Pilsētā

Apritējuši teju divi mēneši, kopš Jelgavas Pensionāru biedrības «vadības grožus» savās rokās pārņēmusi Marija Kolneja. Pašlaik viņai ir saspringts darba cēliens, jo līdztekus dažādu formalitāšu kārtošanai, kas nākušas līdz ar pārmaiņām biedrībā, viņai jādomā, kā mūsu pilsētas pensionāros iedvest pārliecību, ka pat cienījams gadskaitlis nav šķērslis tam, lai dzīvotu pilnasinīgi.

Sintija Čepanone

Apritējuši teju divi mēneši, kopš Jelgavas Pensionāru
biedrības «vadības grožus» savās rokās pārņēmusi Marija Kolneja.
Pašlaik viņai ir saspringts darba cēliens, jo līdztekus dažādu
formalitāšu kārtošanai, kas nākušas līdz ar pārmaiņām biedrībā,
viņai jādomā, kā mūsu pilsētas pensionāros iedvest pārliecību, ka
pat cienījams gadskaitlis nav šķērslis tam, lai dzīvotu
pilnasinīgi. 

Ideju, kā to panākt, M.Kolnejai netrūkst. Tagad vien svarīgi, lai
tās sadzirdētu citi pensionāri, kas ar līdzcilvēkiem gribētu
dalīties savos priekos un bēdās un kas, gūstot pozitīvas emocijas,
vēlētos palīdzēt sev un citiem – tiem, kam, iespējams, klājas vēl
grūtāk. Vai Jelgavas Pensionāru biedrība šogad atdzims ar jaunu
sparu – saruna ar tās vadītāju M.Kolneju.
Jelgavas Pensionāru biedrība pastāv jau vairāk nekā desmit gadus,
taču jūs tajā esat salīdzinoši nesen. Kāpēc nolēmāt iesaistīties
šajā biedrībā?
Tas tiesa – mans «stāžs» šajā biedrībā ir pavisam niecīgs, kaut arī
pensijā esmu kopš 2001. gada. Jāatzīst, sākumā neizjutu
nepieciešamību tajā iestāties – kaut biju pensijā, turpināju
strādāt, man arī likās, ka mājās ir gana interesanti. Turklāt biju
iesaistījusies rajona Pensionāru biedrībā. Šķita, ka rajona
pensionāri dzīvo pilnasinīgāk – organizē izglītojošas lekcijas,
nodarbības, atzīmē svētkus, dodas ekskursijās… Dažkārt gan man
bija neomulīgi – jutos nepiederīga rajona pensionāriem, jo es taču
dzīvoju pilsētā. Un 2006. gada nogalē iestājos pilsētas
biedrībā.
Jāatzīst, biju mazliet vīlusies – protams, Ziemassvētkus, Mātes
dienu tur atzīmēja, taču citas vērā ņemamas aktivitātes nebija
manāmas.
Vai centāties tam rast izskaidrojumu?
Viens no iemesliem, kāpēc pilsētas pensionāri salīdzinājumā ar
rajona šķita kūtrāki, manuprāt, bija tas, ka Jelgavā biedrība bija
pulcējusi galvenokārt gados vecus cilvēkus – daudz bija tādu,
kuriem ir vairāk par septiņdesmit un pat astoņdesmit gadiem.
Likumsakarīgi, ka viņiem nav tādas kapacitātes kā, piemēram,
sešdesmitgadniekiem. Turklāt nereti gadījās novērot, ka cilvēks uz
pasākumu atnāca tikai pasēdēt un paskatīties, kā nu tagad tiks
izklaidēts, kaut arī pats nekādu ieinteresētību neizrādīja. Es
nekādā gadījumā negribu teikt, ka pensionāru pasivitātē bija
vainojama iepriekšējā vadība – galvenais taču ir tas, cik cilvēks
pats aktīvi vēlas piedalīties un arī piedalās notiekošajā. Tagad
pilsētas pensionāriem mēģināšu piedāvāt ļoti daudzpusīgas
aktivitātes. Pēc tam tad arī varēšu objektīvi spriest – līdz šim
pietrūka piedāvājuma vai arī tiešām nevienam nekas neinteresē.
Par spīti ne tik optimistiskai situācijai, jūs tomēr piekritāt
uzņemties Pensionāru biedrības vadību.
Kad pagājušā gada novembrī vajadzēja lemt par jaunu vadītāju,
lielākā daļa biedru nejutās pietiekami stipri, lai uzņemtos
atbildību. Kad izvirzīja manu kandidatūru, atteicos, taču tad man
palika kauns – redz, arī es gribu aktivitātes, taču pati neesmu
gatava lietas labā kaut ko darīt. Tāpēc nolēmu pamēģināt. Pagaidām
šķiet, ka tas ir tikai uz kādu pusgadu, taču pieļauju, ka tas
mazliet ievilkties. Protams, ja es to varēšu pacelt un tas
cilvēkiem radīs gandarījumu.
Kāda pašlaik ir situācija Jelgavas Pensionāru biedrībā? Varbūt esat
centusies «uzzīmēt» vidusmēra jelgavnieka pensionāra portretu?
Pašlaik biedrībā ir 48 dalībnieki, taču starp tiem gan tādi, kas
darbojas regulāri, gan arī tādi, kas tikai formāli skaitās, kaut
biedru naudas kādu laiku nav maksājuši. Darba man netrūkst, jo
pašai nākas tikt galā ar visu, kas saistās ar biedrības vadīšanu –
jāsāk viss no gala, patstāvīgi pētot dokumentus, izprotot sistēmu,
jo iepriekšējās vadītājas Valērijas Lasmanes slimības dēļ nekādas
iestrādes man netika nodotas. Nu esmu radusi apliecinājumu tam, ka
daudz vieglāk ir māju sākt celt no jauna, nevis atjaunot.
Taču priecē fakts, ka par biedrību interesi izrāda arvien jauni un
jauni pensionāri. Tas vieš cerību, ka mums izdosies paplašināties.
Apzinos – jo lielāka biedrība, jo lielāka tās kapacitāte. Arī
finansiāli izdevīgāk – piemēram, ir taču atšķirība, vai projekts
tiek rakstīts desmit vai simts cilvēkiem. Jāatzīst, ka zināma
pieredze projektu rakstīšanā man ir. Ceru, ka vismaz kaut kas no
manām zināšanām noderēs.
Runāt par vidusmēra pensionāru man ir ļoti grūti, jo manis
«zīmētais» portrets tapis, vien pamatojoties uz maniem loģiskajiem
aprēķiniem, un daudz kas man vēl aizvien nav skaidrs. Piemēram, par
pensijām. Vairumam pensionāru Jelgavā pensija ir 100 – 140 latu
robežās. Iztikt var, ja viņi ir divi – par vienu pensiju nomaksā
dzīvokļa rēķinu, par otru – iegādājas pārtiku, zāles, atlicina
kādai grāmatai vai ekskursijai. Manā rīcībā nav datu, cik
pensionāru Jelgavā dzīvo pa divi, nezinu arī, cik mūsu pilsētā ir
strādājošu pensionāru.
Vai jums padomā ir konkrētas aktivitātes, kā mainīt pensionāru
ikdienu Jelgavā?
Ir gan. Es vēlos panākt, lai pensionāri saprastu, ka biedrība nevar
uzlabot katra finansiālo stāvokli – mums nav tādu resursu, turklāt
tas neietilpst mūsu funkcijās. Bet mēs kopīgiem spēkiem varam
censties rast risinājumu dažādām sadzīviskām problēmām. Gausties
jau mēs mākam visi, taču es aicinu pastudēt likumus, padomāt, kādas
izmaiņas tajos mūsu biedrība var piedāvāt, lai situāciju uzlabotu.
Galvenokārt vēlos vērst pensionāru skatu uz ikdienas
iepriecinājumu. Sanākt kopā, parunāties, padarboties.
Vispirms plānoju organizēt dažādas izglītojošas lekcijas. Pirmā
noteikti būtu tāda, uz kuru aicinātu Sociālo lietu pārvaldes
vadītāju Ritu Stūrāni un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras
Jelgavas nodaļas vadītāju Daci Olti, lai ikviens pensionārs varētu
noskaidrot aktuālus jautājumus par pensijām, pabalstiem. Tās būtu
tikšanās arī ar ārstiem, psihologiem un citiem speciālistiem.
Taču ar to droši vien būs par maz, lai viņus ieinteresētu.
Līdztekus svētku atzīmēšanai biedrībā arī ierosinu izveidot
vairākas interešu grupas. Piemēram, veselības grupu. To vadīt
piekritusi Ruta Kļaviņa. Viņa mums mācītu pareizi kustēties,
vingrot, jo arī vecumā fiziskās aktivitātes ir ļoti svarīgas.
Mākslas terapijas nodarbībās Ingrīdas Lisovskas vadībā uz papīra
mēs varētu uzlikt savas emocijas, tādējādi atbrīvojoties no
depresīva noskaņojuma. Plānojam piedāvāt arī līnijdejas – varbūt
pat humora pēc mēs, pensionāres, varētu izkustēties, dejojot kantri
mūzikas pavadījumā. Mūs pamācīt piekritusi Siāra Vīgante. Savukārt
Regīna Brice no mūsu biedrības pensionārus varētu pulcināt rokdarbu
grupiņā. Ceru, ka saistošs šķitīs grāmatu draugu klubiņš, kuru
vadīs Lonija Rokjāne. Tas agrāk pats par sevi pulcināja cilvēkus,
kam tuva kultūra, literatūra, māksla, nu klubiņa dalībniekus esmu
uzaicinājusi iestāties Pensionāru biedrībā, un tas nozīmē, ka
ikviens pensionārs varēs piebiedroties. Lielas cerības lieku arī uz
sociālās palīdzības grupu, kuru savās rokās ņemtu Jānis Stabiņš un
Rolands Priede. Tās galvenās aktivitātes saistītas ar palīdzības,
atbalsta sniegšanu. Proti, Pensionāru biedrība sadarbojas ar
Aspazijas fondu, caur kuru ir iespēja saņemt humāno palīdzību.
Ceru, ka šī sadarbība turpināsies, un viens no sociālās palīdzības
grupas uzdevumiem būtu organizēt un sadalīt šāda veida palīdzību.
Taču kādā sapulcē izskanēja ierosinājums uzņemties tādu kā šefību
par vientuļajiem un nevarīgiem pensionāriem. Mēs varētu palīdzēt
apkopt viņus, morāli atbalstīt. Apsveram iespēju sniegt atbalstu
arī vientuļajām mammām, piemēram, pāris stundu dienā pieskatot
bērniņus, ļaut viņām padarīt iekrājušos darbiņus. Ir iecere par
dažādām sporta aktivitātēm – kāpēc arī Jelgavā nevarētu izvērst
nūjošanu?!
Jāsaka gan godīgi – zinot, kādā bezcerībā pensionāri iegrimuši,
rožainas cerības, ka iecerētais izdosies, neloloju, taču mans
uzdevums ir piedāvāt. Turklāt Jelgavā ir ļoti daudz citu biedrību,
ceru, ka mums izdosies sadarboties.
Tomēr visām aktivitātēm nepieciešams finansējums…
Tā ir, taču tie nav miljoniem latu, kas nepieciešami. Galvenokārt
biedrības budžetu veido iestāšanās un biedra nauda. Nolēmām – lai
iestātos mūsu biedrībā, pensionāram jāsamaksā lats, savukārt 50
santīmi būs ikmēneša biedra nauda. Zinot reālo situāciju, nevar
prasīt milzīgas summas, turklāt pagaidām jau mēs vēl neesam
parādījuši, kā strādājam. Vispirms mums sevi jāpierāda.
Runājot par minētajām interešu grupām, jāteic, ka pagaidām cilvēki
tās vadīt piekrituši, ja tā var teikt, sabiedriskā kārtā, taču, ja
pensionāri izrādīs ieinteresētību, meklēsim veidus, kā piesaistīt
līdzekļus, startēsim ar projektiem. Domāju, ka atbalstu neliegs arī
pašvaldība. Aicinu atsaukties ikvienu, kas kaut ar nelielu
naudassummu, to pārskaitot uz mūsu bankas kontu
(LV47UNLA0050009728038), var atbalstīt mūsu biedrību.
Tās pagaidām ir tikai ieceres. Kad šīm aktivitātēm varētu būt
starta šāviens?
Tas izšķirsies 24. janvārī, kad pulksten 10 Pasta ielā 44 notiks
biedrības kopsapulce. Tad arī izrunāsim biedrības plānus, statūtus,
aktivitātes, spriedīsim, kā turpmāk darboties. Taču jau pašlaik
ikvienu, kas vēlas iesaistīties biedrībā, ceturtdienās no pulksten
10 līdz 14 aicinu ierasties Jelgavas Pensionāru biedrībā Pasta ielā
44. Kopā mēs varam paveikt daudz vairāk!