Pilsētā

Ingrīda Priede, vecākā pārdevēja veikalā «Kreicis»:

«Kas ir mans lielākais sasniegums? – tas, ka man ir darbs. Es
patiesi jūtos laimīga, ka varu strādāt īstu darbu. Man ir
paveicies! Un zināmā mērā tas ir, pateicoties «Cerībai». Klubā es
sāku darboties no 1993. gada. Protams, ja tobrīd man kāds teiktu,
ka es piedalīšos Eiropas vai Pasaules čempionātos, kur nu vēl
startēšu paraolimpiskajās spēlēs, es tikai pavīpsnātu. Ne kas tāds
man pat sapņos nerādījās. Man bija tikai 12 gadi, es gāju skolā un
domāju, ka «Cerība» varētu būt iespēja uzlabot veselību. Taču es
aizrāvos! Gan Ruta Kļaviņa, gan trenere Maija Ukstiņa mani ir
radījušas par to, kas es esmu šodien. Taču sports ir viena lieta –
ir taču arī dzīve ārpus sporta, un tas jau ir krietni grūtāk. Pats
smagākais, man šķiet, ir tādiem cilvēkiem kā mēs atrast darbu. No
vienas puses, kādam varbūt vēl ir aizspriedumi pret cilvēku ar
īpašām vajadzībām, bet, no otras – darbs vēl ir jāspēj savienot ar
sportu. Un man ir iznācis tā, ka sports pat mēdz būt lielāks
šķērslis, nekā manas īpašās vajadzības. Iedomājieties, kurš būs
gatavs pieņemt darbā cilvēku, kas gatavojas paraolimpiskajām
spēlēm?! Tā kā šogad, piemēram, – visu vasaru ik pārnedēļas
nometnes, tad vēl uz vairākām nedēļām Pekina. Es jau saprotu darba
devējus, bet arī man gribas pilnvērtīgi dzīvot. Tieši tāpēc
uzskatu, ka šobrīd man ir ļoti palaimējies – esmu atradusi darbu,
kur uzņēmējs un viss darba kolektīvs ir ļoti saprotošs, atsaucīgs
un manu aizraušanos neuzskata par traucēkli. 

Taču arī manā gadījumā «Cerība» nav tikai sports. Patiesībā
mans pirmais oficiālais darbs bija tieši «Cerībā», kad Ruta,
iesaistoties invalīdu nodarbinātības projektā, radīja man pirmo
darba vietu – biju kluba lietvede. Ja ir pieredze, pēc tam jau
nākamo soli spert ir daudz vieglāk…»