Kultūra

Ritma Gaidamoviča

«Pēc 23 «Lielupē» nodejotiem gadiem varu teikt, ka mīlu ne
tikai tautas deju, bet arī šo kolektīvu. Un man šķiet, ka tieši
mīlestība ir tas, kas mūs visus vieno. Kopā būšana, prieki, bēdas,
pasākumi, koncerti un visa dejotāju dzīve veido fantastisku
sajūtu,» tā kolektīvu raksturo dejotāja, kas šajā kolektīvā dejo
kopš 1986. gada, medicīnas darbiniece Zaiga Pielēna-Pelēna. Kopā ar
viņu tik pat ilgi nodejojis arī viņas vīrs uzņēmējs Haralds un
ārste Solveiga Ābola. Tikai par vienu gadu mazāks stāžs ir Vilnim
Skrindam, kurš ikdienā strādā tirdzniecībā. «Tautas dejas un
«Lielupe» – tā ir pārbaudīta vērtība, no kuras nevar atteikties,»
tā V.Skrinda. 

Viens vesels kolektīvs

Iesākumā lielupieši darbojās Jelgavas rajona kultūras namā. Šo
kolektīvu izveidoja horeogrāfs Vilis Ozols, vēlāk vadīja Modris
Vanags, kurš par repetitori pieaicināja Elitu Simsoni, un viņa šo
kolektīvu vada nu jau 25 gadus. Sākumā «Lielupē» dejoja tikai
vidējā paaudze, bet tagad vairāk nekā divus gadus kolektīvs ir
viens, taču sadalīts divos sastāvos – vidējā paaudze un jaunieši
jeb, kā vadītāja viņus sauc, lielie un mazie. «Es gribētu teikt, ka
mums ir nevis divas plūsmas, bet gan kārtīga un liela upe. Tie, kas
paskatīsies uz mums no malas, sapratīs, ka esam viens vesels, ar
vienu attieksmi, ar vienu domāšanu un jušanu,» tā
vadītāja. 

 «Pie mums dejo no 18 līdz pat 50 gadiem. Sanāk kā viena
liela ģimene. Manuprāt, mēs viens otru papildinām, cits no cita
mācāmies to labo. Mazie no lielajiem mācās dejotprasmi, attieksmi
pret deju, bet lielajiem no bērniem, manuprāt, vēl jāmācās
mīlestība, vienkāršība, dzīvesprieks,» tā E.Simsone.

Deja palīdz saglabāt dzīvesprieku

««Lielupe» ir visa mana dzīve. Kā pati parasti saku, nezinu,
vai tā ir reliģija vai kultūra man, bet ir. Taču tas nav viegli. Ir
birušas daudz asaru, bijuši daudz pārdzīvojumu, vēlēšanās to
pārtraukt… Taču vienmēr jāatceras, ka slikto nedrīkst ielaist
sirdī, tas jāuztver kā lieta, kas šajā brīdī jāizprot, un tas ir
tas, kas ļauj iet tālāk un mācīties no savām kļūdām,» pārdomājot
stāsta E.Simsone. 

Apmeklējums 99 procenti – 

tas kaut ko nozīmē

Viņa arī atzīst, ka būt par A kolektīvu nozīmē daudz strādāt,
te nepietiek atnākt divas reizes uz mēģinājumu, tas ir smags darbs,
jo šai grupai ir plašs repertuārs, liela atbildība. Un uz to
nemitīgi jātiecas. Galvenais jau nav iemācīties pareizus soļus,
pats grūtākais esot ar dejotājiem strādāt psiholoģiski – pieradināt
pie darba, uzņemties atbildību, īpaši par to, ka viņi nes
«Lielupes», Jelgavas vārdu. 

«Šobrīd, redzot to, kā viņi mīl deju un cik viņiem svarīgs
«Lielupes» un Jelgavas gods, esmu gandarīta,» atzīst E.Simsone.
«Viņi ir sapratuši, ka tas ir kolektīvs darbs. Ja apmeklējums ir 99
procenti, es domāju, ka tas tiešām kaut ko nozīmē,» tā
E.Simsone. 

50 gadi – divi koncerti

Par godu lielajiem svētkiem lielupieši skatītājiem
sagatavojuši divas jaunas  koncertprogrammas: 6. martā –
«Izdejot svētkus», bet 7. martā – «Lielupieši». «Vēlamies, lai
cilvēki priecātos par dzīvi kopā ar mums. Abi koncerti ir
atšķirīgi, katrā būs kāds pārsteigums, kāda odziņa. Pirmajā –
vairāk pēdējā laika dejas, 7. martā izdejosim arī savu «zelta
fondu», ar kuru sākām pirms daudziem gadiem,» tā vadītāja. Šī būs
atskaite, lai paskatītos, kas izdarīts, uz ko jātiecas. «Nākotnē
vēl vēlamies daudz mācīties no Latvijā atzītākajiem tautas deju
kolektīviem. No tautas deju kolektīva «Dancis» vēlamies mācīties
dejas tehniku, klasiku, no tautas deju ansambļa «Rotaļa» – dejas
vieglumu, no «Līgo» vadītāja horeogrāfa Jāņa Purviņa, kurš mums
radījis daudz deju, – dejas dvēseli un filosofiju,» tā
E.Simsone.