«Neviens nav tik laimīgs kā es,» asarām acīs saka 66 gadus vecais Petrs Stefans, kurš kopš Latvijas neatkarības atgūšanas dzīvo bez personu apliecinoša dokumenta un pēdējos gadus uzturas Jelgavā. Nu pēc četru gadu cīniņiem viņam radusies cerība atgūt dokumentus un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.
Ilze Knusle-Jankevica
Šodien Jelgavas tiesa pasludināja saīsināto spriedumu lietā, kurā P.Stefans lūdza apstiprināt faktu par viņa dzimšanu, lai viņš varētu atjaunot dzimšanas apliecību un nokārtot nepilsoņa pasi.
Petrs ir dzimis romu ģimenē Lietuvā, bet apmēram jau 50 gadus dzīvo Latvijā. Agrāk viņa dzīvesvieta bija Sabilē, kur viņš dzīvoja kopā ar sievu un saviem pieciem bērniem. Vēlāk viņu dzīve atveda uz Jelgavu pie brāļa, kurš nesen kā aizgājis aizsaulē. «Ar romiem es sakarus tik daudz neuzturu, tomēr uz ielas pasaku sveiki. Bet man ir draugi latvieši un krievi, labi cilvēki. Kaimiņi mani ciena, un es cienu viņus,» par savu dzīvi Jelgavā stāsta Petrs. Tieši kaimiņi un atsaucīgi cilvēki – Kristīne un Anatolijs – apmēram pirms četriem gadiem nolēma palīdzēt Petram sakārtot dokumentu jautājumu, lai viņš varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi un pilntiesīgi izmantot savas tiesības.
Agrāk viņam bijusi PSRS pilsoņa pase, bet, kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, viņš gājis mainīt pasi, vecais dokuments paturēts, bet jaunais tā arī neesot izsniegts. Tā nu viņš dzīvoja visus šos gadus ar saviem vienīgajiem dokumentiem – kara biļetenu un darba grāmatiņu. Sieva viņam ir mirusi, ar bērniem kontaktus viņš neuztur, vien zina, ka divas no četrām meitām dzīvojot Anglijā. Viņš pats pēdējos gadus mitinās Jelgavā, kur pagadās – te padzīvo pie viena, te pie otra.
Kristīne ar Petru iepazinās pirms četriem gadiem. Abi dzīvojuši vienā ielā. «Viņš pārtiek, lasot no kaimiņiem metāllūžņus, bet viņš nekad mums neko nav nozadzis. Viņš atnāk un paprasa, vai nav kāds darbiņš viņam, vai nevaram kā aplīdzēt,» Kristīne raksturo vīrieša dzīvi. Kaimiņi palīdzot, kā varot, arī viņa pati šad tad piemeklē kādu darbiņu Petram, un, ko viņš nevarot paveikt pats, atrodot palīgus, kas to izdarīs. «Es arī lasu pudelītes, nododu. Tā pelnu naudu maizes kumosam. Citu dienu man tas kumoss sanāk, citu – nesanāk,» stāsta Petrs. Uz palīdzību no valsts vai pašvaldības viņš pretendēt nevar, jo viņam nav dokumentu un viņš nevar nokārtot ne trūcīgā statusu, ne lūgt palīdzību. Arī prasību tiesā Petrs nevarēja iesniegt pats, jo ir analfabēts un neprot ne lasīt, ne rakstīt. Uz dokumentiem zem sava vārda viņš ievelk krustiņu. Kristīne un Anatolijs nolēmuši palīdzēt nokārtot dokumentus, un, kā paši saka, saskaroties ar birokrātijas šķēršļiem, nolēmuši principa pēc cīnīties līdz galam. «Tā kā Petrs neprot rakstīt, visus iesniegumus iestādēm rakstījām mēs ar Anatoliju, bet saņemt Petra dokumentu kopijas mums juridiska pamata nebija. Viņš jau nevar arī mūs pilnvarot, jo viņam nav nedz dokumentu, nedz viņš prot rakstīt. Arī bezmaksas juridisko palīdzību viņš nevar saņemt, tāpēc sapratām, ka tālākais ir atkarīgs tikai no mums – līdzcilvēkiem,» tā Kristīne.
Viņi vairākkārt lūguši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei izsniegt P.Stefanam pasi uz PSRS pilsoņa pases pamata, bet pārvalde to nav varējusi izdarīt bez dzimšanas fakta apliecinājuma. Arī cerība no Lietuvas iestādēm saņemt dokumentu vai arhīva izziņu kopijas nepiepildījās, jo arī kaimiņvalstī šādu dokumentu neesot. Vienīgais ceļš bija tiesa – lūgt tiesu atzīt civiltiesisku stāvokli un personas dzimšanas faktu, lai uz tā pamata tiktu atjaunots ieraksts dzimtsarakstu nodaļā un izsniegta pase.
Arī Kristīne un Anatolijs ir gandarīti par tiesas spriedumu, jo uzskata, ka šāda situācija var rasties jebkuram. «Gribētos, lai ierēdņi ir mazliet pretimnākošāki un cilvēciskāki,» tā Kristīne, piebilstot, ka cer: saņemot LR nepilsoņa pasi, Petrs sakārtos savu dzīvi, varēs pretendēt uz palīdzību, ko valsts un pašvaldība nodrošina grūtībās nonākušiem cilvēkiem un, iespējams, atradīs darbu.
Foto: Raitis Supe
2.2 °C,
3.4 m/s,
87.2 % 
2.2 °C,
3.4 m/s,
87.2 %