Tas ir viens no aktuālākajiem jautājumiem, ko uzdot autovadītāji, kas ik gadu maksā tā saukto ceļu nodokli, bet nejūt, ka šī summa nonāktu līdz Latvijas ceļiem. «Jelgavas Vēstnesis» centās izsekot šai naudas plūsmai, taču izrādās, ka tā īsti nemaz nav kam sekot…
Tas ir viens no aktuālākajiem jautājumiem, ko uzdot autovadītāji, kas ik gadu maksā tā saukto ceļu nodokli, bet nejūt, ka šī summa nonāktu līdz Latvijas ceļiem. «Jelgavas Vēstnesis» centās izsekot šai naudas plūsmai, taču izrādās, ka tā īsti nemaz nav kam sekot… Satiksmes ministrijas pakļautības iestādes «Latvijas valsts ceļi» Finanšu vadības daļas vadītāja Viļņa Millera skaidrojums ir īss: «Tas ir tikai mīts, ka autoīpašnieka samaksātais nodoklis automātiski nonāk kādā īpašā ceļu remontam paredzētā kontā. Pirmkārt, jāuzsver, ka tas nav ceļu nodoklis, bet gan transporta līdzekļa nodeva, ko, izejot tehnisko apskati, ik gadu maksā autoīpašnieks. Šīs naudas ceļš ir īss: autoīpašnieks to iemaksā norādītajā kontā Valsts kasē, un šī nauda nonāk kopējā valsts budžetā. Tas arī viss! Tā netiek atsevišķi uzskaitīta un pēc tam tieši sadalīta valsts un pašvaldības ceļiem,» skaidro V.Millers.
Taisnības labad gan jāpiebilst, ka sava sakarība starp samaksāto nodevu un atvēlēto naudu ceļiem ir – proti, likums nosaka, ka Autoceļu fonda programmai atvēlētie līdzekļi nedrīkst būt mazāki par summu, kas iekasēta nodevā. Tātad, ja autoīpašnieki nodevā nomaksājuši tik, tad Tieši tādu summu arī no valsts budžeta atvēl ceļu uzturēšanai, remontam.
Taču, kā skaidro V.Millers, arī tas ir mīts, ka šī nodeva ir samērā augsta un kopā veido daudz lielāku summu nekā reāli nonāk līdz ceļiem. «Valsts autoceļu fonda programmai atvēlētos līdzekļus veido autoīpašnieku nomaksātā nodeva un iekasētā akcīze par naftas produktiem. Nu tad pēdējos gados nodeva veido ap 28 miljoniem latu, bet akcīze par naftas produktiem ir reizes astoņas deviņas lielāka – ir skaidri redzams, kas ir galvenais ienākumu avots,» tā V.Millers.
Tomēr, lai kāds arī būtu šis sadalījums, galvenais ir fakts, ka gan nodokli, gan akcīzi maksā iedzīvotāji, kuri arī gaida labāku ceļu stāvokli Latvijā, bet pagaidām nesagaida. Vēl vairāk – valsts šogad pamanījās pat uz pusi samazināt pašvaldībām atvēlēto daļu no Autoceļu fonda programmas. V.Millers to vienkārši paskaidro: «Šobrīd Ministru kabineta noteikumi Nr.173 paredz, ka kopējā Autoceļu fonda programmas nauda tiek sadalīta šādi: 22,8 procenti – pašvaldību ceļu un ielu uzturēšanai, remontam, bet 77,2 procenti – valsts ceļiem.»
No vienas puses, protams, tie paši autovadītāji, kas maksā tā saukto ceļa nodokli un akcīzi, brauc gan pa valsts, gan pašvaldības ceļiem, taču, no otras, – Latvijā valsts ceļu kopgarums ir gandrīz uz pusi mazāks nekā ielas un ceļi, kas jāspēj uzturēt pašvaldībām. «Latvijas valsts ceļu» mājas lapā atrodamā informācija liecina, ka valsts ceļu kopgarums ir 20 180 kilometri, bet pašvaldību ceļi un ielas ir 39 013 kilometru. Tātad šāds Ministru kabineta noteiktais sadalījums tikai pierāda, ka pašvaldībām ir jāspēj savi uz pusi garākie ceļi uzturēt par naudu, kas ir vairāk nekā četras reizes mazāka par to, ko valsts atļaujas tērēt saviem uz pusi īsākajiem ceļiem.
Tā kā nekur nenotiek uzskaite, cik jelgavnieki-autoīpašnieki nodokļos samaksā un cik reāli pilsēta šo naudu no valsts saņem atpakaļ ceļiem, «Jelgavas Vēstnesis» centās veikt kaut provizoriskus aprēķinus, lai lasītājiem radītu priekšstatu par viņu nomaksātās naudas ceļu. Par pamatu ņemot Ceļu satiksmes drošības direkcijas datus, cik Jelgavā ir reģistrēto transporta līdzekļu uz šā gada sākumu, kā arī to, cik vidēji autovadītāji maksā ceļa nodokli, atklājās dati. Proti, veicot matemātisku aprēķinu, kas var pretendēt uz aptuvenu precizitāti, iznāk, ka jelgavnieki ik gadu nodevā samaksā ap 1,8 miljoniem latu. Taču šogad valsts no Autoceļu fonda programmas Jelgavai atvēl tikai 991 941 latu. Tātad šī summa ir gandrīz uz pusi mazāka nekā nomaksātā nodeva, bet deviņas reizes lielākā summa, kas ienāk no akcīzes par naftas produktiem Jelgavai, visticamāk, tāpat kā citām pašvaldībām tādā gadījumā vispār iet secen.