0.8 °C, 3.7 m/s, 93.7 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāKo par minimālās algas celšanu domā strādājošie jelgavnieki?
Ko par minimālās algas celšanu domā strādājošie jelgavnieki?
23/08/2015

Spriežot par nākamā gada valsts budžetu, starp partijām sāktas diskusijas par to, vai un par cik nākamgad palielināt minimālo algu – ir piedāvājumi minimālo algu palielināt no līdzšinējiem 360 līdz 400 eiro, taču kā reālākās prognozes izskan minimālās algas pieaugums līdz 380 vai pat tikai līdz 375 eiro mēnesī. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem sanāk, ka teju katrs ceturtais valsts iedzīvotājs strādā, atalgojumā saņemot valsts noteikto minimumu vai pat mazāk. Savukārt kopumā valstī 48,9 procenti cilvēku strādā, «uz rokas» saņemot algu, kas nav lielāka par 450 eiro. Portāls www.jelgavasvestnesis.lv cenšas noskaidrot, vai tiešām tik liels procents cilvēku gatavi strādāt un pēc tam izdzīvot par saņemto minimālo algu vai vēl mazākiem ienākumiem mēnesī.

Spriežot par nākamā gada valsts budžetu, starp partijām
sāktas diskusijas par to, vai un par cik nākamgad palielināt
minimālo algu – ir piedāvājumi minimālo algu palielināt no
līdzšinējiem 360 līdz 400 eiro, taču kā reālākās prognozes izskan
minimālās algas pieaugums līdz 380 vai pat tikai līdz 375 eiro
mēnesī. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem sanāk, ka
teju katrs ceturtais valsts iedzīvotājs strādā, atalgojumā saņemot
valsts noteikto minimumu vai pat mazāk. Savukārt kopumā valstī 48,9
procenti cilvēku strādā, «uz rokas» saņemot algu, kas nav lielāka
par 450 eiro. Portāls www.jelgavasvestnesis.lv cenšas noskaidrot,
vai tiešām tik liels procents cilvēku gatavi strādāt un pēc tam
izdzīvot par saņemto minimālo algu vai vēl mazākiem ienākumiem
mēnesī.

Apskatot «CV online» portālā šobrīd aktīvos darba sludinājumus
mūsu pilsētā, diezgan ātri var secināt, ka tikai retajā no
piedāvājumiem alga tiek solīta 500 un vairāk eiro, pārsvarā
piedāvātās vakances ir par atalgojumu, kas ir minimālās algas
robežās. Lūk, daži piemēri: «Alis B» aicina darbā apkopēju – alga
pirms nodokļu nomaksas ir 2,17 eiro stundā; uzņēmums «MV TRANS»
piedāvā darbu pārdevējai – alga pirms nodokļu nomaksas ir 360 eiro;
uzņēmumam vajadzīgi telefonoperatori – algu sola 360 eiro «uz
rokas»; Jelgavas cietums meklē ārstu, kuram sola algu 600 eiro
pirms nodokļu nomaksas; tāpat tiek meklēts kafejnīcas vadītājs ar
algu 700 eiro pirms nodokļu nomaksas; uzņēmumam vajadzīga biroja
vadītāja, kurai sola maksāt 360 eiro «uz rokas»; grāmatvede, kura
gatava strādāt par 535 eiro pirms nodokļu nomaksas; tiek meklēts
pirmsskolas izglītības skolotājs ar algu 420 eiro pirms nodokļu
nomaksas; sporta skolotājs bērnudārzā uz pusslodzi ar algu 265 eiro
pirms nodokļu nomaksas; psihologs bērnudārzā uz pusslodzi ar algu
217 eiro pirms nodokļu nomaksas; SIA «DORSIMUS» meklē autovadītāju
un piedāvā 360 eiro «uz rokas», frizētava «Santa» aicina darbā
manikīra speciālisti, kurai sola nodrošināt minimālo algu; ir darbs
arī medicīnas māsai ar augstāko izglītību par 375 eiro pirms
nodokļu nomaksas.

Uzrunājot jelgavniekus, kuri oficiāli strādā par niecīgu
atalgojumu, visspilgtāk prātā paliek kādas sievietes citētais
dziesmas teksts: «… bet dzīvē viss ir savādāk». Absolūti visi
uzrunātie strādājošie cilvēki atzīst – par minimālo algu izdzīvot
nevar, tāpēc katrs meklē, kur un kā vēl var iegūt kādu pienesumu
savam ģimenes budžetam. Neviens no viņiem ar prieku arī neuzņem
ziņas par minimālās algas pieaugumu, jo jau pieraduši, ka diezin
vai tas papildinās viņu maciņu – ja jau pat sētniecei, kas mēnesī
nopelna tikai nedaudz vairāk par simts eiro, daļu algas izmaksā
neoficiāli, kļūst saprotams, kādēļ pēc minimālās algas pieauguma
šogad oficiālajā statistikā palielinājies arī to cilvēku skaits,
kas saņem vēl niecīgāku atalgojumu par minimālo… Tikpat saprotams
ir tas, kāpēc portāls www.jelgavasvestnesis.lv šoreiz, runājot par
ģimenes ieņēmumiem, cilvēkus vārdos nesauc.

Te ir darbs, te – nav

Šoferis:

«Nu, redziet, šodien nododu pudeles. Nedomājiet, ka es tās esmu
izdzēris! Garāžās no draugiem savācu un maisos atvedu nodod. Arī
kapeika, kāpēc ne?» saka šoferis, kuram šobrīd ir dīkstāve. «Darbs
ir, turklāt oficiāls. Ja mēnesi strādā, tad 500 eiro kontā man
ieskaita, bet diemžēl nevaru rēķināties, ka tā tas būs katru
mēnesi: ir pasūtījums – braucu, pasūtījuma nav – sēžu mājās. Ziemā
jau skaidrs, ka ir klusais periods, tad ir smagāk, jo klāt nāk
apkures rēķini. Vasarā vieglāk, ja vēl ir tik labi draugi un radi
kā mums, kas piedāvā dažādus labumus no dārza,» atzīst šoferis.

Sieva strādā par pārdevēju – cik viņa saņem, vīrs nezina, jo
neesot pieklājīgi sievas algas apmēru jautāt, taču nu jau tas vairs
neesot arī aktuāli, jo pagājušajā nedēļā veikals aizslēgts, un nu
sievai jāmeklē jauns darbs.

Deviņdesmitajos gados gan ģimene dzīvojusi ļoti labi, tikai, ja
valsts tagad paskatītos, no kā viņi iztikuši, tad desmit gadu
garumā nebūtu iespējams uzrādīt nevienu oficiālu ienākumu. «Tādi
bija tie laiki!»

Viesmīle ar 250 eiro «uz rokas»

Jauna ģimene, kura audzina mazu bērniņu:

«Nupat pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezos darba tirgū.
Ziniet, darbu atrast nav viegli – šobrīd jau pāris mēnešu strādāju
par viesmīli ar algu 250 eiro «uz rokas». Ja vēl parēķina, ka
mēnesī man vajadzīgi 40 eiro, lai nokļūtu darbavietā, tad sanāk, ka
strādāju par 210 eiro mēnesī. Smieklīgi jau izklausās, bet darbs
gan nav smieklīgs: 11 – 12 stundas divas dienas pēc kārtas
jāstrādā, tad divas dienas brīvas,» saka jaunā viesmīle, kura pēc
profesijas ir tūrisma jomas speciāliste.

Viņa gan uzreiz piebilst, ka tas esot tikai tāds starpposms
viņas dzīvē un arī tikai tāpēc, ka var atļauties strādāt par šādu
algu, pateicoties vīram.

Vīrs papildina, ka sievas alga ģimenes budžetā tā īsti pat
netiek skaitīta. «Tā paliek viņas personīgajiem izdevumiem, jo mums
ir paveicies, ka man ir normāls oficiāls darbs, kur saņemu virs 600
eiro «uz rokas».»

Vēl jau esot arī vecāki, kuri palīdz ar dažādiem labumiem no
laukiem, kas arī nav mazsvarīgi. Līdz ar to ģimene, kaut arī
statistiski tā papildina niecīgo algu saņēmēju loku, atzīst, ka
daudzi dzīvo vēl spiedīgākos apstākļos.

«Ir man darbā sieviete pavāre, kura strādā visas darba dienas pa
11 – 12 stundām, bet atalgojumā saņem 400 eiro. Viņu ģimenē aug
trīs bērni. Vīram darbs arī nebija nekāds labais, tāpēc šobrīd viņi
izšķīrušies par to, ka vīrs brauc strādāt uz ārzemēm. Varianti jau
ir dažādi – katrs meklē, kā sevi uzturēt,» saka viesmīle.

Pa dienu frizētavā, vakaros – pie klientiem
mājās

Pieredzējusi friziere:

«Cik es varu nopelnīt frizētavā? Kādus 300 eiro «uz rokas». Ar
to, protams, nepietiek, tāpēc piepelnos pa vakariem, apkalpojot
klientus mājās. Frizētavā gan mums viss ir oficiāli – katram savs
mikrouzņēmums, nomaksā tos deviņus procentus un dzīvo mierīgs. Ja
klientu apkalpo mājās, tad gan…» saka friziere.

No darba frizētavā viņa gatava atteikties nav, jo gadu gaitā
tomēr uzkrāta sava klientūra, kas zināmu ieguvumu dod. Savukārt par
to, ka nodokļos tiek maksāts tikai mikrouzņēmuma nodoklis, viņa pat
nedomājot. «Kāda pensija?! Līdz pensijai vēl jānodzīvo! Kā būs, tā
būs – man svarīgāka ir šodiena.»

Arī viņa atzīst, ka gluži no saviem ienākumiem vien nedzīvo –
vīrs nopelna ap 800 eiro mēnesī.

Uzmundrinām sevi ar domu, ka tas ir tikai
sākums

Jauna uzņēmēju ģimene:

«Mūsu alga? Hm, mums nav algas. Šobrīd esam vienos parādos, bet
uzmundrinām sevi ar domu, ka tas ir tikai sākums. Savu biznesu
uzsākām pirms pusotra gada – tirgojam gaļu. Viegli nav, jo
strādājam divatā ar sievu, paši pērkam Latvijā audzētu gaļu, paši
to sadalām, arī kūpinām, tad tirgojam. Tāpēc sanāk, ka darbā esam
septiņas dienas nedēļā. Sešas dienas veikalā, svētdienās kūpinām.
Ļoti gribas ticēt, ka mūsu pūliņi attaisnosies un pienāks diena,
kad varēsim arī nopelnīt,» saka jaunais uzņēmējs.

Viņa sieva stāsta, ka pirms ģimenes dibināšanas pašai bijis
periods, kad strādāts par minimālo algu – bijusi pārdevēja. «Nē, no
vecākiem neko nepieņēmu. Kauns. Pati liela, pati tikšu galā. Jā,
ekonomēju, galvenokārt uz apģērba.»

Arī vīrs pirms tam strādājis algotu darbu un, strādājot gaļas
tirdzniecības jomā, pelnījis 500 latus, līdz pienācis brīdis, kad
nolēmuši: vairs negrib citiem strādāt. «Tagad atkal pienāk brīži,
kad domājam – nav nemaz tik slikti citam strādāt: nostrādā savas
stundas, saņem algu, un tev galva nesāp. Mums tagad sāp, jo
nemitīgi jādomā, kā strādāt labāk, kā nopelnīt, kā izpildīt visas
stingrās prasības… Mums jau divus gadus viesistaba stāv tukša, bez
dīvāna – nav mums kur tā uz sitiena paņemt 500 eiro un nopirkt to
dīvānu.»

Viņš spriež, ka valstī kaut kas īsti nav kārtībā, jo arī draugu
un paziņu vidū teju katrs spiests meklēt peļņas iespējas papildu
savam tiešajam darbam – ar vienu algu nepietiek. «Ir man draugs
pavārs – nu viņš jau trīs darbos strādā, lai normāli dzīvotu. Zinu
melleņu lasītājus – cauru vasaru lasa mellenes, lai vēl ziemā sevi
varētu uzturēt. Saka, ka dažs par melleņu naudu jau divus dzīvokļus
nopircis.»

«Ja mēs tagad atklātu tās iespējas, valsts atkal varētu sākt
domāt, kur vēl ko var iekasēt – no meža ogu lasītājiem jau laikam
sāk iekasēt,» nosaka sieva, piebilstot – diezin vai katrs
aizdomājas, ka par mazajiem plastmasas maisiņiem, kuros viņi iesver
gaļu, uzņēmumam ir jāmaksā nodokļi. Bet Holandē, kur vīrs arī
savulaik strādājis gaļas tirdzniecības jomā, svaigas gaļas
produktiem esot pazemināta nodokļu likme – tikai deviņi
procenti.

Divi darbi ir neizbēgami

Sētniece, kas tirgojas tirdziņā:

«Parādā nevienam neesam,» saka sieviete, kuras rīts sākas agri,
jo viņa ir sētniece, bet pēc tam tirgojas tirgū.

Teritorija, kas viņai kā sētniecei jāapkopj, neesot liela, tāpēc
šajā darbā viņa nenopelna pat 200 eiro, taču izrādās, ka arī šī
niecīgā alga viņai tiek maksāta daļās – daļa oficiāli, daļa
neoficiāli. «Valsts jau var spriest, deputāti var runāt, taču
realitātē ir tā, kā dzied Igo «… bet dzīvē viss ir savādāk…». Galus
savelkam, vīram arī ir darbs, bet apzinos, ka tas būs līdz brīdim,
kamēr kaut kas notiks, jo sociālās garantijas ir gaužām niecīgas,»
saka tirgotāja.

Zemeņu laikā esot labāk, tad tiešām varot normāli ar tirgošanos
nopelnīt, tagad palikuši dārzeņi, kuru tirgošana turpinoties
principā visu gadu, ja vien nav liela sala.

«Tirgojusies esmu visu mūžu, tāpēc – kur tad es likšos?! Tas ir
tas, ko protu vislabāk. Ir jāmeklē varianti, kā izkruķīties. Manā
gadījumā tie ir divi darbi. No vienas minimālās algas jau dzīvot
nevar.»

Ilustrācija: perkamkopa.lv