Pilsētā

«Līdztekus valsts ekonomiskajai izaugsmei un būvniecības bumam
arī Jelgavā būvniecība notikusi pietiekami strauji un pilsēta
mainījusi veidolu. Jelgava nav izņēmums, līdzīgi kā valstī šajos
gados, arī šeit tapuši pārsvarā komercobjekti ar steigas laikmetam
atbilstošu arhitektūru. Esmu pārliecināts, ka arhitektūra ar augstu
kvalitāti Jelgavā vēl tikai nāks. Cerams, drīzumā, kopā ar
lielākiem plašiem publiskas lietošanas, infrastruktūras un
izglītības objektiem, iespējams, koncertzāli, izstāžu centru,
«zinātnes un izglītības» pilsētu u.tml.

Privātmāju sektorā dominē privātmāju ciematu puduri. Pozitīvi
vērtējami tie, kur ieturēta vienota arhitektoniskā stilistika.
Tirdzniecības centru sektorā kā pozitīvu vēlētos izcelt «Valdeku»,
kur arhitekti tīri utilitāro funkciju centušies ietērpt pietiekami
pievilcīgā arhitektoniskā veidolā. «Pilsētas pasāžas» izveidē
simpatizē, ka būvapjoms formē Driksas gājēju ielas otru malu, tomēr
manai formu valodas izpratnei ēkas kopējais izvēlētais
arhitektoniskais veidols šķiet Jelgavai nepiemērots. No rūpniecības
objektiem priecē, kā pārvēršas rūpnīca RAF – no grausta par
sakārtotu un pievilcīgu apbūves kompleksu.

Vēsturisku ēku rekonstrukcija un jaunas funkcijas ievietošana
tajās vērtējama kā normāla un atbalstāma tendence. Tomēr kādreizējā
kinoteātra ēkas oriģinālais veidols ir pārāk spēcīgi modificēts.
Jauninājumi uztvertos veiksmīgāk, ja tie tik lielā mērā nebūtu
saaudzēti kopā ar oriģinālo būvi, bet veidoti vairāk
nodalīti. 

Uz jautājumu, kas ir tas, kas man Jelgavā pietrūkst, pirmais,
kas nāk prātā, ir Trīsvienības baznīcas tornis. Ko ar to domāju?
Esmu daudz skatījis vēsturiskās fotogrāfijas, un, manuprāt,
baznīcas tornim kā pilsētas spēcīgākajam silueta elementam
jāatjauno vēsturiskās torņa smailes siluets. Pozitīvi, ka tornis ir
sakārtots tiktāl, ka tam uzbūvēta spicīte, bet tā jebkurā gadījumā
vērtējama kā pagaidu risinājums, jo ir vizuāli neizteiksmīga. Ļoti
priecātos, ja tur izveidotu skatu platformu, iespējams, vietu
laulību ceremonijām… Smailes atjaunošana būtu lieliska artava
pilsētas vizuālajam tēlam.» 

«Pēdējos gados būvniecības aktualizēšanās raksturojama kā
finanšu apguves process ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā nav
arhitektūras vai pilsētvides sabalansētības, estētiskās kvalitātes
veidošana, tēlainības, mentalitātes, dievu un varoņu iemūžināšana,
bet tikai lēts utilitārisms ar zemu intelektuālo līmeni,
veikalnieciski darinājumi: ātri, lēti uzbūvēt, dārgi pārdot. Šādā
tirgū «aizmirstas» cieņa pret jau esošajām skaistajām ēkām. Taču
pašlaik tikai caur komercializāciju iespējama kādas ēkas sakopšana
vai pārbūve. 

Tas pilsētvidē ienes vaibstus, ko grūti nosaukt par
harmoniskiem. Varbūt tās ir sekas valsts kapitālu izsaimniekošanai,
aizplūšanai uz citām valstīm. Savukārt svešās naudas investori
acīmredzot nav ieinteresēti šeit radīt šedevrus, viņiem pietiek ar
savu mītnes zemi. Gribas jautāt, kā plašākā mērogā pietrūkst
speciālistiem, arhitektiem un amatvīriem, lai būvniecības procesu
vadītu tā, lai tas būtu auglīgs, lai rezultāts būtu cēls, ar Dieva
pieskārienu, kas paceltu garu un to stiprinātu? 

Viens no piemēriem ir bijušā kinoteātra «Zemgale»
rekonstrukcija, kur klasiskajā tektonikā iepludināti mūsdienu
arhitektūras elementi diemžēl ne tajā labākajā veidā. Cita pieeja
vai kompozicionālais tēls risināts blakus esošajā tirdzniecības
centrā, kur funkcionalitāte un tās arhitektoniskais risinājums ar
plašiem mašīnu stāvlaukumiem aizņem visu pilsētas kvartālu. Vai tas
nav izšķērdīgi, ka mašīnām un tīri utilitārai funkcijai izniekota
pilsētas centrālā daļa?»

Aija Ziemeļniece no arhitektu biroja «K-projekts»
(Jelgava):

«Jāsaka paldies par sakārtotajām ielām, tiešām prieks, un ne
tikai es to protu novērtēt! Ielas, apgaismojums, ūdens,
kanalizācija un apzaļumošana – tie ir pamatelementi, no kā veidojas
pilsētvides estētiskā pamattelpa. Un tikai tad nāk uzslāņojums jeb
tortes garnējums. Bet, ja nefunkcionē galvenais, tam nav nozīmes.
Jelgavā ir izprasts, ka jāsāk ar pazemes un zemes līmeņa
infrastruktūras un komunikāciju sakārtošanu, lai pēc tam sakārtotu
to, kas atrodas virs zemes. 

Protams, naksnīgajā Jelgavā vēl trūkst apgaismojuma. Esmu
priecīga, ka beidzot visi dievnami ir izgaismoti. Arī tā pasaulē
dara – sāk ar garīgo vērtību sakārtošanu. Baznīcas un pilis kopš
laika gala ir galvenās arhitektūras dominantes, un cepuri nost
pašvaldībai, ka tas ir saprasts. Esmu arī priecīga, ka pie laternām
ir papildus apgaismojuma elementi.

Ir skaidrs, ka ar rocību tā ir, kā ir. Patīkami, ka izglītības
objekti tiek sakārtoti – 3. un 4. pamatskola, 4. vidusskola,
bērnudārzi. Prioritāšu hierarhijā bērniem domātajām ēkām jābūt
galvenajam, tāpēc lieliski saprotu pašvaldību un deputātus.
Pārējais var pagaidīt, pieturos pie principa: pagaidām labāk, lai
zeķīte ir aizlāpīta, jo veco zeķi izsviest un nopirkt jaunu jeb
izdarīt visu nav iespējams. 

Par citām ēkām runājot, visas lielā apjoma būves, lielveikali,
sporta halles būvētas no industriālām konstrukcijām ar metāla
statņu karkasiem. «Valdeka» – estētiski perfekts tirdzniecības
centrs, bet ķēķa puse – ļoti prasta. Ekonomisko grūtību laikā tādu
metāla kastīti nav problēmu demontēt un aizvest citur. Savā ziņā
pat pozitīvi, ka arī lielajiem būvapjomiem tiek ģenerēta estētiskā
kvalitāte, bet tajā pašā laikā ievērtētas transformēšanas iespējas.
Protams, tas nav mūsu izdomājums, tā ir pasaules
prakse. 

Par kādreizējo kinoteātri runājot, jāteic, man patīk Staļina
laika eklektika. «Vivo centrs» gan ir zemas kvalitātes arhitektūra,
savukārt tagadējam biznesa centram ir kultūrvēsturiskās telpas
uzslāņojums. Pirmais slānis slēpj lielu sāpi – kinoteātra pamatos
ieguldīti demontētie kapu pieminekļi. Nākamais – visvarenības
invāzija ar kolonnām kā grieķu arhitektūras stilistikas
pamatelementiem. Tagad klāt nācis trešais, 21. gadsimta, vilnis –
stikls un alumīnijs, kas, sintezēts kopā, izskatās gana
labi. 

Privātmāju apbūvē gan valda haoss. Ārvalstīs šie jautājumi ir
sakārtoti, katrā kvartālā ir savs stils ar savām iezīmēm. Lai būtu
harmonija, sabalansētība, līdzsvars formā un materiālā, arī pie
mums vienam autoram būtu jāveido visa kvartāla risinājums. Taču
mūsu likumdošana atļauj mājas būvēt katram pēc savas izpratnes
līmeņa.» 

«Jelgavā var redzēt, ka cilvēkiem, kas par pilsētu atbild, ir
vēlme to mainīt, domāt par finanšu piesaisti, ražošanas attīstību,
arī par to, ko dot iedzīvotājiem. Tiesa, plānveidīga, stratēģiska
attīstība pagaidām tāpat kā valstī kopumā nav vērojama. Ir lokāli
objekti atsevišķās vietās, bet tālejošu un progresīvu risinājumu
nav. Tie ir ideju līmenī. Jau diskusijā par Hercoga Jēkaba laukuma
attīstību izskanēja, ka jādomā globālāk. Jābūt pilsētas
funkcionalitātes sajūtai par to, kur un kā pilsētnieki strādā,
iepērkas, izklaidējas… Trūkst funkcionālās saistības. Kompleksi
attīstās vienīgi rūpnieciskā apbūve. Bet tendence sakārtot ir
redzama.

Būvju ziņā šedevru nav, bet ir gaumīgi risinājumi – «Valdeka»,
«Vivo centrs». Tie ir gan vietā, gan pēc formas un satura
piemēroti. Publisko ēku kvalitāte gan varbūt nedaudz klibo. 4.
vidusskolas piebūvi, biroju centru Atmodas ielā varēja modernāk
risināt. «Pilsētas pasāžas» aizmugures daļa ir bardaks, bet citādi
centrā jābūt šādai publiskai telpai ar iekšējiem pagalmiem, lai
cilvēks var sajust atšķirību starp atrašanos uz ielas un
iekšpagalmā. Pilsētvidē jādomā gan par tiem, kas pilsētā dzīvo, gan
par tiem, kas brauc cauri, lai viņiem šeit gribētos apstāties un
uzkavēties. Jāmeklē risinājumi, lai pilsēta strādā visos virzienos,
lai nav tā, ka kaut ko atjauno atrauti no pārējā. Svarīgi, lai tas
organiski iekļautos vidē un nodrošinātu pēctecību. 

Starp «Vivo centru» un rekonstruēto kādreizējo kinoteātri
detaļās, iespējams, varēja pameklēt lielāku līdzsvaru. Bet,
pārveidojot šo namu par biroju ēku, pieļauta kļūda. Lai mazinātu
monumentālo statusu, to vajadzēja padarīt aktīvāku un funkcionālāku
ar plašām masām domātām publiskām telpām. Piemēram, jaunrades
centrā bērni ietu ņigu ņegu, un šāda, aktīvi apdzīvota, ēka vairāk
iederētos pilsētas vidē. Tagad objekts ir lokāls. 

Attīstītajās valstīs ir citādāk. Būvvaldes tur darbojas kā
būvniecības uzraudzības iestādes, kas konceptuāli izstrādā un seko
visa kvartāla apbūves principiem. Kādā kvartālā nedrīkst būvēt
lētās ēkas, piemēram, zem miljona, cits kvartāls orientēts uz
modernismu, vēl cits – uz vēsturisko… Ir noteikta jumta
arhitektūra, ēkas forma, mērogi… Braucot pa Eiropu, redzam, ka
īpašnieks nevar būvēt visu, kas ienāk prātā. Primārais ir, kā
izskatīsies pilsētvide.» 

«Jūtams, ka pilsēta tiešām sakārtojas un uz pēcpadomju
Jelgavas fona ir ievērojami izaugusi. Atsevišķos rajonos pašvaldība
aktīvi strādājusi pilsētvides sakārtošanā, atjaunotas ielas,
izveidotas ērtas gājēju zonas. Posms, iebraucot Jelgavā, būtiski
uzlabojies, patīkamas pārmaiņas vērojamas Tērvetes
ielā. 

Veiksmīgs izdevies Driksas ielas gājēju posma risinājums, labi
izskatās Uzvaras parks, Pils sala. Lielie objekti ir ātrāk
pamanāmi, tomēr tajos tāpat kā citviet Latvijā dominē biznesa
princips, komercobjektu arhitektūra nav augstākajā līmenī. Arī
privātmāju līmenī valda liels haoss. Protams, masveidīgi un uzreiz
panākt kvalitatīvus arhitektūras paraugus nav iespējams. Tomēr
jaunajos apjomos uz to jātiecas. Likumdošana valstī nav noregulēta
tā, lai Būvvaldes un pilsētplānošanas speciālistiem būtu iespējas
ietekmēt pasūtītāju, kuru kultūras līmenis nav pietiekami izaudzis.
Bet arī pasūtītājiem būtu jāsaprot, ka tas nav tikai objekts, bet
arī viņu prestiža jautājums. Labie piemēri arī pārējos rosinās
domāt un būvēt labāk. 

No pilsētas iedzīvotāju viedokļa noteikti pietrūkst
labiekārtotas rekreācijas zonas ūdens tuvumā.»