Pilsētā

Remontējot savu fordiņu, garāžu kooperatīvā «Lada RAF»
sastopam arī Leonīdu Romčenkovu, kurš tāpat savulaik pats būvējis
garāžu. Viņš stāsta, ka pirmā mašīna, kas lepni iebraukta
jaunuzceltajā garāžā 1978. vai 1979. gadā – precīzais gadskaitlis
vairs nestāvot prātā –, bijis «Moskvič». «Tā bija ļoti laba un tiem
laikiem lieliski piemērota tautas mašīna, bet vēlāk tiku pie
mikroautobusa RAF, kurš, protams, arī stāvēja garāžā. Pēc tam te
vēl stāvēja mana vecā volga, bet nu jau krietnus gadus tā vietu
garāžā atdevusi šim te pašam fordiņam. Visas manas mašīnas bijušas
ļoti labas, paša rokām remontētas un vienmēr labā kārtībā
uzturētas. Protams, bez garāžas tās tik labi nebūtu izdevies
uzturēt, tāpēc ne mirkli nenožēloju tās darba stundas, kas
pavadītas, garāžu ceļot, un arī šodien to nevienam neatdotu,»
stāsta Leonīds. Viņš klāsta, ka arī tagad paša spēkiem turpat
garāžā maina dzinēju – vecais esot sācis «streikot», toties jaunais
mašīnai ļaušot kārtīgi rūkt vēl krietnus gadus. «Šeit mums ir ērti,
silti, turklāt ir gādāts par apsardzi. Neesmu dzirdējis nevienu
gadījumu, kad kāds būtu mēģinājis uzlauzt un sabojāt kādu no garāžā
noliktajām mašīnām, kamēr pagalmā – ak, dies’! – cik bieži redzami
izgaņģēti stikli un nozagtas magnetolas. Es labāk samaksāju tos
dažus desmitus latus sargam un guļu mierīgi, zinot, ka ar auto viss
ir kārtībā,» savu pozīciju pamato Leonīds. Viņš piebilst, ka arī
ceļš no garāžas līdz mājām neesot tik briesmīgi garš, lai to
nenostaigātu, bet, ja slinkums pavisam mācas virsū, viņam esot arī
divritenis. «Un es jums pateikšu vēl ko – tie kungi baltās
apkaklītēs var runāt visādas lietas par to, ka garāža nav
vajadzīga, tās ir pilnīgas muļķības. Te taču vīrietis arī no sievas
var uz mirkli atpūsties, ja viņai «melnie uznākuši», vai vienkārši
ar večiem satikties un dzīvi pārrunāt… Ne jau visiem patīk
makšķerēt,» vienu no garāžas valdzinājumiem atklāt Leonīds.