Izdziedājušies un līdz caurumiem izdejotām kurpēm, bet tik un tā laimīgi – tā vienā teikumā savas emocijas Dziesmu un deju svētkos raksturo Jelgavas kolektīvi.
Zane Auziņa
Nupat apritējusi nedēļa, kopš daudzi jelgavnieki par savu šā brīža dzīves jeb, pareizāk sakot, nakšņošanas vietu var dēvēt Rīgas 86. vidusskolu, bet par ikdienas galveno nodarbošanos – dziedāšanu un dejošanu nebeidzamos mēģinājumos un koncertos pēc tiem. Pirmdien «Jelgavas Vēstnesis» viesojās pie mūsu kolektīviem, lai klātienē izzinātu, kādas emocijas, pārdzīvojumus un sajūtas viņos rosina šā gada lielākie svētki.
Konkursu rezultāti ļauj būt lepniem Kopumā no Jelgavas XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkos piedalās 32 pašdarbības kolektīvi ar 1088 dalībniekiem. Mūsu kolektīvu sniegums konkursos un koncertos ļauj mums būt ļoti lepniem. Vispatīkamāko pārsteigumu sagādājis mūsu 4. vidusskolas meiteņu koris «Spīgo» – koru karos, cīnoties ar labākajiem sieviešu koriem, mūsu meitenes izcīnīja 1. vietu un skatītāju simpātiju, bet Līga Celma atzīta par labāko diriģenti. Savukārt pašvaldības aģentūras «Kultūra» jauktais koris «Zemgale» Aigara Meri vadībā ieguva Atzinības rakstu. Vēl pirms tam – 5. jūlijā – pirmo reizi svētkos notika vokālo ansambļu konkurss, kurā jaukto vokālo ansambļu grupā mūsu jauktais vokālais ansamblis «Da Capo» izcīnīja augsto 3. vietu. «Jelgavas Vēstnesis» meiteņu kori «Spīgo» sastapa pirmdienas pusdienlaikā tūdaļ pēc pēdējā mēģinājuma pirms konkursa. Līdzīgi kā pārējiem koriem, arī «Spīgo» meitenēm mēģinājumam Latvijas Universitātes Aulā, kur jau otrdien risinājās koru kari, bija atvēlētas vien 15 minūtes. To laikā enerģiskās kora diriģentes Lienas Celmas un kora mākslinieciskās vadītājas Līgas Celmas vadībā jelgavnieces pārbaudīja savu skanējumu, «pieslīpēja» vēl pēdējās dziedājuma detaļas un devās atpakaļ uz Jelgavu. Līdzīgi pārējiem pilsētas koriem, arī «Spīgo» pēc lielā svētku atklāšanas koncerta svētdienas vakarā devās uz Jelgavu, bet pagaidu mājvietā – Rīgas 86. vidusskolā – meitenes atgriezīsies šīs nedēļas nogalē, kad notiks gatavošanās noslēguma koncertam. Gan koristes, gan arī viņu diriģente atzina, ka pirmās emocijas, kas nāk prātā saistībā ar Dziesmu svētkiem, ir lepnums. «Mūsu korī līdzās vidusskolniecēm dzied meitenes no 7. un 8. klases, kas ir ļoti jauns vecums, kad balsis vēl nav lāgā nostādītas, taču mēs jau cīnāmies koru karu finālos ar pieredzējušajiem sievu koriem,» tobrīd vēl tikai gaidot koru karu finālu, sacīja diriģente Liena Celma, bet meitenes, viņai piekrītot, turpat pie universitātes lielajām durvīm skanīgi nodziedāja vārdus, ko viņas bija skandējušas arī svētdien Dziesmu svētku gājiena laikā: «Zemgale! Jelgava! Spīgo! Lai Dzīvo!»
Noguruši, bet joprojām laimīgi Nogurušus, bet tik un tā smaidīgus pie starptautiskā izstāžu centra «Ķīpsala» sastopam arī mūsu deju kolektīvus, kas mēģinājumā gatavojas Deju svētku koncertuzvedumam «No sirsniņas sirsniņai». Tajā starp 70 Latvijas deju kolektīviem ir Jelgavas dejotāji no kolektīviem «Kalve», «Diždancis», «Lielupe» (jaunieši), «Lielupe» (vidējā paaudze), «Laipa», «Jaunība» un «Vēja zirdziņš». Deju svētku virsvadītājs nebeidz visus dejotājus tramdīt pa laukumu, vēlreiz un vēlreiz liekot atkārtot jau vairākas reizes iepriekš izdejotus elementus, aizvien uzstājīgāk sāk līņāt, bet dejotāji tik un tā smaida. Līdzīgi koristiem, arī viņi atzīst, ka svētki noorganizēti augstā līmenī un viss esot lieliski. Bet pieredzējušākie dalībnieki, kuriem šie ir jau trešie un ceturtie svētki, vien piebilst, ka tādas slodzes, kā šajā reizē, iepriekš nav bijis. «Ceļamies pulksten sešos no rīta, tam seko ātras brokastis, bet jau pēc septiņiem rītā esam autobusos ceļā uz mēģinājumu. Tā paiet visa diena, bet vakarā ir vai nu koncerts, vai ģenerālmēģinājums, kas pēc būtības tas pats koncerts vien ir. Ap pulksten divpadsmitiem vai vieniem naktī atgriežamies savā naktsmītnē Rīgas 86. vidusskolā, bet no rīta viss sākas no jauna. Šādā režīmā iepriekš nav sanācis dejot, bet – nekad iepriekš jau Deju svētkiem arī nav bijuši 60 gadi,» teic deju kolektīva «Lielupe» (jaunieši) dejotāja Alise Avotiņa.
Satikti arī prusaki Ilgāk un uzstājīgāk tincināti, dejotāji no visiem kolektīviem atzīst – ja ļoti gribas atrast ko sliktu, tad to varot izdarīt jautājumos par ēdināšanu. Skolā, kur jelgavnieki izmitināti, ēdienam vienkārši neesot garšas. Tiesa, tikt pie tā var salīdzinoši ātri – rindā jāstāvot vien nepilnas desmit minūtes. Savukārt «Arēnā «Rīga»», kur iepriekš veselas dienas garumā notikuši mēģinājumi koncertam «Deju svētkiem – 60» , ēdiens bijis garšīgs, tiesa, daudz par maz. «Arēnā rindā uz pusdienām stāvējām pusotru divas stundas, bet, kad tā bija izstāvēta, daudziem nācās secināt, ka ēdiena vairs nav. Bet citās vietās ir salīdzinoši labi. Turklāt arī skolā, lai arī mums tur ir ēdiens bez garšas (laimīgs tas, kurš tiek pie kečupa), ar katru dienu kļūst aizvien labāk. Laikam esam tik ļoti izbadējušies, ka prasības pēc garšas strauji rūk,» smejot stāsta Mārtiņš Lavrenovs no «Diždanča». Tiesa, «Diždancis» ir arī vienīgais no Jelgavas deju kolektīviem, kam skolā guļvieta jādala ar vietējiem un, šķiet, arī pastāvīgajiem «iedzīvotājiem» – prusakiem. «Pirmajā un otrajā stāvā skolas klases lielākoties ir izremontētas un tur, ja iemācies sēdēt uz mazā bērnu podiņa, viss ir kārtībā, bet trešajā stāvā gan mums nākas rīkot īstas «tarakānu medības». Pagaidām rekords ir noķerti pieci tarakāni vienā piegājienā,» stāsta vēl viens «Diždanča» dejotājs Mārtiņš Ūdris. Taču arī tas esot sīkums, kas garastāvokli ne mirkli nebojājot. Bet viņa kolēģe dejotāja Ieva Zemīte, kurai šie ir jau trešie Dziesmu un deju svētki, zina nosaukt arī virkni sīkumu, kas šajā reizē dalībniekiem krietni atvieglo ikdienu. «Piemēram, visiem dalībniekiem pēc gājiena uzreiz tika iedota neliela ūdens pudele – it kā sīkums, bet, saulē izstaigājušies, cilvēki par to bija ļoti laimīgi. Arī tas, ka policisti un informācijas centra darbinieki patiesi ir atsaucīgi un ātri palīdz atrisināt katru jautājumu, ir patīkami,» teic Ieva.
Caurums kurpēs netraucē Tam, ka noskaņojums svētkos ir lielisks un nekāds nogurums nespējot slāpēt emocijas, piekrīt arī Ģirts Freimanis no deju kolektīva «Kalve», un tas nekas, ka pārtraukumā uz krēsla atpūsties saceltās kājas ikvienam ļauj redzēt milzīgus apavu zolēs izberztus caurumus – tā, ka pirksti ārā lien. «Mēs dejojam uz asfalta, un caurumi kurpēs ir pierasta lieta,» teic Ģirts. Viņam piekrīt arī pārējie «Kalves» dejotāji, kas par labu noskaņu svētkos nesūdzas. Grūtākais esot vien piecelties no rīta – to apliecina arī fakts, ka pirmajos rītos visi vēl modināti ar trompetes skaņām, bet vēlāk vienīgais patiesi efektīvais paņēmiens esot vienkārša gulētāja gāšana nost no matrača. «Taču mēs šeit sabraucām dejot un dziedāt, nevis gulēt, tāpēc viss ir vislabākajā kārtībā,» steidzot uz kārtējo mēģinājumu, dejotāji modina savus partnerus, kas mirklim miega ļāvās īsajā pauzītē, guļot uz grīdas. Arī tikko pamodinātie ātri kļūst smaidīgi, tāpēc dejotprieku apšaubīt nenākas.
1.8 °C,
4 m/s,
94.2 % 
1.8 °C,
4 m/s,
94.2 %