Portāls www.jelgavasvestnesis.lv saņēma Jeļenas Ogrizko vēstuli, kurā atklāta situācija, kādā nokļuvusi viņas ģimene. «Rakstu ar cerību, ka atradīsies liecinieki, ka varbūt šo stāstu izlasīs tās nelaimīgās automašīnas pasažieri un viņiem pamodīsies vainas izjūta. Mūsdienās jau tas maz ticams, bet, kā saka, cerība mirst pēdējā.» Vēstulē atspoguļotā negadījuma aculieciniekus J.Ogrizko lūdz zvanīt pa tālruni 26767016.
www.jelgavasvestnesis.lv
«Manai mātei ir 86 gadi. Viņa savā mūžā reti vērsās pie ārstiem pēc palīdzības, reti slimoja. Katru dienu gāja pastaigāties pa rajonu, kurā dzīvo – tautā saukto «Žukovku». Pastaigājās pa jaunām ietvēm, priecājās par skaistām ielām. Vienā no tādām dienām – 2014. gada 6. jūnijā – māte gāja pa Dobeles šosejas gājēju ceļu, kad pretī ceļam ieraudzīja baltu automašīnu «Žigulis». Auto stāvēja, un nekas neliecināja, ka sāks braukt. Lai turpinātu ceļu, māte bija spiesta apiet mašīnu, kura pēkšņi un strauji sākusi braukt atpakaļgaitā. Rezultātā nogāza māti un uzbrauca viņai uz kājas.
Automašīnas šoferis pat nepakustējās no savas vietas, tikai blakussēdētāja manai mātei piedāvāja aizvest viņu līdz mājām. Māte, būdama šokā, nejūtot sāpes, piekrita. Pieņemu, ka autovadītājam nekavējoties vajadzēja izsaukt ātro palīdzību un policiju. Bet viss aprobežojās ar atvešanu līdz dzīvesvietai. Māte nosauca viņiem savu pilnu adresi, bet šie pat nepiepūlējās viņu pavadīt līdz dzīvoklim. Saviem spēkiem uzkāpjot līdz 5. stāvam, jau mājās mātei sākās nežēlīgas sāpes – kāja piepampa vienā mirklī. Uzreiz izsaucām ātro palīdzību un policiju.
Pirms ārsta apskates slimnīcā māti par notikušo iztaujāja policija. Pārdzīvojot sāpes, uztraukumu, stresu, māte parakstīja dokumentu, kurā bija teikts, ka viņai nav pretenziju pret pāridarītājiem.
Pēc ārsta apskates kaula lūzums netika konstatēts, bet trauma bija ļoti smaga. Bija pieņemts lēmums māti atstāt slimnīcā. Naivi gaidīju, ka paši vaininieki dos ziņu, apjautāsies, kā mums iet. Interesanti ir tas, ka uzbraucēji paši bija gados vecāki cilvēki, bet žēlastības un kauna viņiem pietrūka!
Savukārt es, kamēr māte gulēja slimnīcā, mēģināju šo nelaimes gadījumu atrisināt. Pati aizgāju uz policiju, kur mani nosūtīja uz 612. kabinetu pie izmeklētāja Gailiša kunga. Kabinets bija ciet. Pēc pusotras stundas gaidīšanas Dežūrdaļā man paziņoja, ka šī inspektora nav un šodien arī nebūs. Satiksies ar viņu man izdevās tikai nākamajā dienā, un lietu beidzot atsāka.
Pēc sešām ārstēšanas dienām manu māti izrakstīja no slimnīcas. Kāja neizskatījās labāk, bija ļoti liela hematoma un brūce. Turpinājām ārstēties mājās, braucām uz konsultācijām pie ķirurga poliklīnikā. Tas maksāja gan naudu, gan laiku. Briesmīgākais tas, ka pēc nekvalificētas ārstniecības slimnīcā mēs bijām spiesti tur atgriezties ar komplikācijām. Kļuva vēl sliktāk, un šoreiz mamma bija slimnīcā divas nedēļas.
Tikmēr policijā tika konstatēts, ka liecinieku nav, ziņu par autovadītāju nav, nekā nav. Palīdzēt viņi nevar. Mēs esot paši vainīgi, ka mana māte notikumu mirklī nav iegaumējusi automašīnas numuru un neizsauca policiju uz notikumu vietu. Domāju, ka vecam cilvēkam, kuram tikko gandrīz laupīja dzīvību, nebija laika vērot un atcerēties auto numuru, šoka stāvoklī viņa arī nevarēja izvērtēt notiekošo. Bija liecinieki, jo tuvumā ir darbnīca. Un kā ar kamerām, kas ir uzstādītas Jelgavas pilsētā? Un vai tad mums Jelgavā daudz baltu žiguļu?
Rezultātā vainīgie nav atrasti, mana māte ir slima, es – bezizejas stāvoklī. Jelgavas policija lietu ir izbeigusi, vainīgos neatrada, bet prokuratūrai nodot lietu neredzu jēgu, jo, citiem vārdiem sakot, neticu pozitīvam rezultātam.
Gājēji, esiet uzmanīgi uz ceļa!»
6.5 °C,
2.9 m/s,
95.7 % 
6.5 °C,
2.9 m/s,
95.7 %