Spriežot par nākamā gada valsts budžetu, starp partijām sāktas diskusijas par to, vai un par cik nākamgad palielināt minimālo algu – ir piedāvājumi minimālo algu palielināt no līdzšinējiem 360 līdz 400 eiro, taču kā reālākās prognozes izskan minimālās algas pieaugums līdz 380 vai pat tikai līdz 375 eiro mēnesī. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem sanāk, ka teju katrs ceturtais valsts iedzīvotājs strādā, atalgojumā saņemot valsts noteikto minimumu vai pat mazāk. Savukārt kopumā valstī 48,9 procenti cilvēku strādā, «uz rokas» saņemot algu, kas nav lielāka par 450 eiro. Portāls www.jelgavasvestnesis.lv cenšas noskaidrot, vai tiešām tik liels procents cilvēku gatavi strādāt un pēc tam izdzīvot par saņemto minimālo algu vai vēl mazākiem ienākumiem mēnesī.
Apskatot «CV online» portālā šobrīd aktīvos darba sludinājumus mūsu pilsētā, diezgan ātri var secināt, ka tikai retajā no piedāvājumiem alga tiek solīta 500 un vairāk eiro, pārsvarā piedāvātās vakances ir par atalgojumu, kas ir minimālās algas robežās. Lūk, daži piemēri: «Alis B» aicina darbā apkopēju – alga pirms nodokļu nomaksas ir 2,17 eiro stundā; uzņēmums «MV TRANS» piedāvā darbu pārdevējai – alga pirms nodokļu nomaksas ir 360 eiro; uzņēmumam vajadzīgi telefonoperatori – algu sola 360 eiro «uz rokas»; Jelgavas cietums meklē ārstu, kuram sola algu 600 eiro pirms nodokļu nomaksas; tāpat tiek meklēts kafejnīcas vadītājs ar algu 700 eiro pirms nodokļu nomaksas; uzņēmumam vajadzīga biroja vadītāja, kurai sola maksāt 360 eiro «uz rokas»; grāmatvede, kura gatava strādāt par 535 eiro pirms nodokļu nomaksas; tiek meklēts pirmsskolas izglītības skolotājs ar algu 420 eiro pirms nodokļu nomaksas; sporta skolotājs bērnudārzā uz pusslodzi ar algu 265 eiro pirms nodokļu nomaksas; psihologs bērnudārzā uz pusslodzi ar algu 217 eiro pirms nodokļu nomaksas; SIA «DORSIMUS» meklē autovadītāju un piedāvā 360 eiro «uz rokas», frizētava «Santa» aicina darbā manikīra speciālisti, kurai sola nodrošināt minimālo algu; ir darbs arī medicīnas māsai ar augstāko izglītību par 375 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Uzrunājot jelgavniekus, kuri oficiāli strādā par niecīgu atalgojumu, visspilgtāk prātā paliek kādas sievietes citētais dziesmas teksts: «… bet dzīvē viss ir savādāk». Absolūti visi uzrunātie strādājošie cilvēki atzīst – par minimālo algu izdzīvot nevar, tāpēc katrs meklē, kur un kā vēl var iegūt kādu pienesumu savam ģimenes budžetam. Neviens no viņiem ar prieku arī neuzņem ziņas par minimālās algas pieaugumu, jo jau pieraduši, ka diezin vai tas papildinās viņu maciņu – ja jau pat sētniecei, kas mēnesī nopelna tikai nedaudz vairāk par simts eiro, daļu algas izmaksā neoficiāli, kļūst saprotams, kādēļ pēc minimālās algas pieauguma šogad oficiālajā statistikā palielinājies arī to cilvēku skaits, kas saņem vēl niecīgāku atalgojumu par minimālo… Tikpat saprotams ir tas, kāpēc portāls www.jelgavasvestnesis.lv šoreiz, runājot par ģimenes ieņēmumiem, cilvēkus vārdos nesauc.
Te ir darbs, te – nav
Šoferis:
«Nu, redziet, šodien nododu pudeles. Nedomājiet, ka es tās esmu izdzēris! Garāžās no draugiem savācu un maisos atvedu nodod. Arī kapeika, kāpēc ne?» saka šoferis, kuram šobrīd ir dīkstāve. «Darbs ir, turklāt oficiāls. Ja mēnesi strādā, tad 500 eiro kontā man ieskaita, bet diemžēl nevaru rēķināties, ka tā tas būs katru mēnesi: ir pasūtījums – braucu, pasūtījuma nav – sēžu mājās. Ziemā jau skaidrs, ka ir klusais periods, tad ir smagāk, jo klāt nāk apkures rēķini. Vasarā vieglāk, ja vēl ir tik labi draugi un radi kā mums, kas piedāvā dažādus labumus no dārza,» atzīst šoferis.
Sieva strādā par pārdevēju – cik viņa saņem, vīrs nezina, jo neesot pieklājīgi sievas algas apmēru jautāt, taču nu jau tas vairs neesot arī aktuāli, jo pagājušajā nedēļā veikals aizslēgts, un nu sievai jāmeklē jauns darbs.
Deviņdesmitajos gados gan ģimene dzīvojusi ļoti labi, tikai, ja valsts tagad paskatītos, no kā viņi iztikuši, tad desmit gadu garumā nebūtu iespējams uzrādīt nevienu oficiālu ienākumu. «Tādi bija tie laiki!»
Viesmīle ar 250 eiro «uz rokas»
Jauna ģimene, kura audzina mazu bērniņu:
«Nupat pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezos darba tirgū. Ziniet, darbu atrast nav viegli – šobrīd jau pāris mēnešu strādāju par viesmīli ar algu 250 eiro «uz rokas». Ja vēl parēķina, ka mēnesī man vajadzīgi 40 eiro, lai nokļūtu darbavietā, tad sanāk, ka strādāju par 210 eiro mēnesī. Smieklīgi jau izklausās, bet darbs gan nav smieklīgs: 11 – 12 stundas divas dienas pēc kārtas jāstrādā, tad divas dienas brīvas,» saka jaunā viesmīle, kura pēc profesijas ir tūrisma jomas speciāliste.
Viņa gan uzreiz piebilst, ka tas esot tikai tāds starpposms viņas dzīvē un arī tikai tāpēc, ka var atļauties strādāt par šādu algu, pateicoties vīram.
Vīrs papildina, ka sievas alga ģimenes budžetā tā īsti pat netiek skaitīta. «Tā paliek viņas personīgajiem izdevumiem, jo mums ir paveicies, ka man ir normāls oficiāls darbs, kur saņemu virs 600 eiro «uz rokas».»
Vēl jau esot arī vecāki, kuri palīdz ar dažādiem labumiem no laukiem, kas arī nav mazsvarīgi. Līdz ar to ģimene, kaut arī statistiski tā papildina niecīgo algu saņēmēju loku, atzīst, ka daudzi dzīvo vēl spiedīgākos apstākļos.
«Ir man darbā sieviete pavāre, kura strādā visas darba dienas pa 11 – 12 stundām, bet atalgojumā saņem 400 eiro. Viņu ģimenē aug trīs bērni. Vīram darbs arī nebija nekāds labais, tāpēc šobrīd viņi izšķīrušies par to, ka vīrs brauc strādāt uz ārzemēm. Varianti jau ir dažādi – katrs meklē, kā sevi uzturēt,» saka viesmīle.
Pa dienu frizētavā, vakaros – pie klientiem mājās
Pieredzējusi friziere:
«Cik es varu nopelnīt frizētavā? Kādus 300 eiro «uz rokas». Ar to, protams, nepietiek, tāpēc piepelnos pa vakariem, apkalpojot klientus mājās. Frizētavā gan mums viss ir oficiāli – katram savs mikrouzņēmums, nomaksā tos deviņus procentus un dzīvo mierīgs. Ja klientu apkalpo mājās, tad gan…» saka friziere.
No darba frizētavā viņa gatava atteikties nav, jo gadu gaitā tomēr uzkrāta sava klientūra, kas zināmu ieguvumu dod. Savukārt par to, ka nodokļos tiek maksāts tikai mikrouzņēmuma nodoklis, viņa pat nedomājot. «Kāda pensija?! Līdz pensijai vēl jānodzīvo! Kā būs, tā būs – man svarīgāka ir šodiena.»
Arī viņa atzīst, ka gluži no saviem ienākumiem vien nedzīvo – vīrs nopelna ap 800 eiro mēnesī.
Uzmundrinām sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums
Jauna uzņēmēju ģimene:
«Mūsu alga? Hm, mums nav algas. Šobrīd esam vienos parādos, bet uzmundrinām sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums. Savu biznesu uzsākām pirms pusotra gada – tirgojam gaļu. Viegli nav, jo strādājam divatā ar sievu, paši pērkam Latvijā audzētu gaļu, paši to sadalām, arī kūpinām, tad tirgojam. Tāpēc sanāk, ka darbā esam septiņas dienas nedēļā. Sešas dienas veikalā, svētdienās kūpinām. Ļoti gribas ticēt, ka mūsu pūliņi attaisnosies un pienāks diena, kad varēsim arī nopelnīt,» saka jaunais uzņēmējs.
Viņa sieva stāsta, ka pirms ģimenes dibināšanas pašai bijis periods, kad strādāts par minimālo algu – bijusi pārdevēja. «Nē, no vecākiem neko nepieņēmu. Kauns. Pati liela, pati tikšu galā. Jā, ekonomēju, galvenokārt uz apģērba.»
Arī vīrs pirms tam strādājis algotu darbu un, strādājot gaļas tirdzniecības jomā, pelnījis 500 latus, līdz pienācis brīdis, kad nolēmuši: vairs negrib citiem strādāt. «Tagad atkal pienāk brīži, kad domājam – nav nemaz tik slikti citam strādāt: nostrādā savas stundas, saņem algu, un tev galva nesāp. Mums tagad sāp, jo nemitīgi jādomā, kā strādāt labāk, kā nopelnīt, kā izpildīt visas stingrās prasības… Mums jau divus gadus viesistaba stāv tukša, bez dīvāna – nav mums kur tā uz sitiena paņemt 500 eiro un nopirkt to dīvānu.»
Viņš spriež, ka valstī kaut kas īsti nav kārtībā, jo arī draugu un paziņu vidū teju katrs spiests meklēt peļņas iespējas papildu savam tiešajam darbam – ar vienu algu nepietiek. «Ir man draugs pavārs – nu viņš jau trīs darbos strādā, lai normāli dzīvotu. Zinu melleņu lasītājus – cauru vasaru lasa mellenes, lai vēl ziemā sevi varētu uzturēt. Saka, ka dažs par melleņu naudu jau divus dzīvokļus nopircis.»
«Ja mēs tagad atklātu tās iespējas, valsts atkal varētu sākt domāt, kur vēl ko var iekasēt – no meža ogu lasītājiem jau laikam sāk iekasēt,» nosaka sieva, piebilstot – diezin vai katrs aizdomājas, ka par mazajiem plastmasas maisiņiem, kuros viņi iesver gaļu, uzņēmumam ir jāmaksā nodokļi. Bet Holandē, kur vīrs arī savulaik strādājis gaļas tirdzniecības jomā, svaigas gaļas produktiem esot pazemināta nodokļu likme – tikai deviņi procenti.
Divi darbi ir neizbēgami
Sētniece, kas tirgojas tirdziņā:
«Parādā nevienam neesam,» saka sieviete, kuras rīts sākas agri, jo viņa ir sētniece, bet pēc tam tirgojas tirgū.
Teritorija, kas viņai kā sētniecei jāapkopj, neesot liela, tāpēc šajā darbā viņa nenopelna pat 200 eiro, taču izrādās, ka arī šī niecīgā alga viņai tiek maksāta daļās – daļa oficiāli, daļa neoficiāli. «Valsts jau var spriest, deputāti var runāt, taču realitātē ir tā, kā dzied Igo «… bet dzīvē viss ir savādāk…». Galus savelkam, vīram arī ir darbs, bet apzinos, ka tas būs līdz brīdim, kamēr kaut kas notiks, jo sociālās garantijas ir gaužām niecīgas,» saka tirgotāja.
Zemeņu laikā esot labāk, tad tiešām varot normāli ar tirgošanos nopelnīt, tagad palikuši dārzeņi, kuru tirgošana turpinoties principā visu gadu, ja vien nav liela sala.
«Tirgojusies esmu visu mūžu, tāpēc – kur tad es likšos?! Tas ir tas, ko protu vislabāk. Ir jāmeklē varianti, kā izkruķīties. Manā gadījumā tie ir divi darbi. No vienas minimālās algas jau dzīvot nevar.»
Ilustrācija: perkamkopa.lv