Jelgavnieces reklāmas mārketinga speciālistes un dizaineres Laimas Šmeldes ģimenē viņas bija trīs māsas. Vēsture atkārtojas, un nu arī viņai ir trīs meitas – trīspadsmitgadīgā Ilva Luīze, septiņgadīgā Raina un divarpus gadus vecā Asnate. Tikai atšķirība tā, ka Laimai vēl bija jaunākais brālis un Mātes dienu, maza būdama, viņa atzīmēja 8. martā, Starptautiskajā sieviešu dienā. Laima atzīst, ka meitas ik pa laikam sagādā māmiņu dienu, bet viņa zina, ka arī īstajai dienai, kas šogad būs 11. maijā, tiek gatavots kas īpašs.
Ritma Gaidamoviča
Mātes dienas priekšvakarā «Jelgavas Vēstnesis» nolēma parunāt par ģimeni, mammas lomu tajā, bērniem un ikdienas dzīvi ar kādu no Jelgavas darbīgajām mammām. Šoreiz par visu to – saruna ar trīs meitu māmiņu L.Šmeldi.
Trīs meitas, darbs, māja… Jā, uz mani jau tā dīvaini skatās, bet ne sliktā nozīmē. Parasti ir sauciens: ārprāts, kā tu ar visu to tiec galā – trīs bērni, privātmāja bez mājkalpotājas un vēl abi ar vīru strādājat?! Tad saku, ka principā jau netieku galā, kaut kas iekrājas, bet ir jādara. Ir kādas «vājībiņas» vai atpūtas brīži, no kuriem varu atteikties, un uz to rēķina tiek izdarīti steidzami darbi. Dienas režīms man ir saspringts – ceļos jau pulksten sešos no rīta, līdz pulksten deviņiem bērni tiek izvadāti pa vietām, kur viņiem jābūt. Tad sākas darba diena, kas ilgst tikai līdz pēcpusdienai, jo mazākā meitiņa iet bērnudārzā, un viņai visa diena tur ir par garu. Lai bērnam būtu labāk un vairāk laika varētu pavadīt mājās, pirms četriem eju viņai pakaļ. Līdz pulksten 22 laiks tiek pavadīts kopā ar bērniem, taču pēc tam sākas otrais darba cēliens – parasti līdz pulksten 1, bet tas var ieilgt līdz pat agram rītam. Kam tomēr dod priekšroku? Protams, bizness no tā cieš, bet ģimene viennozīmīgi ir pirmajā vietā. Arī brīvdienās, kad bērniem nomoda laiks, cenšos nedarīt darba lietas. Cita lieta gan ir laikā, kad viņi guļ vai aizņemti ar savām lietām… Bet jebkurā gadījumā – bērniem vienmēr priekšroka. Pēdējā vietā paliek manas un vīra vajadzības, uz kā rēķina tiek atrasts laiks bērniem. Lai tiktu ar visu galā, notiek liela plānošana. Jau no rīta pieceļoties, viss notiek pēc dienas grafika. Ir jau brīži, kad kādam gadās kāda ķibele, mašīnā atklājas, ka kaut kas aizmirsts mājās. Tad gan rodas zināms haoss, taču tas ir pārdzīvojams. Arī par brīvdienām – jau ceturtdien zinu, ko darīsim nedēļas nogalē. Ja vēlamies kopīgus pasākumus, tad no kādiem mājas darbiem ir jāatsakās, vai otrādi. Visa pamatā ir plānošana – nevaru no rīta piecelties un pajautāt: «Ko mēs šodien darīsim?» Kur ņem tik daudz enerģijas? Tas ir gēnos. Bet varbūt tā iekšējā doma – labākai nākotnei. Brīdī, kad iedomājos – varētu kaut ko nedarīt vai no kaut kā atkāpties, vienmēr atceros, ka nākotnē uz «nedarīšanas» rēķina kaut ko nevarēsim atļauties vai būs palaistas garām neizmantotas iespējas. Iespējams, varētu atmest visam ar roku un sēdēt mājās, audzināt bērnus, bet vai tad mums pietiks finanses, lai bērni varētu nodarboties ar to, kas viņiem patīk? Šķiet, pat domās neesmu pieļāvusi, ka visu laiku varētu būt mājās, bez cilvēku sabiedrības un savas radošās darbības. Kas ir mamma? Normāla mamma bērnam ir viss. Nezinu gan, līdz kuram vecumam, bet līdz 13 gadiem noteikti. Tā ir drošības, balsta sajūta, tāda kā aizmugure. Un, kamēr tā ir, viņi jūtas diezgan pasargāti. Man šķiet, ka mammā ir vairākas personības un katram brīdim ir vajadzīga sava mamma – draudzene, skolotāja, pavāre, pat banka! Katra loma pielietojama atkarībā no situācijas. Dzirdēts, protams, ka ir mammas, kuras pavirši izturas pret saviem pienākumiem, bet ceru, ka pratīšu izpildīt visus no tiem. Noteikti gribas būt draudzenei savām meitām. Vienmēr viņām atgādinu, ka par visu, kas nomāc, var man izstāstīt, tad arī kopīgi varam problēmu atrisināt. Atbalstu esmu apsolījusi – viss nav jārisina uz savu roku. Zinu, ka ar vienkāršiem kontroljautājumiem nepietiek, ir jāveido sarunas, kuru laikā var daudz ko uzzināt un izprast problēmas būtību. Lielākā meita reizēs, kad mamma nav mājās, uzņemas manas rūpes, īpaši par mazāko māsu, jo vidējā jau pati gana liela un var parūpēties par sevi. Jāteic gan, ka mammas nebūšana mājās Ilvai Luīzei ir savs «bizness», jo par māsas auklēšanu, ņemot vērā, ka mums jau divus mēnešus vairs nav aukles, tiek maksāta aukles nauda. Tā viņai tiek papildināts kabatas naudas budžets. Cik liela loma tev ir meitu dzīvē? Tieši manu meitu dzīvē, šķiet, ka ļoti liela. Reizēm pat pārāk. Ir gadījumi, kad vidējai meitai audzinātāja ko aizrādījusi, bet viņa pasaka, ka mamma teica citādi. Tātad mani ņem vērā vairāk, nekā tas būtu nepieciešams. Vecākās meitas pusaudzes gadus vēl tā īsti neesmu sagaidījusi, 13 gadi – tas ir pats sākums, bet vienmēr par visu varam izrunāties. Ja jau viņa man nāk un stāsta gan būšanas, gan nebūšanas, domāju, ka mana kā mammas loma ir salīdzinoši liela. Mūsu ģimenē noteikti nevalda visatļautība. Nav jau barga disciplīna, taču attiecībā uz naudu un mantām tiek noteiktas robežas. Tiek mācīts, ka jātaupa savas mantas, bet, ja gadās ko salauzt, iespējams, ka tas no savas kabatas naudas arī jāatpelna. Kā tu izjūti Mātes dienu? Varētu teikt, ka mūsu paaudzei Mātes diena vēl ir attīstības stadijā. Pati neesmu uzaugusi ar šiem svētkiem maijā, ģimenē pie šīs dienas pakāpeniski pierodam. Ar katru gadu tā kļūst mīļāka, jo bērni pieaug un mammu vairāk pārsteidz. Nav tā, ka dāvanas no bērniem saņemu tikai svētkos. Dāvina arī ikdienā. Arhīvs krājas, un darbu ir tik daudz, turklāt interesanti, ka nevaru pat izšķirties, kurš būtu mīļākais. Ir arī tā, ka mani dažreiz palutina un izdzen no virtuves, tad pašas vai kopā ar tēti kaut ko pagatavo. Ar brokastīm gan mani ir ļoti grūti pārsteigt, jo no rītiem parasti pieceļos pirmā. Zinu jau, ka kāds pārsteigums māmiņai top arī šogad – viņas jau grib pastāstīt, bet saka – neteiksim. Tad nu atbildu – lai nesaka, citādi nebūs interesanti. Katrā gadījumā Mātes diena nevar būt pelēka ikdiena. Neskatoties uz lielo darba slodzi, zinu, ka mēs šiem svētkiem gatavosimies jau pirms tam – izdarīsim visus darbus iepriekšējā dienā, lai 11. maiju varam pavadīt, kopīgi atpūšoties. Kāda ir pēdējā dāvana, ko saņēmi no meitenēm? Nesen no vecākās meitas saņēmu stikla glezniņu ar tamborējumiem, kas tapusi kādā rokdarbu stundā. Atmiņā palikuši arī no makaroniem taisītie eņģelīši. Vidējā meita nes man ļoti daudz zīmējumus. Tajos parasti redzama mamma ar viņu pašu vai visa ģimene ar puķēm. Var gadīties, ka kāda no māsām tiek aizmirsta, bet mamma un pati Raina noteikti būs. Visur ir sirsniņas, tādēļ šos zīmējumus saucu par sirsniņvēstulēm. Mazā meitiņa mani lutina ar bučām un savos kārumos labprāt padalās ar mammu. Cik, tavuprāt, šodien vispār liela loma tiek pievērsta Mātes dienai? Vairāk gan tie ir tikai formāli svētki. Iespējams, ka pēc kāda laika sabiedrība šajā dienā jutīsies citādāk un arī es domāšu un mainīšos līdzi, taču šobrīd tā man šķiet vairāk formalitāte. Īstenībā var teikt, ka atzīmēt Mātes dienu rosina bērnudārzi un skolas, jo parasti tiek rīkoti dažādi koncerti, bērni zīmē apsveikuma kartītes… Tieši bērnudārza un skolas vecums ir tas, kad bērni sākuši novērtēt šo dienu. Kā sveici savu mammu? Savu mammu mēs sveicām 8. martā. Tad tētis par māmiņu rūpējās, bet arī mēs, trīs māsas un brālis, viņai dāvinājām puķes un pašdarinātas dāvaniņas. Spilgti atceros, ka vienu reizi uzdāvināju ar dzijām notītu rokdarbu turziņu, uz vāciņa uzšūtas pērlītes, vēl nesen mammai to plauktā redzēju. Gaidījām to dienu, kad varēsim iepriecināt mammu, un man šķiet, ka arī mani bērni gaida Mātes dienu. Cik viegli vai grūti ir audzināt trīs meitas? Man jau šķiet, ka vieglāk nekā trīs puikas. Viņi ir daudz aktīvāki, skaļāki, bet meitenes – paklausīgākas. Arī tēta prieks par meitām ir īpašs. Izjūtu baudu veikalā, kad viņām kaut kas jānopērk, jo meitenēm ir tik interesantas drēbes, apavi, somiņas, aksesuāri un visādi citādi brīnumi, kas veiksmīgi jāsaliek kopā. Esmu priecīga, ka man ir meitas, jo ļoti labi atceros, kādas man bija problēmas, kad biju tajā vecumā, tāpēc noteikti tagad ir vieglāk palīdzēt. Iespējams, ka vēlāk, kad meitas paaugsies, varētu būt lielākas raizes, jo sāksies visas tīņu gadu problēmas, pirmās mīlestības, un meitenes ir grūtāk no visām nebūšanām pasargāt. Meitām jau no mazām dienām mācu patstāvību, ko vecāki kādreiz iemācīja man. Tas dzīvē man ļoti palīdzējis. Vecākā meita, kas lielāko dienas daļu pavada savās gaitās, neapjūk svešā vietā, nekautrējas komunicēt ar nepieciešamajiem cilvēkiem vai iestādēm, spēj pati pieņemt lēmumus un konkrētajās situācijās rīkoties adekvāti. Viņa dzīvē nepazudīs. Tieši tas pats tiek mācīts arī jaunākajām māsām. Zinu, ka izdosies, jo šo īpašību pati vērtēju ļoti, ļoti augstu.
4.4 °C,
2.3 m/s,
87 % 
4.4 °C,
2.3 m/s,
87 %