Kultūra

Kultūras ministrija sadarbībā ar citām institūcijām izveidojusi Latvijas kultūras kanonu, kurā iekļauti 99 mākslas darbi – kanons ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. Tajā iekļauta arī Jelgavas mākslinieka Ģederta Eliasa glezna «Pie akas».

Ilze Knusle-Jankevica

Kultūras ministrija sadarbībā ar citām institūcijām
izveidojusi Latvijas kultūras kanonu, kurā iekļauti 99 mākslas
darbi – kanons ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un
kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku
nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. Tajā iekļauta arī Jelgavas
mākslinieka Ģederta Eliasa glezna «Pie akas».

Kultūras kanona mājas lapā norādīts, ka darbs pie kanona
veidošanas tika uzsākts 2007. gada nogalē. Tika izveidotas ekspertu
darba grupas septiņās nozarēs: arhitektūra un dizains, kino,
literatūra, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas, vizuālā
māksla. Nu Kultūras kanona izveide ir noslēgusies – to veido 99
kultūras vērtības.

Sadaļā «Vizuālā māksla» iekļauts arī Ģ.Eliasa (1887 – 1975)
darbs «Pie akas», kas datēts ar 1935. gadu. Par mākslinieku un viņa
darbu aprakstu veidojusi Laima Slava. Autore norāda, ka 20.
gadsimta 30. gados mākslas dzīve Latvijā apzināti orientējās uz
nacionālu mākslas skolu apliecinošām kvalitātēm, un pie tām
piederēja arī lauku dzīvi tēlojoši sižeti. «Nav nejaušība, ka īsto
intonāciju un spriegumu, lai taptu darbs, kas uzrunā pāri laikam,
ir emocionāli iedarbīgs, spēcīgs un tīrs glezniecības izpaudums
apvienojumā ar tēmu, kas tiklab mūžīga, kā mūsu tautas mentalitāti
izsakoša, spēja rast tieši Ģederts Eliass,» tā L.Slava. Glezna «Pie
akas» (1935) rāda tipisku Zemgales lauku sētas ainu: sieviete ar
nēšiem pie akas, pagalmā starp kūti un klēti, steidz padzirdīt
krietni barotās govis ar piena pierietējušiem tesmeņiem, bet pāri
jau klājas draudīga lietus debess. Tie, protams, ir «Zīlēni», kuru
ikdienas soli mākslinieks pārzināja pilnībā. Atveidā nav idilles,
drīzāk vitāls, pat dramatisks dabas un cilvēka iedzīves kopsakara
tvērums līdz ar smaga fiziska darba klātbūtni – te smaržo pēc
leknas zāles, sviedriem un govs kūpošā sāna. Arī gleznojums tuvs
Zemgales smagās mālzemes faktūrām – eļļas triepiens ir raupjš,
spēcīgs, izceļot Eliasam tipisko smaragdzaļās lapotnes un zāles
kontrastu pret sievietes blūzes koši sarkano akcentu, kas
atbalsojas arī kārniņu jumta augšup nesošajā diagonālē.

Ar citiem Kultūras kanonā iekļautajiem darbiem var iepazīties
mājas lapā www.kulturaskanons.lv.

Foto: www.kulturaskanons.lv