Latvijas ne pārāk karstā vasara ir ideāli piemērota laivu braucieniem. Jelgavnieks Oskars Vītoliņš ar brāli un diviem draugiem pirmo laivu braucienu izmēģināja jau maija beigās – viņi pārbaudīja spēkus jaunā maršrutā, kas paredz noslēgumu jūrā, un 33 kilometrus laivoja pa Užavu.
Ligita Vaita
«Jau otro reizi ir sanācis «izdomājam – braucam» variants, kad, neko daudz neplānojot un īpaši negatavojoties, dienu iepriekš izdomājām, ka ir jāizbrauc pa Užavas upi. Viens bija skaidrs – jāizbrauc obligāti, un atlika tikai izdomāt, vai laivot tagad vai atlikt uz vēlāku laiku. Kādu vēlāku?! Protams, ka tagad!» smej Oskars. Tā nu viņi kartē un arī satelīta uzņēmumos paskatījās, kā no augšas izskatās Užavas upe, un sākuši plānot braucienu.
Divas smailītes uz «pasāta» jumta
«Kādā mājas lapā bija minēts, ka divu dienu braucienā – no Stradžiem līdz jūrai – jānobrauc 33 kilometri. Pagājušajā gadā pa Abavu nolaivojām 36 kilometrus aptuveni piecās stundās. Palasot aprakstus, ka Užavas upe ir strauja un, ja airējas, tad galamērķi var sasniegt ātrāk nekā plānots, nodomājām, ka nieks vien būs…» sākotnēji domājusi jauniešu kompānija, taču beigās izrādījās, ka priekšstats bijis pavisam maldīgs.
Oskars stāsta, ka Užavas braucienu var sadalīt trīs daļās jeb posmos. Pirmais posms – sākums ir pie mājām «Stradži» līdz Sises tiltam – aptuveni 12 kilometri. Šajā posmā upe ir ļoti līkumota, ar nokritušiem kokiem, mežainu krastu, zemu ūdens līmeni. Otrais posms jeb vidusposms – no Sises tilta līdz Ziru un Užavas pagasta robežai jeb tiltam, pie kura atrodas pamestas rūpnīcas drupas un kur var spēlēt peintbolu – šis posms lielākoties ir pat ļoti taisns, ar kādiem četriem pagriezieniem 8 kilometru garumā. Savukārt beigu posms, protams, ir līdz pašai jūrai – aptuveni 13 kilometrus garš, ar salīdzinoši lēnāku straumi, upe ir platāka, kā jau pie ietekas, taču krasti bieži ir sakopti, jo tie ir visai apdzīvoti ar glaunām mājām.
«Kas attiecas uz laivām, ņēmām divas divvietīgās smailītes no «Abavas laivām», uzkrāvām tās uz «VW Passat» jumta un braucām laivot,» stāsta Oskars. Viņš atceras, ka pirmie kilometri šķita mazliet neinteresanti, taču, tā kā tikko iekāpts laivā, tad apkārtni diži nesanāk vērot, jo vairāk jāpievēršas laivas pārvaldīšanai.
Sākumā – laisks brauciens pa «grāvi», vēlāk – slaloms
«Sākumā var likties, ka jābrauc pa grāvi, kas atrodas pļavā. Upes platums ir tikai nedaudz lielāks par laivas garumu, airi ik pa laikam aizskar gultni, krasts, kā jau grāvī, diezgan augsts, un vietas, kur apstāties, daudz nemanījām. Bet nevajag jau arī, jo ir tikai sākums…» tā viņš.
Pēc pāris kilometriem, aiz Tērandes tilta, sākas līkums pie līkuma, pļavas krastu nomaina koki un mežs. «Te nu sākas jautrība – sakritušie koki liek pa upi pārvietoties slalomā no viena krasta uz otru! Un rodas interese, kādi šķēršļi būs aiz katra nākamā līkuma. Visbiežāk izdodas izbraukt cauri koku kritumiem, jo laivas platuma spraugu atrast var. Taču nedaudz retāk ir vietas, kur koks ir pārkritis pāri, un izbraukt var pa apakšu,» stāsta Oskars. Tiesa, šajā posmā neiztikt arī no kāpšanas ārā no laivas, lai pārvarētu aizsprostus. «Šajā posmā bija četras tādas vietas – vienā vietā cēlām laivas pāri kokiem, otrā –šķērsli apgājām pa krastu, bet divas vietas pašu spēkiem izdevās atbrīvot,» pieredzē dalās jelgavnieks.
Upes dziļums pārsvarā ir neliels – ne dziļāk par vidukli. Ik pa laikam varot arī just akmeņus, kam laivo pāri. «Braucot šo upes daļu, nepavisam nešķiet, ka tā ir Latvijas upe. Drīzāk kāda maza Amazones upīte – mežs, sakrituši koki, turklāt sausais un karstais periods ir pazeminājis ūdens līmeni, un atsegušās koku saknes… Katrā ziņā, interesants un aizraujošs posms, kas salīdzinoši ātri paiet, un azarta iespaidā gribas braukt tālāk,» stāsta jaunietis.
Pilniem vēderiem – taisnais posms
Tālāk, pēc pusdienu uzkošanas, jādodas tālāk – priekšā taisnais posms. «Sākuma daļā vēl joprojām ir «neLatvijas» upes iespaids, tikai šoreiz upe ir platāka, sekla, un gar malu rindā saaugušie koki un taisnais gabals rada tuneļa sajūtu! Nodomāju – ja jau šis ir tas «neinteresantais» posms, tad jau problēmu nebūs…» atceras Oskars, piebilstot, ka atkal kļūdījās.
«Taču tad sākas īstā aina – gar malām saaugušie kārkli neļauj piebraukt pie krasta, laivotājiem jābūt pacietīgiem, jo, tikai nedaudz pagriežoties, viegli iebraukt krūmājos, kas nav diez ko patīkami. Šajā daļā bija arī negaidīts apstāklis – pilnībā aizšķērsota upe,» tā Oskars. Viņi kopā ar brāli nolēma mēģināt tikt pāri, neizkāpjot no laivas – nostūma izkustināmos kokus un koka zemākajā vietā šļūca pāri. «Otra «Discovery» komanda apgāja dambīti pa krastu, un ar nelielu viņu palīdzību arī mēs tikām pāri,» viņš smejas.
Posms noslēdzās pie tilta, kur viegli piestāt, un, izkāpjot krastā, parādās baltas rūpnīcas drupas ar uzrakstu «Peintbols».
Pēdējie kilometri, un jūrā iekšā
«Te nu ir atlicis pēdējais gabaliņš, un, pieveicot to, var iestūrēt jūrā. Tāds nieks tie atlikušie 13 kilometri…» dziļdomīgi nosaka Oskars. Šis posms jau ir daudz tuvāks Latvijas upei «vulgaris», kā viņš to dēvē. «Izmēru ziņā līdzīga Abavai, straume gan šķita nekāda (varbūt ilgā karstuma dēļ). Platums palielinās līdz ar tuvošanos jūrai. Taču principā visi spēki tika atstāti pirmajā upes daļā, līkumojot caur kokiem un pārvarot aizsprostus. Līdz ar to iestājās tāds apnikums un nogurums un ik pa laikam nācās nomurmināt: «Cik tālu vēl tā sasodītā jūra?!»,» smejas Oskars. Taču viņš atceras, ka nelielu prieku acīm tomēr radījuši sakoptie krasti pie privātmājām. «Var redzēt, kā māju saimnieki cenšas izmantot upes tuvumu – stiklota terase, šūpoles krastā…» viņš pamanījis.
«Un visbeidzot, izbraucot cauri pēdējam tiltam, jūra ir teju ar roku aizsniedzama. Sajūtas ir lieliskas, kad pēc astoņu stundu airēšanas no laivas var izkāpt jūrā. Jūra izskatās tik zila un tīra! Katrā ziņā – iestājas atvieglojums, ka mērķis ir sasniegts un iespaidi iegūti,» par beigu emocijām stāsta Oskars.
Protams, kompāniju piemeklējis pamatīgs nogurums, taču laivas vēl tiek nomazgātas, piesietas mašīnas jumtam, daži vēl nopeldas un gatavi šo izbraucienu noslēgt ar došanos uz mājām.
Praktiskie jautājumi
Vienā vai divās dienās? Ja vēlas pieveikt šo posmu vienā dienā, tad sākuma daļā spēka rezerves vajag pataupīt. Taču, ja sadala pa divām dienām, tad «čilot» var ne pa jokam. «Vienīgais mīnuss tādai «čilošanai» ir salīdzinoši šaurā upe. Saslēgties vairākas laivas kopā un laisties lejā pa straumi var tikai 3. posmā. Sākuma gabalos, pat divām laivām blakus nostājoties, liekas, ka ir par šauru!» teic Oskars.
Nakšņošana. «Divu dienu braucienam es neņemos spriest par nakšņošanas vietām, jo īsti tādas nemeklējām, taču droši vien, ka ir divi varianti – celt teltis pļavā vai meklēt patvērumu kādā privātīpašumā,» tā jelgavnieks.
Nepārvērtē spēkus! Puiši spriež, ka varbūt vienai dienai bijis par daudz. «Mērķis, protams, tika sasniegts, taču rokas bija pilnībā nelietojamas… Vakarā sasmērēju plecus un rokas ar «Diclac» gēlu, iedzēru «Ibumetin» un gāju gulēt. Taču par vienu esmu pārliecināts – pirmo posmu labprāt brauktu vēlreiz!» secina Oskars.
Izmaksas. Izmaksu ziņā laivu braucienā galvenokārt jārēķinās ar trim lietām – laivu un inventāra noma, inventāra un sevis pašu transportēšana, kā arī ēdiens. Izmaksas par inventāra nomu šajā braucienā sanāca ap 20 eiro par laivu, bet par ēdienu – kā paši saka, tikai tik daudz, cik dažas sviestmaizes un dzērieni bijuši līdzi.
Foto: no O.Vītoliņa personīgā arhīva
25.6 °C,
2 m/s,
79 % 
25.6 °C,
2 m/s,
79 %