«Ko pieaugušais domā par leļļu teātri? Ai, tas taču sīkajiem – ne vecākiem par astoņiem gadiem. Tur tikai ar lellītēm spēlējas… Mīļie cilvēki, tā nav! Te nespēlējas tikai ar lellītēm, te arī runā par jūtām, ir emocijas un notiek nopietnas lietas – arī speciālās izrādes pieaugušajiem,» saka Latvijas Leļļu teātra režisors, bijušais bērnu un jauniešu centra «Junda» pedagogs, vairāku bērnu lugu autors Valdis Pavlovskis.
Ritma Gaidamoviča
Pēdējos gados retāk, taču Leļļu teātra repertuārā tiešām ir izrādes, pie kurām norādīts: «Izrāde pieaugušajiem.» Tiesa, par to zina tikai retais, lai gan pieaugušo izrādes Leļļu teātrī iestudētas jau kopš 1954. gada. Tradīcija tiek turpināta, un līdz pat šodienai kopā iestudētas 30 izrādes pieaugušajiem. Arī V.Pavlovska «kontā», kurš ar nelieliem pārtraukumiem Leļļu teātrī darbojas jau no 1978. gada, ir izrādes pieaugušajiem «Klusuma brīdis beidzies» un «Skroderdienas Silmačos», kas tiks atjaunota šajā vasarā.
Silmačos – dzīvnieki V.Pavlovska un kolēģu iecere ir uz Līgo svētkiem atjaunot 2007. gadā iestudētās «Skroderdienas Silmačos», kas domātas pieaugušajiem. Kāpēc šī izrāde tik īpaša? Tāpēc, ka šajā lugā katra loma uzticēta kādam konkrētam dzīvniekam. «Lopiņiem esam piedēvējuši zināmus tēlus. Protams, saņēmām ne vienu vien pārmetumu, ka ķēmojam Rūdolfa Blaumaņa darbu, taču pat lielākie īgņas un pārmetumu bārstītāji, atnākot uz izrādi, atzina, ka tas ir kolosāli. Tad nu te redzi, ka gotiņa taču ar zirgu nevar apprecēties, Dūdars bullis ar gotiņu paliek! Kaķi Joske un Zāra paliek kopā. Viss caur simboliem, daudz vienkāršākā un interesantākā veidā parādīts. Lugai piešķirta jauna elpa,» tā režisors.
Top režija jaunai koncertizrādei Leļļu teātrī ir divas zāles – mazā un lielā. Režisors atzīst, ka ir lielās fans, jo viņam patīk muzikālas izrādes, mūzikli. Tam pierādījums ir divas pēdējās muzikālās izrādes – «Nāc pie puikām» un pērn rudenī uzvestā «Pepija Garzeķe», kurā skan rokmūzika «dzīvajā» izpildījumā, ko atskaņo īpaši izrādei izveidota rokgrupa. «Redziet, lielajā var sapīt lelles kopā ar cilvēkiem, kas ietērpti krāšņos tērpos, un tas jau ir daudz interesantāk,» stāsta režisors. V.Pavlovskis atzīst, ka Leļļu teātris ir liela un neatņemama daļa no viņa dzīves. «Teātris man dod enerģiju, nodarbina manu prātu, liek visu laiku būt radošam, neļauj gulēt uz lauriem, liek fantazēt, un tas man patīk,» tā V.Pavlovskis. Tiesa, viņš sevi sauc par «pielietotāju», jo šajā pasaulē nekas jauns neesot jāizgudro, vienkārši īstajā brīdī jāpielieto jau esošais. «Viss labais ir piemirsts vecais,» tā režisors. Šobrīd viņš kopā ar ansambli «Dzeguzīte» un maestro Raimondu Paulu strādā pie jaunas koncertizrādes «Mazais ganiņš», kura skatītājiem tiks nodota septembrī. «Maestro ir sarakstījis jaunu aranžējumu, manā ziņā ir stāsts un režija. Piesaistīsim aktierus un lelles, un mums būs kolosāls uzvedums,» tā V.Pavlovskis.
Bērnu lugas – ārzemēs Viņa radošajā lauciņā ir arī vairākas bērnu lugas, kas rādītas ne tikai uz Latvijas Leļļu teātra skatuves, bet pat ārzemēs, kur latviešu autoru bērnu lugas nonāk reti. Piemēram, «Lapsēns Blēdis» rādīta vismaz 60 teātros ārpus mūsu valsts. Šobrīd gan režisors lugu rakstīšanu nolicis mazliet malā. «Luga nav domāta glabāšanai skapī, bet teātrim un skatuvei. Ņemot vērā, ka šobrīd rocība nav tik liela, lai varētu vienlaicīgi iestudēt tik daudz lugu, rakstu tikai pēc pasūtījumiem,» tā režisors. Te gan viņš piebilst, ka aiznākamajā vasarā Leļļu teātrī taps liels iestudējums. «Sarunāts ir, un man jārada luga, tikai neņemos vēl atklāt, par ko tā būs. Taču skaidrs ir viens – man nāksies to uzrakstīt,» smaidot teic V.Pavlovskis.
«Cilvēkiem stereotipiska domāšana» V.Pavlovskis atzīst, ka cilvēkiem šodien ir bail no Leļļu teātra nosaukuma. «Tas ir tāpat, kā teikt, ka Rainis ir garlaicīgs, jo skolā mums tā šķita. Vai ka operā tikai kliedz… Cilvēkiem ir stereotipiska domāšana, un tas attiecas arī uz leļļu teātri, jo pieaugušie pieņēmuši, ka tas ir bērniem, taču es saku, ka leļļu teātris ir visu vecumu cilvēkiem. Mēs šodien nemēģinām pārbaudīt, bet pārāk daudz pieņemam dažādas klišejas,» spriež V.Pavlovskis. Viņš atzīst, ka pie vainas tam, ka tikai retais zina par pieaugušo izrādēm šajā teātrī, ir vēsturiskais ķēdes pārrāvums. Proti, no 1989. gada desmit gadus naudas trūkuma dēļ netika iestudēta neviena leļļu izrāde pieaugušajiem. «Tāpēc cilvēki nav pieraduši. Sabiedrība uzskata: bērni spēlējas ar lellēm, tātad leļļu teātris ir domāts viņiem. Var teikt, ka viena paaudze izauga bez šīm izrādēm, tālab daudzi par tām neko nav dzirdējuši.»
Lelles var atļauties vairāk Šobrīd Leļļu teātra repertuārā ir viena pieaugušo izrāde – «Kāzas. Stāsts par negaidītu mīlestību» jeb kāzu nakts mistērija trīs daļās ar muzikantiem, bučošanos, līgavas pazušanu un atrašanu, kaušanos, izlīgšanu, nāvi un piedzimšanu. Viss kā pie latviešiem. «Galvenais ir, ko tu ar šo izrādi gribi pateikt, kādu vēstījumu paust, tad arī saproti, kam tā domāta – bērniem, pusaudžiem vai pieaugušajiem,» stāsta režisors. Kāpēc arī Leļļu teātris izvēlas rādīt pieaugušo izrādes? V.Pavlovskis spriež, ka šajā teātrī pieaugušajam vēstītā doma nereti tiek ietērpta vienkāršākos tēlos un to izdodas daudz saprotamāk pateikt. Tāpat nereti spēcīgu rakstura lomu izdodas labāk parādīt, ietērpjot to kādā lellē. «Galvenais jau izrādē nav lelles, bet problēma, stāsts, kuru mēs vēlamies skatītājiem atklāt, un to jau var atrast jebkurai auditorijai. Reizē tā ir iespēja mūsu aktieriem nezaudēt formu, spēlējot tikai bērnu izrādes,» stāsta režisors, piebilstot, ka lelles bieži vien var atļauties daudz vairāk. «Piemēram, kālab «Dekameronu» pirmo iestudēja leļļu teātrī? Tāpēc, ka padomju laikā par intīmām lietām publiski nevarēja runāt. Bet šajā gadījumā – to taču teica lelle, ne kāds konkrēts cilvēks, un tad jau tas skan citādāk,» tā režisors.
Foto: Ivars Veiliņš
24.4 °C,
2.8 m/s,
72.3 % 
24.4 °C,
2.8 m/s,
72.3 %