Marta vidū jelgavnieki tautas deju ansambļa (TDA) «Diždancis» dejotāji devās uz saulaino Sicīliju, lai festivālā un vienlaikus notiekošajā konkursā parādītu savu dejotprasmi, atraktīvās latviešu dejas un savu ziemeļniekiem nemaz tik neraksturīgo dzīvesprieku. Pēc atgriešanās dejotāji stāsta, ka brauciens paliks atmiņā ar apēstajiem makaronu kilogramiem, nostaigātajiem kilometriem, savukārt itāļus visvairāk izbrīnījis latviešu tautas mūzikas instruments velna bunga.
Ligita Vaita
«Pēc diviem lidojumiem un trīs stundu brauciena ar autobusu bijām sasnieguši savu mērķi – Agrigento pilsētā. Tur mūs smaidoši jau sagaidīja gidi, kas dažādi spēja atbalstīt visa festivāla laikā,» stāstu par dejotāju piedzīvojumiem Sicīlijā iesāk dejotāja Santa Brokhuzena.
Interesanti, ka viena no gidiem bija latviete Agnese, kas nu jau sešus gadus dzīvo Sicīlijā, jo tur viņu nolūkoja Frančesko, viņas vīrs. «Starp citu, abi iepazinās tāda paša festivāla laikā. Pēc tam, kad arī pret mūsu meitenēm tika izrādīta ļoti liela interese, sākās joki par to, kurai uz Latviju brauks pakaļ precinieks,» stāsta dejotāja Santa, piebilstot, ka, kā jau festivālos ierasts, latviešu meitenēm uzmanības netrūka.
Pirmais, ko nākamajā dienā pēc atbraukšanas jelgavnieki devās apskatīt, bija dažus kilometrus attālā pludmale. «Ieraugot to, pavērās fantastisks skats un tā vien gribējās skriet nopeldēties, taču ūdens diemžēl vēl nebija tik silts, kā gribētos. Tiesa gan, daži no mums pēc rīta skrējiena gan ļāvās peldei, kas tobrīd šķita tieši vietā un laikā. Tāpat daudzi nenoturējās no vilinošā viesnīcas baseina, kur ūdens gan nebija siltāks kā jūrā, bet kā gan neizmantosi izdevību?!» smejot teic dejotāja.
Makaroni pusdienās un vakariņās, un tā katru dienu
Atgriežoties no dienvidu valstīm, jau ierasts, ka latvieši nebeidz atzīmēt dienvidnieku rimto un nesteidzīgo dzīvi. Arī «Diždanča» dejotāji ar to saskārās un paguva gan padusmoties, gan samierināties, gan arī atrast nodarbes, kā aizpildīt gaidīšanas dēļ ilgo brīvo laiku.
«Sicīliešu ēdienkarti izbaudījām uz visiem 100 procentiem! Makaroni pusdienās un vakariņās, un tā katru dienu. Papildus tam, protams, bija arī dažādi citi ēdieni, taču vislielākais kārums bija pēdējā vakara picas, kas bija gardākais, ko nedēļas laikā bijām ēduši. Katra pica bija citādāka un garšīgāka viena par otru, saldumu mīļiem bija pica arī ar šokolādes krēmu,» stāsta dejotāji, piebilstot, ka šokolādes krēms Itālija ir visai populārs.
Sicīliešiem topā nakts pārgājieni
Interesanta pieredze jelgavniekiem bija daudzie pārgājieni, ko festivāla organizatori bija sagatavojuši tā dalībniekiem. «Pirmajā dienā devāmies arī pirmajā gājienā. Sagaidījuši tumsu, ar milzīgām svecēm rokās pa taciņu lejup un augšup kalnā devāmies uz vienu no tempļiem, kur notika dalībnieku sagaidīšana un sveikšana,» stāsta Santa, piebilstot, ka nākamais pārgājiens sekojis jau dienu vēlāk.«Nākamajā vakarā bija festivāla oficiālā atklāšana, kur uzrunu teica Agrigento mērs, bet pēc tam atkal sekoja gājiens, tikai nu jau tas bija mērāms kilometros – pa pilsētas ielām un ieliņām, un, protams, ar milzīgajām svecēm rokās,» atceras Santa.
Taču tas nebūt nebija garākais pārgājiens, ko jelgavnieki piedzīvoja Sicīlijā. «Gandrīz pieci kilometri tika noieti festivāla pēdējā dienā, kas pēc laikasptākļiem gan bija ļoti skaista – saule mūs lutināja un gaiss iesila līdz pat 23 grādiem. Bella, bellisimo, bravo! Ar šādiem un vēl citiem izsaucieniem mūs pavadīja lielās ļaužu masas, kas vēroja, filmēja un vēlējās nofotografēties ar latvju daiļajām meitām un staltajiem puišiem. Pēc tam tikai aizdomājāmies, diez cik daudzos ģimeņu foto albumos turpmāk smaidīsim,» par pārdomām stāsta dejotāja.
Velna bungu jāmācās spēlēt 20 gadu?
Lielu uzmanību gandrīz katrā koncertā pievērsa latviešu sitamais mūzikas instruments – velna bunga, par kuru pasākuma vadītājam Itālijā atpazīstamam komiķim bija ko teikt. «Pasākuma vadītājs pēc mūsu priekšnesuma pasauca puisi ar instrumentu priekšā un ironiski teica, ka to spēlēt jāmācās noteikti vismaz 20 gadi,» tā I.Karele, piebilstot, ka mūziķa atbilde, ka viņš to iemācījies spēlēt nedēļas laikā šķita tik asprātīga, ka šis joks tika izmantot teju vai ikkatrā koncertē.
Balvas par dejošanu, mūziku un meitenes runu
Arī koncerti tika aizvadīti daudz, citdien pat trīs. «Dejojām gan uz āra skatuves, gan iespaidīgās Teatro Luigi Pirandello skatuves, kas gan bija neliels pārbaudījums, jo tā bija slīpa, bet tik un tā godam pārstāvējām gan «Diždanci», gan Jelgavu, gan Latviju,» uzskata Santa.
Simpātijas mūsu dejotāji iemantoja ne tikai uz skatuves, bet arī ārpus tās – dažādos pasākumos un dalībnieku ballītēs. «Lai gan esam ziemeļnieki, taču parādījām, ka esam atvērti, draudzīgi, smaidīgi, aktīvi un asinis tomēr mums ir diezgan karstas,» noteic Santa.
Kopumā festivālā piedalījās 15 kolektīvi no tādām valstīm kā Meksika, Rumānija, Ungārija, Polija, Serbija, Kosova, Spānija, Horvātija, Bulgārija. «Četri no tiem bija profesionāli dejotāji, bet arī mēs pavisam noteikti tikām pamanīti,» uzskata Santa. Un to pierāda arī saņemtais žūrijas vērtējums – «Diždanča» dejotprasme novērtēta ar godpilno 4. vietu (Konkursā tika pasniegta arī «Grand Prix» balva, tāpēc kopvērtējumā mūsējiem ir piektais labākais rezultāts), ar 3. vietu par dzīvās mūzikas spēli, bet dejotāja Santa saņēma vēl kādu īpašu balvu – titulu «Vicemis Fiore (pavasaris)». Kā skaidro kolektīva vadītāja, katrs kolektīvs izvirzīja vienu meiteni, kas pēc priekšnesuma skatītājiem pastāstīja par sevi un sniedza nelielu interviju – šajā aktivitātē tad jelgavniece arī novērtēta.
«Atskatoties uz šo nedēļu Sicīlijā, var teikt, ka būs daudz piedzīvojumu, ko atcerēties, iepazīti daudzi interesanti cilvēki, iegūti jauni draugi un noteikti papildināta pieredzes bagāža,» kolektīva vārdā rezumē festivāla vicemis Santa.
Foto: no dejotāju arhīva
17.4 °C,
0.8 m/s,
83.8 % 
17.4 °C,
0.8 m/s,
83.8 %