Dzīvoju Latvijā, esmu piederīga savai valstij. Viss, kas norisinās mūsu valstī, liek man domāt, ko par mums padomā pasaule? Pēdējā laikā visbiežāk diskutētā tēma ir ekonomiskā krīze kā pasaulē, tā vairāk pie mums. Runas par nestabilo situāciju iet roku rokā ar politiku.
Uzskatu, ka pasaule noteikti ir pamanījusi mūs šajā smagajā stāvoklī. Tad, kad Anglija un Francija samazina pievienotās vērtības nodokli uz 15%, lai iedzīvotāji varētu iztikt, mūsu valdība to palielina līdz 21% (tas ir maksimālais Eiropas Savienībā). Iespējams, citas valstis par to aizdomājas, bet piedots tiek tas, ka esam maza valsts, un kaut kā jau tā naudiņa ir jāiekrāj. Proti, iedzīvotājiem maksājot valstij. Esam aizņēmušies naudu no citām valstīm, dažas valstis vēl tikai plāno aizdevumu. Rodas jautājums, vai to vispār spēsim atlīdzināt? Sabiedrībā klīst runas, ka ne cik ilgi nebūs jāgaida, kad bankrotēsim, mūs paņems savās rokās kāda stabilāka valsts, bet Latvijas politiķiem vairs nebūs teikšanas. Savā ziņā labi. Tas ir mans viedoklis. Valdības mainās priekšlaicīgi, finanšu ministrs nu jau atlaists, vietā cits. Tauta runā, ka arī viņš neuzlabos situāciju valstī. Kaimiņvalstis noteikti mūsu izjusto krīzi ir pamanījušas, igauņi ir pasmējušies, izdodot dziesmu par latviešiem, kurā pieminēts «Parex» bankas bankrots u.c. Saskatu tajā taisnību. Runājot par 13. janvāra mītiņu Doma laukumā…. Neapšaubu to, ka tas tika visos veidos aprunāts vispasaules masu medijos. Ir jau arī, ko kaunēties. Tas nav vienīgais tāds. Kurā valstī vēl redzēts, ka zemnieki sadumpojas un iebrauc Rīgas centrā ar traktoriem? Pasaule mūs saprot, proti, aizdodot finanses un atbalsta, taču uzskatu, ka esam bieži aprunāti. Toties viennozīmīgi – arī pamanīti!