Konstruktīva un inteliģenta saruna – tā, raksturojot Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkoto diskusiju augstskolu rektoriem un vidējo izglītības iestāžu vadītājiem, saka Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktore Ināra Daščinska.
Kristīne Langenfelde
Konstruktīva un inteliģenta saruna – tā, raksturojot Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkoto diskusiju augstskolu rektoriem un vidējo izglītības iestāžu vadītājiem, saka Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktore Ināra Daščinska. Nu jau var teikt, ka Valsts prezidents ir aizsācis tradīciju – reizi mēnesī viņš uz diskusiju aicina izglītības speciālistus, lai pārrunātu sfēras aktualitātes. Pirmā tikšanās bija jau janvārī, bet otrā – pagājušajā nedēļā. Šoreiz valsts augstākā amatpersona aicināja Latvijas rektoru padomi un skolu direktorus uz diskusiju «Vēlmju un prasību saskaņotība izglītībā». No mūsu skolām diskusijā piedalījās Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktore I.Daščinska. Šķiet, ka šobrīd joprojām nebeidzas diskusijas par jauniešu nevēlēšanos apgūt eksaktās zinātnes, priekšroku dodot humanitārajām. Motivēt jauniešus apdomāt savu izvēli rosinātas tiek gan vidusskolas, gan augstskolas. Jā, arī mūsu diskusijā šī bija viena no tēmām, ko aktīvi apspriedām. Lai cik neizskanētu vēlme akcentēt eksaktos priekšmetus, izglītība tomēr nevar balstīties tikai uz vienu bloku – eksakto vai humanitāro. Ir jārod balanss. To uzsvēra arī prezidents. Viņš neuzskata, ka atbalstāma būtu ideja par valsts pasūtījuma veidošanu studiju programmām. Pieņemsim, ka valstī nepieciešami inženieri un valsts veido tādu kā atbalsta programmu, taču arī prezidents uzsvēra, ka šāds mākslīgs stimuls nevar būt risinājums. Arī mēs tam piekrītam, jo, intensīvi atbalstot vienu izglītības virzienu, pārējie tiek atstāti novārtā un pēc kāda laika var rasties situācija, ka attopamies jau otrā grāvī – inženieru ir par daudz, bet trūkst citu specialitāšu pārstāvju. Tāpēc svarīgāk būtu ļaut jauniešiem pašiem izvēlēties, bet šo izvēli, protams, ir iespējams motivēt. Kā motivēt? Jau šobrīd vai ikvienā skolā jauniešiem ir pieejama informācija par pieprasītākajiem speciālistiem, skaidrojoši materiāli, kas viņiem noteikti varētu atvieglot izvēli – jaunietim pašam jāļauj domāt, jāspēj analizēt un saprast, kādā jomā viņš vēlāk varētu būt pieprasīts. Tā kā šoreiz uz diskusiju bija aicināti vidusskolu direktori un augstskolu rektori, tad noteikti vairāk tika runāts par pēctecību vidusskola – augstskola. Kādas galvenās problēmas šobrīd jūtamas jauniešiem, kas pēc vidusskolas uzsāk mācības augstskolā? Manuprāt, šeit nav būtisku atšķirību tam, kā tas ir citos izglītības pakāpienos. Līdzīgi kā bērns beidz sākumskolu un nokļūst pamatskolā, pēc tam no pamatskolas vidusskolā un vēlāk no vidusskolas augstskolā – katrā no šiem pakāpieniem ir savi klupšanas akmeņi un pēc būtības tie ir visai līdzīgi. Arī šoreiz runājām par nepieciešamību vairāk sadarboties un veidot tādu kā pēctecību, lai pāreja nākamajā izglītības pakāpē jaunietim būtu vieglāka. Noteikti būtu jādomā par izglītības programmas standarta pārskatīšanu – šobrīd brīžiem šķiet, ka atsevišķos priekšmetos skolēnam ir jāapgūst vesela gūzma zināšanu, taču to nostiprināšanai vienkārši pietrūkst laika. Viela ir plaša, bet, kas tad patiesi paliek skolēna galvā, ir jautājums. To mēs izjūtam arī savā skolā – atnāk jaunietis uz 7. klasi ģimnāzijā, ar labu rezultātu uzrakstījis 6. klases gala darbu, bet jau pēc mēneša, šīs pašas zināšanas viņam atprasot, rezultāts ir krities pat par 2 – 3 ballēm. Bērns šokā, vecāki nesaprašanā, bet pedagogam kļūst skaidrs – iemācīts ir tikai uz gala darbu, bet zināšanas nav nostiprinātas. Šobrīd trūkst tās pēctecības – piemēram, skolēns jau līdz 7. klasei pārskrien latviešu gramatiku, bet tad no 7. līdz 9. klasei atkal sāk to pašu, tikai jau dziļāk, pamatīgāk. Bet nereti tad skolēnam iestājas pretreakcija: lietvārds? – to jau es zinu, un papildu informācija jau vienkārši vairs netiek uztverta. Tas ir par pamatskolu un ģimnāziju, bet kā ar ģimnāziju un augstskolu? Tur ir līdzīgi. Jaunietis, kas ģimnāzijā bija motivēts mācīties un guva labas sekmes, aiziet uz augstskolu, bet pirmajos mēnešos viņam tur dažkārt nav ko darīt. Protams, no vienas puses, to dēvējam par patstāvīgāku izglītošanos, bet, no otras, – jaunietis saprot, ka viena vai otra diena viņam brīva, lekcijas nenotiek, būtu jāsēž lasītavā, jāgatavo uzdotais, taču notiek pretējais: jaunietis vai nu vienkārši paņem brīvdienu, vai sāk meklēt darbu. Un tad nu rodas situācija, ka students viņš ir tikai uz pusslodzi – mācības tiek sarautas vienā naktī, tur rodas arī tas plaģiātisms, un students jau vairs nav students. Taču vidusskolās jau arvien vairāk tiek praktizēts patstāvīgāks izglītošanās darbs, lai jauniešiem, nokļūstot augstskolās, tas nebūtu jaunums. Protams, mums ir projektu nedēļas, arī ikdienas mācību process arvien vairāk tiek organizēts, atstājot vietu patstāvīgai izglītošanai, zināšanu papildināšanai, taču, iespējams, sadarbībai starp augstskolām un vidusskolām jābūt dziļākai. Pie šāda secinājuma nonācām arī diskusijas laikā. Valsts prezidents pat rosināja kā vienu no sadarbības veidiem izmēģināt augstskolu lektoru vizītes vidusskolās, kur viņi pat varētu reizi pa reizei jauniešiem vadīt stundas. Jāatzīst, ka mums tas nebūtu jaunums. Valsts ģimnāzija ļoti sekmīgi sadarbojas ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti – mums jau šobrīd tādus priekšmetus kā ķīmija, vēsture un politika pasniedz LLU mācībspēki. Taču tas ir ikdienas darbs, bet iespējams, ka pieredzes dēļ būtu vērts arī citu priekšmetu pasniedzējus, kas nestrādā mūsu skolā, šad tad aicināt novadīt kādu stundu pie mums ģimnāzijā. Tas ļautu gan pasniedzējiem apzināt jauniešu spējas, gan arī pašiem jauniešiem kaut uz brīdi iejusties kā augstskolas solā. Tā ideja noteikti ir realizējama – varbūt pat varētu uzaicināt pasniedzējus no Rīgas. Augstskolām bieži vien tiek pārmesta pārāk teorētiska izglītība, kas jaunietim vēlāk bez papildu iegūtām zināšanām neļauj konkurēt darba tirgū. Taču tas nav aktuāli tikai augstskolai, pēc kuras jaunietis nonāk darba vietā – pamats jau tiek likts vidusskolā. Piekrītu, tāpēc arī mēs ar katru gadu cenšamies arvien vairāk tuvināt priekšmetu apgūstamo vielu reālajai dzīvei. Šis gads būs tāds kā zināmas atskaites punkts – 12. klasi beigs skolēni, kas pirms trīs gadiem uzsāka pilotprojektu mūsu skolā, apgūstot dabas zinības priekšmetus jau pēc speciāli izstrādātas programmas. Mēs ieguvām jaunus ķīmijas, fizikas un bioloģijas kabinetus, mācību materiālus, arī apgūstamā viela būtiski mainījās. Daudz vairāk ir laboratorijas darbu, apgūstamā viela pietuvināta reālai dzīvei, un jaunieši paši jau atzīst, ka mācīties ir kļuvis interesantāk. Šis ir konkrēts piemērs, kā tiek veidota starppriekšmetu saikne. Manuprāt, vidusskolās mācību programma ir pārblīvēta un skolēnam apgūstamā viela ir ļoti plaša. Lai to atslogotu, pirmais solis noteikti ir šī te starppriekšmetu saikne, bet iespējams, ka varētu domāt arī par to, ka daļu no vielas varētu izņemt no vidusskolas programmas un pārcelt kā augstskolā apgūstamu vielu. Tas, protams, ir diskutējams jautājums, kas būtu jāapspriež darba grupās. Bet vai bieži vien šī nespēja apgūt vielu reizē nav arī motivācijas trūkums? Es uzskatu, ka skola atspoguļo tās vēsmas, kas konkrētā laikā valda konkrētā sabiedrībā – skola jau nav atrauta no sabiedrības. Un šodienas steidzīgais dzīves ritms noteikti vienaldzīgāku dara arī sabiedrību, kurā bērns reizēm pat paliek nepamanīts – vecāki pelna naudu, no rīta līdz vakaram aizņemti, bet kur paliek bērns? Viņš ir svešā vidē, mājās viņu neviens negaida, un mēs skolā to ļoti izjūtam – tas, kas bērniem šodien trūkst visvairāk, ir uzmanība, mīlestība. Protams, bērni arī ir dažādi, tāpēc es nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka motivācijas trūkums būtu katra bērna problēma. Uz kādas nots beidzās diskusija pie Valsts prezidenta? Gribu teikt, ka prezidents noteikti atstāja ieinteresēta un zinoša cilvēka iespaidu – viņam bija savs skatījums uz lietām, viņš arī nebaidījās to paust. Tā noteikti bija konstruktīva un inteliģenta saruna, kurā nebija vietas pārmetumiem un strīdiem.
0.8 °C,
4.7 m/s,
89.5 % 
0.8 °C,
4.7 m/s,
89.5 %