Kultūra

Ritma Gaidamoviča

Laura ir jelgavniece, jaunā māksliniece, kura nesen beigusi
Latvijas Mākslas akadēmiju, divus gadus paralēli mācībām strādājusi
par Stikla darbnīcas skolotāju bērnu un jauniešu centrā «Junda»,
bet septembrī sākusi darbu arī par pedagoģi Jelgavas Mākslas skolā.
Viņa atgriezusies skolā, kuru reiz pati beigusi. Tikai tagad viņa
vairs nesēž solā un neklausās, ko stāsta skolotāji, bet gan pati
stājas klases priekšā un pasniedz divus priekšmetus – mākslas
valodas pamatus un organisko kompozīciju. Šobrīd Laura atzīst, ka
nu viņas dzīvē beidzies sevis izzināšanas posms un viņa vēlas sevi
realizēt darbā. «Tieši nesen, domājot par studijām maģistrantūrā,
sev uzdevu jautājumu: kas man ir māksla, ko tā man nozīmē? Māksla
man ir fantastiska saruna ar sevi, kuras laikā es uzzinu tik daudz
jauna. Nekad nebiju piedomājusi pie tā, ko es īsti gribu un vai šis
ir lauciņš, kurā es sevi tiešām redzu. Jā, kāds noteikti ironizēs:
astoņus gadus mācās mākslas skolās – Rīgas Dizaina un mākslas
vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā –, bet tikai tagad saprot,
ko vēlas. Bet nu beidzot esmu sapratusi, ka svarīgi ir nevis tas,
ko dara apkārtējie, ko viņi saka, bet gan tas, kas tev iekšā, kas
tevi tirda. Es spēlējos ar savu iekšējo pasauli, izzināju, ko
vēlos, un sapratu, ka caur krāsām, līnijām, formām un kompozīcijām
es varu realizēt sevi, tieši caur tām es atrodu atbildes uz tiem
daudzajiem jautājumiem. Tā ir lieta, kas man patīk, kurā es gribu
dalīties ar citiem. Visu šo laiku esmu mācījusies, tagad vēlos
strādāt, realizēt sevi mākslā,» atzīst Laura. Tieši tālab viņa
nolēmusi, ka maģistrantūra pagaidīs – viņa dos priekšroku radošam
darbam.

Laura Mākslas akadēmijā beigusi stikliniekus, bet viņu ļoti
saista arī glezniecība, kuras pamatus apguvusi arī pie mākslinieka
Ulda Rogas. Neskatoties uz to, ka Lauras sapnis ir reiz Jelgavā
atvērt savu personālizstādi, parādot pilsētai, uz ko ir spējīga,
līdz šim viņa piedalījusies tikai kopējās Jelgavas Mākslinieku
biedrības izstādēs un šobrīd izvēlējusies pedagoģes darbu. «Laikam
nevaru sevi nosaukt par fanātisku mākslas piekritēju. Kāpēc? Ja es
tiešām tāda būtu, noteikti strādātu tikai savā darbnīcā un
neizvēlētos skolotājas profesiju. Tā teikt, grabinātu kapeiciņas,
lai izdzīvotu. Atzīšos, man nepietika dūšas šādai izvēlei, nolēmu,
ka tomēr ir jābūt kaut kādai finansiālai garantijai, taču
galvenais, lai tu arī no tās gūsti prieku. Par laimi, man ir
iespēja un man patīk skolotājas darbs, lai arī tas nav viegls,»
atzīst Laura. Viņa šobrīd gājusi savas vecmāmiņas un mammas pēdās,
strādājot par skolotāju, taču domu par savu ideju realizēšanu
mākslas darbos viņa nav atmetusi. «Jo vairāk dara, jo vairāk var
izdarīt,» tā Laura, kura sola, ka arī personālizstāde būs.

Kaut arī Jelgavas mākslinieku aprindās Laura tiek saukta par
jauno mākslinieci, kura sevi pavasara izstādēs pieteikusi ar
iespaidīgiem stikla darbiem, viņa pati par to teic: «Es nevaru
teikt: «Šeit es esmu – dižā māksliniece!» Nejūtos vēl sevi
attaisnojusi, šis vārds – māksliniece – mani mulsina. Šobrīd gribu
būt laba skolotāja un vēlāk māksliniece, jo uzreiz jau mākslas
pasauli nevar iekarot.» Laura piebilst, ka savu vietu Jelgavas
mākslas pasaulē vēl tikai meklēšot. «Galvenais – jūtu, ka Jelgavā
esmu savā vietā, te ir manas mājas. Pat astoņus gadus, diendienā
braukājot uz Rīgu, neiedomājos, ka varētu kaut kur citur
pārcelties. Tagad mans uzdevums ir darboties ar mazajiem
jelgavniekiem un nodot savas zināšanas viņiem,» tā
Laura. 

Runājot par pārmaiņām mākslā un valstī, Laura atzīst, ka ir
viegli gānīt pilsētu, valsti, valstsvīrus, taču viņa uzskata, ka
vispirms jāmainās pašam. «Kāds esi tu, tāds ir tavs pienesums
pilsētai un valstij. Mans pienesums būs jaunatnes izglītošana,
tostarp savas divgadīgās meitas audzināšana, lai arī viņa būtu
godprātīga Jelgavas pilsone un pilsēta ar viņu varētu lepoties,» tā
Laura. Jaunā skolotāja saka, ka ļoti vēlas, lai viņas audzēkņi
neizšķiež laiku velti. «Gribu, lai bērni pēc iespējas ātrāk saprot,
vai māksla viņiem ir svarīga un vai viņi tiešām to vēlas darīt, lai
pēc iespējas ātrāk meklē sevi līnijā, ko uzvelk, krāsā, ko izvēlas.
Mans uzdevums ir izveidot bērniem izpratni, lai viņiem veidojas
savs viedoklis, pamatzināšanas un iemaņas,» tā Laura, atzīstot, ka
pirmajā stundā balss trīcējusi, taču ir pārliecināta, ka viņai
izdosies. «Es skaidri zinu savus uzdevumus, kas man viņiem
jāiemāca, taču es negribu, lai tā ir tukša runāšana, akadēmiska
atskaitīšanās. Tieši tāpēc grūtākais būs pasniegt radošo pusi,
izdomāt, kā bērnus ieinteresēt,» tā Laura.

 

Foto: Ivars Veiliņš