Pilsētā

Anetes mamma Agita stāsta, ka meita labprāt skatās ārā pa logu
un pēdējā laikā aizvien biežāk prasa, kad beidzot būs pavasaris.
Laukā viņa iziet reti, jo pēdējos trīs gados slimība ir tik strauji
progresējusi, ka izkļūt laukā no dzīvokļa pašu spēkiem nav
iespējams. Anete kopš bērnības ir vājdzirdīga, turklāt klāt vēl
nākusi labās smadzeņu puses atrofija, kas meitenei būtiski
apgrūtina pārvietošanos. «Vēl pirms pāris gadiem Anete saviem
spēkiem ar autobusu varēja aizbraukt uz Valmieru, kur mācījās
vājdzirdīgo skolā, tagad viņa pat nevar aiziet līdz liftam,»
nopūšas mamma. Arī ratiņkrēslā meitene sēstas nelabprāt – viņa
uzticas tikai saviem spēkiem un cītīgi min trenažiera pedāļus. «Tas
man palīdz kājām. Sākumā varēju tikai dažas reizes, tagad – jau
trīssimts!» palepojas Anete.  

Tieši pirms gada Anete kopā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem
nedēļu pavadīja Aglonā. «Mani nokristīja un uzdāvināja lūgšanu
grāmatu. Es to palasu,» teic meitene. Jā, arī mamma neslēpj, ka
Aglonā pavadītais laiks meitenei nācis par labu – pēc tā viņa
burtiski sākusi starot. «Ja dakteri mums nevar palīdzēt, cits nekas
neatliek – jātic brīnumam,» saka mamma. Un Anete tic. Viņa tic, ka
viss būs labi, un nesūdzas, ja tomēr nav tik labi… «Mammu, viss
taču ir kārtībā!» Anete uzmundrina mammu, kaut gan uzmundrinājums
vairāk ir vajadzīgs viņai pašai. «Viņa man ir tāda liela, liela
optimiste…» teic mamma, kura viena audzina gan Aneti, gan sešus
gadus veco Kristiānu, kuram ir celiakija. Lielā meita Indra nu
kļuvusi patstāvīga un atbrauc ciemos. 

Pašlaik Anete mājapmācībā apgūst 6. klases vielu. Divreiz
nedēļā pie viņas nāk skolotāja, lai mācītu latviešu, krievu valodu,
matemātiku un dabas zinības. «Man ļoti patīk dabas zinības un
matemātika, īpaši dalīšana un reizināšana,» teic meitene. Un tad
viņai vēl patīk skatīties televizoru. «Dažkārt jau man nākas
aizrādīt,» neslēpj mamma, taču Anete tikai pasmaida. Un tad vēl
viņai patīk strādāt ar datoru. Tiesa gan – pirms kāda laika dators
salūzis, un nu Anete vairs nevar draugos rakstīt vēstules. «Es
rakstīju saviem draugiem, ar kuriem kopā mācījos Valmierā,» teic
Anete. Nu šī iespēja viņai ir liegta, tāpēc dienas jāpavada kopā ar
citiem draugiem – tiem, uz četrām kājām. «Man ir suns Olīvija,
trusis Lora un divi kaķi – Pūce ir melnais kaķis, bet Bille –
baltais. Bille no rītiem man uz vaiga dod bučiņas,» priecājas
meitene.

Viņa arī priecājas par gaidāmo braucienu uz Holandi. Meitenes
mamma Agita neslēpj, ka tā ir pēdējā cerība. «Visu šo gadu laikā
Latvijā neviens speciālists nav spējis noteikt precīzu diagnozi.
Un, ja nav zināma vaina, nav zināms, kā to apturēt. Tagad mums
pavīdējusi cerība, ka palīdzēt varētu galvas smadzeņu speciālisti
Holandē. Būtu nauda, būtu arī zaļā gaisma ceļam…» nopūšas mamma.
Viņa stāsta, ka maksu par konsultācijām pie speciālistiem segtu
valsts, taču ceļa un uzturēšanās izdevumi gan jāspēj atlīdzināt
pašām. Mamma nestrādā, un niecīgie ģimenes ienākumi par šādu
iespēju ļauj tikai sapņot.

Un atkal Anete smaida – viņa ļoti, ļoti tic, ka viss būs
labi…