Izstādes

«Iedvesma nav jāgaida, ir vienkārši jāstrādā! Gaidot iedvesmu, visu dzīvi var pavadīt un tā arī nesagaidīt. Kā zinām, gaidot paiet laiks, bet laika vienmēr ir maz,» par radošo darbu saka māksliniece Silva Linarte, kuras gleznu izstāde no šodienas apskatāma Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Izstādes atklāšana māksliniecei ir dubultsvētki, jo tieši šodien ir arī viņas dzimšanas diena.

Māksliniece izstādi raksturo ar vienu vārdu – līdzsvars –,
paskaidrojot, ka tieši šis vārds atbilst viņas pašreizējai
mākslinieciskajai darbībai un ikdienai. «Līdzsvars pavada mani
vienmēr, un jebkuram cilvēkam tas ir vajadzīgs ik uz soļa – gan
darbā, gan dzīvē,» tā viņa.

Izstādē aplūkojamas 63 gleznas. Tās visas ir eļļas darbi, kas
gleznoti uz kartona vai audekla. Darbi ir ļoti daudzveidīgi – ir
ainavas, klusās dabas, kā arī bezsatura kompozīcijas, kā pati
māksliniece tās dēvē, jo tām neesot saistības ar kādu konkrētu
priekšmetisku lietu, tomēr arī tajās ir ielikts stāsts, doma.
«Pēdējā laikā mani vairāk piesaista problēmas, kas nav saistītas ar
literāro, stāstošo momentu, bet gan specifiskā glezniecība – gribas
noskaidrot attiecības, proporcijas…» viņa stāsta. S.Linartes darbus
raksturo harmonija, līdzsvars, pozitīvā enerģija un askētisms.
Viņas gleznas glabājas daudzās privātkolekcijās ASV, Vācijā,
Kanādā, Bermudu salās, Ķīnā, Zviedrijā, Norvēģijā, un viņa aktīvi
piedalās izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Sarīkotas arī vairāk
nekā desmit personālizstādes. Papildus tam māksliniece veidojusi
logo Latgales dziesmu svētkiem, Daugavpils 740. jubilejas logo, arī
vairāku novadu ģerboņus.

Idejas saviem glezniecības darbiem māksliniece smeļas ikdienā,
dabā, pārdzīvojumos un atmiņās: «Man ir ļoti, ļoti izteikta vizuālā
atmiņa. Iespaidus varu rast, braucot autobusā, vilcienā, ejot pa
ielu. Man patīk saskatīt interesantus krāsu salikumus, noskaņas un
kompozīcijas, kas, iespējams, citiem neko neizsaka, bet mani
uzrunā. Pacenšos redzēto saglabāt atmiņā, lai vēlāk tas tiktu
uzgleznots. Reizēm pārdzīvojumus, redzēto kaut kur atzīmēju,
uzskicēju, bet ir arī attēli, kas mani nereti apciemo pat no tālas
bērnības – Sibīrijas laikiem. Gatavojoties citai izstādei, esmu
uzgleznojusi darbu, kam iespaidus guvu pat piecu gadu vecumā.
Atceros, ka vēl pavisam mazu mani aizsūtīja uz blakusciemu salodēt
caurumu vienīgajā no Latvijas līdzpaņemtajā ģimenes katliņā. Pēc
piecus kilometrus garā ceļa pa taigu nonācu ciemā, kur ieraudzīju
ar siena kušķiem un vecu spilvenu aizpildītu logu. Tas man ļoti ir
iespiedies atmiņā. Nezinu, vai tā ir arī citiem, bet man ir lietas,
ko atceros un kas man no atmiņas nepazūd pat visa mūža garumā –
labi nostrādā filmiņa, un kadrs ir acu priekšā, arī mirkļi no
bērnības un jaunības.» Izstādē Jelgavā gan ir apskatāma viena
glezna ar mākslinieces «bērnības garšu» – darbā «Sniegi, vēji
putināja» S.Linarte uzgleznojusi ciematiņu, līdz kuram viņai bijis
jāmēro vairāki kilometri, no rītiem ejot uz skolu. Lielākoties
izstādē aplūkojamie darbi tapuši 2015. gadā, daži – arī šogad. Ja
veselība ļaus, tad turpmāko gadu māksliniece veltīs, lai gleznās
pārvērstu spilgtas, emocionālas un skaudras Sibīrijas laika
atmiņas.

«Ja man nebūtu gleznošanas, es laikam ļoti slikti justos,»
spriež S.Linarte, uzsverot: «Gleznošana – tas ir gan darbs, gan
hobijs. Tā ir mana ikdiena. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas
pārcēlos uz savām dzimtajām mājām, no kurām 1941. gadā mana ģimene
tika izsūtīta uz Sibīriju. Liktenis nostrādājis tā, ka esmu viena,
un glezniecība man palīdz dzīvot.  Esmu gandarīta, ka man ir
šāda iespēja.»

Jāpiebilst, ka S.Linarte mākslas pasauli ir bagātinājusi ne
tikai ar savām gleznām, bet arī darbu pedagoģijas jomā. Viņa smejot
teic, ka mākslas pedagoga amatā strādājusi «nepieklājīgi ilgi» – 53
gadus. Strādājusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Rēzeknes
filiālē, Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, Daugavpils dizaina
un mākslas vidusskolā «Saules skola», Baltijas Krievu institūtā,
Daugavpils Universitātē, kā arī astoņus gadus bijusi Daugavpils
galvenā māksliniece, bet nu pilnībā nodevusies mākslai un vasarā
dārza darbiem. «Pēc katra padarītā darbiņa – veiksmīgāka vai mazāk
veiksmīga – ir svētku izjūta. Man ikkatras izstādes atklāšana ir kā
nelieli svētki, ko es apzināti ar savu darbu sev varu sagādāt. Ja
vēl šādi kaut nelielu mirkli pozitīvāku varu darīt citiem, tad tas
ir liels gandarījums, jo izstāde ir arī liela atbildība, īpaši jau
tāpēc, ka, ja pedagoģijas jomā nostrādāts tik ilgi, tad nav
nevienas pilsētas Latvijā, kur nebūtu manu audzēkņu. Arī Jelgavā ir
vairāki, un zinu, ka viņi atnāks uz manu izstādi,» nosaka
S.Linarte.

Gleznu izstādi muzejā varēs aplūkot līdz 27. martam.

Foto: Raitis Supe