Vissmagākās lekcijas LLU esot ceturtdienu rītos – daži pasniedzēji pat aicinot šajā laikā viņiem darbu neieplānot, jo pēc mazās piektdienas nakts studentiem esot grūti koncentrēties darbam.
Taču LLU kaut kā ir iegājies, ka ne tikai pilsētas naktsdzīve studentus uz izklaidi aicina trešdienu vakaros, bet arī pati augstskola savus pasākumus bieži vien ieplāno tieši trešdienu vakaros. Un tas ir likumsakarīgi, jo ceturtdienas un vēl biežāk piektdienas atvēlētas individuālajam darbam, kad lekcijas augstskolā nenotiek vispār. Līdz ar to studenti pārsvarā no Jelgavas aizbrauc ceturtdienas rīta pusē vai pat jau trešdienas vakarā. Augstskolas bibliotēkā, kur tīri teorētiski tobrīd studentiem vajadzētu studēt literatūru individuālā darba laikā, rindas neveidojas. Vai tas norāda uz pilnvērtīgu mācību laika izmantošanu? Cik ieinteresēts un ar kādu atbildības izjūtu students šodien studē? LLU prorektors Arnis Mugurēvičs atzīst, ka vidējais students šodien ir izlaidies.
Klubs strādā līdz pussešiem, pirmā lekcija – pulksten 8.30
Mārtiņš Namnieks, «Jelgavas kreklu» direktors:
«Jelgavā tā ir iegājies, ka ceturtdienās studenti jau brauc mājās, līdz ar to diena, kad atzīmēt studiju nedēļas beigas, ir trešdiena. Rīgas klubos tas tomēr pārsvarā notiek ceturtdienās. Protams, trešdienās Kreklos galvenokārt ierodas studenti – viņi veido 80 – 90 procentus no apmeklētājiem, kopā tie ir līdz 600 cilvēkiem. Ja tā padomā, tad droši vien tas īsti labi neizskatās – klubs ir atvērts līdz pulksten 5, dažkārt pat līdz pulksten 5.30, un, ja parēķina, cik laika paliek līdz pirmajām lekcijām ceturtdienas rītā, tad tās ir vien pāris stundas. Visbiežāk gan pīķis ir līdz kādiem pulksten 3 naktī, pēc tam jau pamazām cilvēki izklīst. Taču arī manā jaunībā bija laiks, kad studējot gāju no vienas ballītes uz otru – galvenais ir nepazaudēt to līdzsvaru.
Tomēr jāatzīst godīgi, ka tā lielākā tusiņu dzīve studentiem ir mācību gada sākumā. Visbiežāk līdz novembrim, kad klubs tiešām nedēļas vidū vakaros ir ļoti pilns. Un tam ir arī loģisks izskaidrojums: visbiežāk tad mēs šeit ieraugām jaunas sejas – pirmkursniekus, kuri nereti ir ieradušies Jelgavā no attālākām vietām, kur šāda klubu dzīve viņiem bijusi sveša. Tad, protams, gribas izmēģināt visu un lielās devās. Koju dzīve viņiem tobrīd vēl ir kā leģenda, par kuras daļu nu viņi kļuvuši. Taču tad nāk apgaismība, un tai par pamatu ir pirmās sesijas tuvošanās, kad jaunietis saprot, cik iekavējis augstskolā… Pēc novembra mēs labi jūtam, ka apmeklējums krītas par procentiem 20 – 30.
Taču ne jau atvērts klubs ir jaunieša problēma – viņa problēma ir nespēja pašam organizēt savu darbu. Es tikpat labi varu nosaukt piemēru, kad mūsu klubu ārkārtīgi regulāri apmeklēja kāds students, kurš rezultātā augstskolu beidza ar sarkano diplomu. Jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no katra cilvēka paša.»
«Kāpēc jūs mokāt manu bērnu?»
Arnis Mugurēvičs, LLU studiju prorektors:
«Universitāte nav skola, kur jaunietim visu dienu jāsēž klasē un jāskatās skolotājam mutē. Kredītpunkts šeit sastāv no 40 stundām – 16 no tām ir auditorijas darbs, bet pārējās – studenta individuālais darbs. Studentam ir jāprot organizēt savu laiku, strādāt patstāvīgi, tāpēc jau mums ir Fundamentālā bibliotēka. Piekrītu, tajā rindas neveidojas. Bet tieši šādam individuālam darbam ir atvēlētas no lekcijām brīvās dienas augstskolā. Diemžēl jāatzīst, ka ļoti bieži students to neprot izmantot pilnvērtīgi. Man pat gribas teikt, ka bieži vien tikai 3. kursā studentam ir pilnībā radusies izpratne par studiju darbu. Līdz tam var gadīties visādi. Visgrūtāk klājas pirmkursniekiem – pēc pirmā semestra jau ir vērojams vismaz piecu procentu atbirums. Arī pats, pasniedzot lekcijas, vienmēr esmu bijis pretimnākošs, redzot studenta grūtības, aicinu uz sarunu. Gribu izprast, kas viņam sagādā problēmas, un ziniet, kādu pavisam godīgu atbildi es saņemu? «Piedodiet, pasniedzēj, es noslinkoju.» Un tur jau mācībspēks neko nevar darīt. Otrs paradokss, kas pārsteidz, – brīdī, kad jaunietis pēc šādas paslinkošanas tiek atskaitīts no budžeta vietas, par to satraucas ne jau pats jaunietis. Visbiežāk tādos gadījumos es saņemu zvanus no vecākiem: «Kāpēc jūs mokāt manu bērnu?!» Mēs sākam just, ka cilvēka mūža ilgums pieaug, līdz ar to palielinās arī viņa bērnības ilgums. Diemžēl liela daļa jauniešu 18 – 19 gadu vecumā, kad nonāk augstskolā, vēl ir bērni, kuri zina, ka kāds cits par viņu atbildēs.
Jāatzīst, ka vidējais students, gadiem ejot, ir izlaidies. Arvien biežāk mēs redzam piemērus, kad pie mums atnāk studēt ar vēlmi izšļūkt cauri augstskolai – piestrādāt un pastudēt vienlaicīgi. Bet pie mums tāda pastudēšana cauri neiet – šeit ir jāapgūst nopietnas specialitātes. Mums jau ir gaužām rūgta pieredze, pie kā var novest tāda pastudēšana, piemēram, būvniecībā – sekas var būt graujošas.
Studiju gadiem ir jābūt skaistiem, un bez izklaides tie nepaiet nevienam, bet svarīgākais ir sabalansēt šīs abas puses. Ar atbildību pieiet savam darbam. Mēs nevaram un mums arī nevajag ietekmēt pilsētas privātās izklaides biznesa vietas, taču mums droši vien ir nopietnāk jādomā, kā studentā ieaudzināt apzinīgu attieksmi. Par to šobrīd jau esam uzsākuši diskusijas augstskolā, un viena no idejām ir katrā kursā ieviest tādu kā kuratoru, kurš palīdzētu iejusties augstskolas dzīvē jaunajiem studentiem – mūsuprāt, tas būtu ārkārtīgi svarīgi. Varbūt tad pēc laika es varētu atzīt, ka apziņa par studiju darbu jauniešiem ir nobriedusi agrāk nekā tikai trešajā kursā.»
18.9 °C,
1.1 m/s,
73.8 % 
18.9 °C,
1.1 m/s,
73.8 %