu izvēle, – to diktē mūsdienu darba devējs. Izteiktāk tas jūtams jau zināmajās nozarēs, piemēram, būvniecībā, bet laukos tie ir vietējie zemnieki, kuri sezonas laikā labprāt ņem darbā strādniekus. Vēl vairāk – viņi pat ir uz izķeršanu, bet maksāt gatavi tikai aploksnē. «Jūs mums jautājat? Vai tad nezināt, ka visi tā dara?! Ir pāris pastāvīgo darbinieku, bet pārējie strādā neoficiāli,» saka ilgstošie bezdarbnieki. «Es arī labprāt lauksaimniecībā strādātu oficiāli, bet tādu iespēju neviens nepiedāvā. Laukos jau grūti ar darbu, pie zemniekiem ir teju vienīgā iespēja. Tāpēc jau 12 gadus esmu bez darba – nopietnu veselības problēmu dēļ nācās pamest darbu «Latvijas dzelzceļā», kur strādāju gan par sliežu pārbaudītāju, gan ceļu montieri. Veselība to vairs neļauj darīt, un vienīgais iztikas avots tagad ir tas, ko paši izaudzējam savā piemājas zemē. Neslinkojam, kopā ar sievu audzējam gurķus, tomātus, ķiplokus, kaut ko pārdodam un no tā arī dzīvojam. Divus gadus esmu strādājis simtlatniekos un atzīšu, ka ļoti novērtēju šo iespēju. Ja tagad būtu tāds piedāvājums, nedomājot strādātu, bet nav…» atzīst Aleksandrs.
Par šo programmu Aleksandrs saka: tas ir liels atbalsts. «Kā var nenovērtēt to, kas tev tiek dots? No mūsu grupas jau divi cilvēki ir bijuši uz darba pārrunām – tas vien mums ir milzīgs ieguvums.»
«Negāju līdzi laikam»
Maldīgi domāt, ka ilgstošs bezdarbs ir problēma cilvēkiem ar zemu izglītības līmeni. Agrim ir augstākā inženiera ekonomista izglītība, bet viņš bez darba ir jau pusotru gadu. «Negāju līdzi laikam. Ilgstošs darbs valsts pārvaldē, un tad vienā brīdī viss sagriezās kājām gaisā – neredzēju jēgu tam, ko daru, aizgāju no darba un sapratu, ka nevienam vairs neesmu vajadzīgs. Kāds es inženieris vai ekonomists?! Ierēdņa darbā šīs zināšanas nebija vajadzīgas, tāpēc praktiskās iemaņas zudušas. Tagad saprotu, ka trūkst arī svešvalodu zināšanu. Pat tirdzniecības pārstāvja vakancē tiek prasīta angļu valoda, jo visa preces dokumentācija ir angliski,» stāsta Agris.
Nodarbinātības valsts aģentūrā uz angļu valodas kursiem esot lielas rindas, tāpēc Agris pieteicies šofera kursiem. «Varbūt tā bija mana kļūda – vajadzēja pagaidīt, kamēr būs piedāvājums apgūt angļu valodu…»
Uz jautājumu, kādu rezultātu viņš sagaida no motivācijas programmas, Agris saka: «Ceru gūt iekšēju pārliecību, ka situācija nav bezcerīga. Jā, rokas bija nolaidušās – aizsūti CV, bet tev pat neatbild… Tas dzen depresijā. Arī šai programmai neticēju, bet ar katru dienu izjūtu, ka ar mums strādā tiešām nopietni speciālisti un situāciju ir iespējams mainīt.»
Foto: no JV arhīva
17.1 °C,
0.8 m/s,
95.6 % 
17.1 °C,
0.8 m/s,
95.6 %