Svētdien, 3. februārī, nozīmīgu dzīves jubileju – 80. dzimšanas dienu – svinēs cienījamā režisore Lūcija Ņefedova. Savos svētkos viņa jelgavniekiem 2. februārī pulksten 17 un 3. februārī pulksten 14 dāvina Mārtiņa Zīverta komēdiju «Minhauzena precības».
www.jelgavasvestnesis.lv
Ar kādām sajūtām režisore gaida savus svētkus? L.Ņefedova mazliet padomā un saka: «Par sajūtām ir ļoti grūti runāt, jo tās nav viennozīmīgas, drīzāk pat pretrunīgas. Taču es pateicos Dievam par spēju strādāt kopā ar jauniem un radošiem cilvēkiem. Vēl joprojām ir griba daudz ko padarīt, tāpēc pie sevis lūdzu, lai tiek dots spēks un veselība. Lai pietiktu labestības un cilvēkmīlestības, jo citādi režisors nespēj strādāt. Lai nemocītu pati sevi ar lietām, ko vairs nespēju mainīt, un darītu to, ko spēju vēl paveikt!»
Savos svētkos viņa jelgavniekus un arī sevi nolēmusi iepriecināt ar M.Zīverta izrādi «Minhauzena precības», kas tiks rādīta gan sestdien, gan svētdien.
Lai arī paliekot aizkulisēs, šoreiz galvenā loma tomēr būs pašai režisorei L.Ņefedovai, kura par izvēli iestudēt vienu no spilgtākajiem M.Zīverta darbiem saka šādi: «Tā ir visiem zināma patiesība, ka Likteņtēva priekšā mēs esam bezspēcīgi, lai arī liekas, ka esam stipri, darba spējīgi un talantīgi. Šīs domas saistās ar mūsu slavenā novadnieka dramaturga Mārtiņa Zīverta likteni. Šogad atzīmējam viņa 110. dzimšanas dienu. «Minhauzena precības» viņš uzraksta 1941. gadā, un tā ir visvairāk iestudētā dramaturga luga. Sapnis par Ulubeli saistījis daudzus… arī pašu autoru, kurš it kā nojauta, ka viņa ceļš aizvedīs prom no dzimtenes un paliks vien sapnis par savu teātri. Taču gudri teikts, ka manuskripti nedegot. Domas dzīvo un paliek ar mums, tāpēc arī mēs atgriežamies pie Ulubeles, šoreiz – Ā.Alunāna Jelgavas teātrī. Izvēloties šo lugu savai 80 gadu dzimšanas dienai, sapratu, ka arī savu mūžu esmu aizvadījusi Ulubelē. Priecājos, ka varu dalīties savā fantāzijas pasaulē ar teātra pieredzējušajiem un jaunajiem aktieriem – Dzintru Zilberti, Māri Branci, Andreju Pelūdi, Vilni Auzu, Lindu Baumani, Zani Bulderbergu, Jāni Dūrēju, Elīnu Skuteli, Edgaru Sondoru un citiem talantīgiem un teātrim uzticamiem cilvēkiem.»
«Komēdijā «Minhauzena precības» kādā sniegputeņa naktī piedzimst mīlestība, kas ar neredzamiem pavedieniem sasaista Duntes muižas īpašnieci Jakobīni un pasaulslaveno fantastu Minhauzenu. Taču pēc Jakobīnes uzmanības un labvēlības tīko arī vietējais augļotājs Uksens, kā arī Krievijas ķeizarienes favorīts Nariškins, tādēļ rodas daudz asprātīgu vārdu pārmaiņu un pārpratumu virkne, kas neviļus iesaista gan vietējos muižas ļaudis, gan ķeizarienes svītu,» teikts izrādes aprakstā.
Izrādes scenogrāfiju ar lielu radošu prieku un aizrautību radījis Ivars Pirvics, kustību pedagoģes lomu uzņēmusies Baiba Sokolova, kuras veidotās dejas ir «sadraudzējušās» ar komponista Māra Lasmaņa oriģinālmūziku. Savukārt kostīmi būs tērpu mākslinieces Valentīnas Romanovskas izsapņoti un realizēti.
«Un kas gan šai ziemas spelgonī spēj mūs sildīt vēl vairāk, kā romantiski sapņi par patiesu laimi un mīlestību un kārtīgu izsmiešanos par asprātībām un dzīves pārpratumiem, tāpēc uz izrādēm aicināts ikviens, kura sirds alkst gaismas un siltuma,» tā režisores asistente Kristīne Zotova.
Biļešu cena – 3; 2,50; 2 lati. Iepriekšpārdošana biļetes pieejamas «Biļešu paradīzes» kasēs.
Daudz laba vēlējumu režisorei noteikti vēl skanēs svētdien, kad paredzēta režisores sveikšana, taču īsi pirms svētkiem viņas bijušajiem audzēkņiem un tuviem cilvēkiem jautājām, kādu viņi redz režisori L.Ņefedovu.
Māris Brancis, Ā.Alunāna teātra aktieris: «Varu droši apgalvot, ka manu personību tiešāk vai netiešāk ir ietekmējusi jubilāre. Jaunības dienās Lūcija man bija gandrīz vai ideāls, kurp pašam tiekties. Neaizmirstamas ir sarunas ar viņu. Viņa man ir kā garīgā mamma. Teātris un Lūcija mani ir cēlis un veidojis. Viņas teātra galvenā tēma ir cilvēks, tā jūtu un domu atklāšana, iekšējo spēku izcentrēšana. Viņa mīl cilvēku. Mīlestība ir otra galvenā tēma. Nekad Lūcijas izrādēs nedominē negācija. Tāpēc viņa allaž izvēlas tādu dramaturģiju, kas nopietni iegaismo cilvēka jūtu pasauli. Darbs ar Lūciju ir aizraujošs. Viņa fascinē, paceļ aktierus garīgi augstākā līmenī. Ļoti patīk nopietnība, ar kādu teātris strādā, un atmosfēra, kāda valda. Lūcija joprojām strādā ļoti enerģiski, ik mēģinājumā prasa no aktieriem maksimālu atdevi, iedziļināšanos lugā un lomā. Nedrīkst, kā teātrinieku valodā saka, «braukt pa virsu», «iztaisīties», spēlējot lomu, – ir burtiski jāielien sava tēla ādā.»
Arvīds Matisons, Ā.Alunāna teātra direktors: «Nepilnus 50 gadus Lūcija ir nostrādājusi vienā teātrī. Cilvēks tik fanātiski pieķēries šai teātra lietai, ka droši ņemos viņu saukt par zināmu fenomenu. Apbrīnojama ir režisores bezgalīgā uzticība tam, ko viņa dara. Viņa vienmēr cēlusi aktieru meistarību, lai nenolaistu teātra līmeni. Tā teikt – tur augstu Ā.Alunāna teātra karogu. Mēs, jelgavnieki, esam vienīgie, kuru teātris var saukties teātra tēva vārdā. Domāju, ka Alunāna gars visu laiku ir ar mums, un caur Lūciju arī mēs to jūtam. Lūcija ir ne tikai mana kolēģe, bet arī skolotāja. Prasīga un stingra – darbs, ko dari, ir jāpadara izcili. Labāk prasīgs režisors nekā čoms. Citādi nekas nesanāks. Lai Lūcijai ir spēks, dzīvesprieks, veselība, azarts un vēlme strādāt tālāk!»
Dzintra Zilberte, Ā.Alunāna teātra aktrise: «Grūti iedomāties, kurš vēl 40 cilvēku lielo kolektīvu aizvestu uz Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstādi 1970. gadā, kur tikās simtiem kolektīvu no visām Padomju Savienības republikām, un rādītu izrādi krievu valodā par latviešu strēlniekiem, par mūsu tradīcijām. Tolaik neviens par to nerunāja, bet viņa to izdarīja, un mēs pārvedām zeltu. Ar Lūciju esmu kopā jau no 60. gadiem, kad viņa ieradās Ā.Alunāna teātrī. Mums nebija režisora, bet atnāca Lūcija un īsā laikā ar savām milzīgajām darba spējām, augstajām prasībām, radot lielas izrādes, panāca, ka kļuvām par vadošo tautas teātri. Šo latiņu cenšamies turēt jau vairāk nekā 40 gadu. Lūcija mācījusies pie lielām zvaigznēm Maskavā un ir kā Dieva dāvana mums, jo katrā mēģinājumā vēl šodien viņa iedod kādu teorētisku gudrību. Uzskatu, ka, pateicoties viņai, neklātienē esmu izgājusi konservatoriju. Paldies viņai par skaistajām lomām, ko man uzticējusi, par gudrībām, ko devusi.»
Indra Roga, Latvijas Nacionālā teātra aktrise, režisore: «Lūcija ir Alunāna teātra galvenais cilvēks. Kad tikko ienācu teātrī, domāju – iespaidīga, barga, stingra kundze, no kuras jābaidās. Tā patiešām bija. Pie Lūcijas gan esmu spēlējusi tikai vienā izrādē, kad mācījos 6. klasē, kopā ar krustmāti Dzintru Zilberti, biju tur kaut kāda kalponīte. Pamata lietas man mācīja Agris Krūmiņš, taču es jutu to Lūcijas auru teātrī. Cilvēki pie Lūcijas turas, ir ieinteresēti strādāt, teātrim veltot savu brīvo laiku, jo šis jau nav profesionālais teātris, kur par darbu maksā. Gods un slava Lūcijai – viņa savā dzīvē ir uzņēmusies lielu misiju. Lūcija neskrien līdzi modei, izcili kopj tās tradīcijas, kas viņai dārgas, tuvas, un, manuprāt, tieši pateicoties tam, viņas vadītais amatierteātris ir tik augstā līmenī. Viņa ciena stabilas vērtības, un tas viņai ir kompliments. Sveiciens Lūcijai, un lai viss izdodas!»
Aigars Vilims, Valmieras Drāmas teātra aktieris: «Tā laime būt blakus Lūcijai man bija divus gadus – tieši Alunāna teātrī es iemācījos teātra pamatus. Man gan vairāk nodarbības notika pie viņas kolēģes Intas Alekses, taču redzēju, kā Lūcija strādā, un obligāti apmeklēju viņas izrādes. Viņa vienmēr ir izcēlusies ar lielu entuziasmu, talantīgām pārliecināšanas spējām un to nav zaudējusi arī šodien. Pateicoties viņai, Alunāna teātrī bija sapulcējusies pilsētas radošā inteliģence. Uz viņas izrādēm kultūras nama zāle vienmēr bija skatītāju pilna, un cilvēki brauca pat no Rīgas. Šobrīd ir grūti atrast cilvēkus, kas prot tik ļoti aizdegties par savu darbu – Lūcija ir šis fenomens. Sievišķīga režisore ar dzelžainu gribu, asu prātu, kas iemāca cilvēcību un neatlaidību.»
Edvīns Kalnenieks, režisores ilggadējs scenogrāfs: «Ne vienmēr dzīvē gadās sastapt cilvēkus, kuri tik ļoti tev uzticas. Lūcija diezgan ātri paļāvās uz mani, un, jāteic, vienmēr arī piekritusi manām idejām bez lielām debatēm, tāpēc mums ir viegli sastrādāties. Saprotam viens otru no pusvārda. Tiesa, dažreiz pirmizrāžu steigā pakašķējamies, jo viņa iedomājas, ka visu tā uzreiz var dabūt gatavu. Taču tie ir sīkumi, un kopā jau esam no 1965. gada. Paldies viņai, ka ļāvusi darīt man savu darbu! Izrādē viņas vieta ir labajās aizkulisēs, lai koriģētu tekstu, mana – kreisajās koriģēt, lai neapgāžas dekorācijas. No aizkulisēm esmu redzējis visas viņas iestudētās izrādes un priecājos, ar kādu aizrautību viņa strādā.»
Anna Jansone, vairāku Dziesmu un deju svētku režisore: «Spilgti atceros, kā Lūcija mani «aiztrieca» uz iestājeksāmeniem Latvijas Valsts konservatorijā. Spēlēju Alunāna teātrī, paralēli halturēju, vadot pasākumus. Reiz – dienu pirms iestājeksāmeniem konservatorijā – Jelgavas orķestrim «Gamma» «Liepājas dzintarā» bija jāvada programma. Mēs kultūras namā mēģinām, un Lūcija atnāk un saka: «Pietiek tev te gorīties, marš uz mājām mācīties iestājeksāmeniem!» Iedomājieties, 40 nopietni vīri to dzird! Man, divdesmitgadīgam skuķim, tas bija liels pārdzīvojums. Taču, ja viņa nebūtu mani nostrostējusi, es tagad nebūtu režisore. Viņa ir ļoti nozīmīgs cilvēks manā dzīvē. Lūcijai piemīt milzīga spēja ieinteresēt auditoriju, viņa māca ne tikai profesiju, bet arī dzīves gudrības. Pie viņas nekad nebija atlaides – ne slimojot, ne mājas apstākļu dēļ. Tu zināji: nebūšanas jāatstāj aiz durvīm. Lūcija iemācīja uz pasauli skatīties plašāk, lika lasīt daudz grāmatu. Viņa prot radīt interesi. Paldies Lūcijai par to visu!»
Maija Matisa, Ā.Alunāna muzeja vadītāja, Ā.Alunāna teātra aktrise: «Mūsu režisorē Lūcijā es redzu Ādolfu Alunānu. Viņš ir latviešu teātra izveidotājs, viņa – pēckara laba tautas teātra izveidotāja Jelgavā. Ja uzņemies kāda kolektīva vadību, tad tev ir jābūt personībai; ja tāda neesi – neviens pie tevis nenāks savu brīvo laiku tērēt. Lūcija ir mūsu karaliene, no kuras var gūt ne tikai profesionāli, bet arī mācīties dzīves gudrības. Cilvēks, kas spēj aizraut jebkuru. Viņas dvēseles gara spēks mums palīdz katrā izrādē. Tikai obligāta prasība – Lūcijai vienmēr ar lugas eksemplāru jāstāv skatuves labajā pusē aiz pirmās kulises. Ja viņas tur nav, mums iet slikti. Ne teksta dēļ, bet gan tāpēc, ka viņa ar savu enerģiju mūs bīda uz priekšu. Tas nav izskaidrojami. Protams, arī mēs esam dabūjuši brāzienu no viņas, taču viņa vienmēr atvainojas, paskaidrojot, ka tas bijis, lai mēs sāktu domāt. Lūcija necieš slinkošanu – ja ej uz mēģinājumu, tad zini: jāstrādā ar pilnu atdevi. Esmu bezgala pateicīga, ka varu smelties zināšanas un pieredzi no viņas personības.»
13.6 °C,
1 m/s,
93.4 % 
13.6 °C,
1 m/s,
93.4 %