Pilsētā

Lai skats no skolas sola nākotnes karjerā nebūtu tik miglains, talkā nāk arī darba devēji. Interesanti uzzināt viņu viedokli par karjeras nedēļas lietderību un nepieciešamību tajā piedalīties, katram lūkojoties caur sava uzņēmuma nozares prizmu.

Daiga Laukšteina

Lai skats no skolas sola nākotnes karjerā nebūtu tik
miglains, talkā nāk arī darba devēji. Interesanti uzzināt viņu
viedokli par karjeras nedēļas lietderību un nepieciešamību tajā
piedalīties, katram lūkojoties caur sava uzņēmuma nozares
prizmu.

Diskusijā piedalās Andris Upenieks, SIA «Signum» klientu menedžeris
(ceļu aprīkošana un metālapstrāde, līdz 50 darbinieki), Juris
Veiss, SIA «Rimts» direktors (būvniecība, ap 100 darbinieki), Uldis
Ameriks, SIA «Laflora» valdes priekšsēdētājs (kūdras ieguves
rūpniecība, vidēji 240 darbinieki) un Rudīte Īviņa, lielveikala
«Maxima» Driksas ielā direktore (tirdzniecība, 170 darbinieki).

Vai uzņēmējiem jāpalīdz skolēniem gūt informāciju par darba
tirgu un karjeras iespējām?
Rudīte Īviņa (R.Ī.): Ja ir interese, tad kāpēc ne?
«Maxima» šim jautājumam pieiet ļoti nopietni. Sākums parasti ir
ļoti labs. Atnāk jaunietis, kas gatavs darbam. Taču viņš vēl nezina
lielveikala lielo slodzi. Tirdzniecības zālē pircēja acīm redzamais
ir viens, bet sagatavot šo telpu darbam – pavisam kas cits.
Piemēram, vasarā atnāca pozitīvi noskaņotas meitenes. Kad stāstīju,
ka jāsastopas ar klientu neapmierinātību un visām negācijām jāstāv
pāri, viņas smaidīja. Bet fakts ir tāds, ka meitenes izturēja tieši
divas nedēļas. Viņas nebija gatavas, ka citi var apsaukāt kaut vai
cenu nesaderības dēļ. Un meitenēm bija skaidrs, ka tirdzniecībā
vairs nekad nestrādās.
Juris Veiss (J.V.): Manuprāt, skolēnus noteikti
vajag iepazīstināt ar dažādām nozarēm. Strādāju būvniecībā un gribu
teikt, ka ne no visiem iznāk celtnieki. Šī nozare ir kā mašīna. Tai
cauri izfiltrējas 100 cilvēki, bet aizķeras četri pieci. Tomēr, kad
kāds izvēlas būvniecību, viņš ceļ baznīcu, kultūras namu vai ko
citu un redz, ka aiz rutīnas slēpjas gandarījums par
galarezultātu.
Uldis Ameriks (U.A.): Pie mums ir dažādi darbi –
ravēšana, kūdras klucīšu pārkraušana, kas ir smags darbs, bet ir
fiziski spēcīgi 15, 16 un 17 gadus veci pusaudži, kuri to labprāt
dara. Vasaras periodā pie mums vēršas pat ap 150 bērni. Taču daži
iztur tikai trīs dienas, jo nepatīk vai fiziski grūti. Un
neatkarīgi no tā, ko kurš izvēlēsies nākotnē, mazliet fiziska darba
arī vajag, lai justu, ka nopelnītais lats ir «smagāks» nekā vecāku
iedotais.
J.V.: Vecāku iedotais lats ir ļoti «viegls»!
U.A.: Ir viens brīdis, kad bērni ļoti vēlas
strādāt. Bet jau pēc laika vairs negrib. Var rasties problēmas, ja
viņi nav nodarbināti, kad to vēlējušies. Tāpēc es domāju, ka
uzņēmējam jāskatās praktiski, kādu darbu viņš var piedāvāt,
vienlaicīgi modinot interesi konkrētajā profesijā.
Mans viedoklis – ja reiz nodarbinām skolēnus, uzņēmējiem varētu
piešķirt kādu nodokļu atlaidi. Jebkurā gadījumā tā ir mūsu
atbildība. Jūs taču zināt, kādi ir bērni! Veikals ir noslēgta
teritorija, bet mums – hektāru platības. Nedod Dievs, ka kāds ieies
mežā. Tāpēc būtu normāli, ja noteikumos tiktu atrunāts kāds labums
uzņēmējiem. Tas no valsts puses būtu labs pavērsiens un manāma
ieinteresētība skolēnu nodarbinātībā. Teikšu godīgi, ņemt darbā
skolēnus ir papildu kreņķis.
Andris Upenieks (A.U.): Pie mums vasarā nav daudz
strādājošu bērnu – līdz pieciem, jo neesam liels uzņēmums un
darbošanās ir arī ar bīstamām iekārtām. Tāpēc nevaram atstāt
pusaudžus bez pieskatīšanas. Vairāk esam tendēti piedāvāt atalgotas
prakses vietas. Mums gan kandidāti jāizvērtē, jo nav tik daudz to
darba vietu. Taču labprāt skolēniem pastāstām par darba
specifiku.

Kā ieinteresēt skolas vecuma bērnu kādā konkrētā nozarē,
lai viņš neapjuktu profesionālajā orientācijā un pieņemtu
pārdomātus lēmumus izglītības un karjeras jautājumos?
J.V.: Negribas jau ievilkt ar varu. Nav vajadzīga tā
pelēkā masa. Atcerēsimies padomju laikus, kad katru gadu Latvijā
apmācīja ap 200 inženierus celtniekus. Tagad šis skaitlis ir daudz
reižu samazinājies. Sanāca tā, ka ļoti daudzās lielās firmās strādā
nesertificēts, nekvalificēts darbaspēks.
U.A.: Var brīvi izvēlēties, ko mācīties –
humanitāros vai eksaktos priekšmetus. Līdz ar to mums ir
pārprodukcija ar dažādiem PR speciālistiem, juristiem, bet ļoti
trūkst darbinieku ar tehnisko izglītību. Domāju, ka karjeras dienas
būtu jāorganizē tā, lai prestižs celtos arī celtniekiem,
inženieriem un tamlīdzīgiem arodiem. Lai bērns ar dotībām
matemātikā izvēlētos pareizo ceļu. Līdz šim arī šie spējīgie
jaunieši izvēlējās juristus, jo tā var vairāk nopelnīt. Bet, šķiet,
šim periodam palēnām tiekam pāri. Vēl gribu piebilst, ka,
izvēloties eksakto novirzienu, iemācās loģisko domāšanu. Un ar tādu
jau var strādāt, piemēram, par menedžeri. Karjeras nedēļas uzdevums
ir likt saprast, ka nopietni jāpadomā par nākotnes profesiju, nevis
jāiet līdzi draugam.
A.U.: Otrdien saņemsim iekārtu, ar ko jāstrādā
diviem cilvēkiem – rasētājam un inženierim. Grūti gāja ar šo zinošo
speciālistu meklējumiem. Paldies Dievam, viens pārnāca pie mums no
cukurfabrikas, bet otrs pagaidām strādā darbu apvienošanas kārtībā.
Nav inženieru, nav tiltu būvnieku. Un varam jaunietim stāstīt par
šīm jomām, cik gribam, bet, ja viņš ieņēmis prātā mācīties
ekonomiku, tā arī darīs.
J.V.: Karjeras dienās varam izstāstīt par konkrēto
nozari, kāds tajā ir darba režīms, ieguvumi. Ja tā rezultātā
izdodas jauniešus ieinteresēt tik tālu, ka viņi vēlas stažēties
konkrētajā organizācijā, tad tas ir tā vērts.
R.Ī.: «Maxima» jau ilgi ņem Amatu vidusskolas
audzēkņus bezmaksas praksē. Pats interesantākais, ka pie mums par
pārdevējiem «biezā slānī» nāk arī topošie frizieri. Jo, lūk, viņiem
izvēlētais arods nemaz nepatīk. Patiesībā šie cilvēki nav bijuši
līdz galam informēti. Ja viņi savlaicīgi būtu pielikti pie darba
katru dienu mazgāt matus, nemaz neizvēlētos nepiemēroto profesiju.
Stāstīt? To mēs skaisti varam izdarīt. Bet droši varu teikt, ka jau
pirmajā darba nedēļā tas ikvienam kļūtu skaidrs. Tam bērnam jāredz,
kas ceham ir «no otras puses», kā karbonāde tiek līdz letei. Būšu
atsaucīga tiem, kuri patiesi vēlēsies izzināt «Maximas» darba
specifiku vismaz nedēļas garumā. Varu palīdzēt tikai tad, ja redzu
tam jēgu. Bet neesmu ar mieru pamest visus darbus, lai pa veikalu
pavadītu «pils apmeklētāju baru». Tam nedz laika pietiek, nedz ir
kāda jēga. Šim jautājumam jāpieiet nopietni.
A.U.: Piemēram, mūsu uzņēmumā nedēļa paiet, lai
saprastu, kas te vispār notiek. Manuprāt, skolās vajadzētu
iepazīstināt ar nozarēm. Ja atradīsies kāds, kurš nopietni grib
pamēģināt, varam strādāt. Bet, tā kā man tagad pieteicās vesela
ceturtā klase, neredzu neko vairāk par ekskursiju.
U.A.: Reiz bija humors. Atbrauca piektklasnieki,
un skolotāja pateica: «Ja jūs slikti mācīsieties, būs jānāk uz
purvu klučus krāmēt, jo nekam citam nebūsiet derīgi!» Bet es tādu
«reklāmu» saprotu. Pat bērnu žurnāli veido priekšstatu, ka izaugsme
notiek bez lielas piepūles. Populāri modeļi, par tevi visu laiku
runā, tu esi bagāts… Karjeras žurnālos netiek stāstīts par
meistariem, kas no padomju laikiem saglabājuši tāda «nekāda»
statusu. Bet ir taču lieliski kaut vai tie paši konditorijas
meistari. Viens Mārtiņš Rītiņš izvirzījies priekšplānā, bet tādu,
manuprāt, ir daudz, taču par viņiem nerunā. Domāju, lai karjeras
nedēļa nebūtu tikai virspusējs pasākums, iesaista arī darba
devējus. Un ļoti labi, ka šodien šeit par to runājam.

Kāds ir optimālais skolēna vecums, kad viņu iepazīstināt
ar profesionālās karjeras iespējām?
R.Ī.: 15 gadi. Spriežu pēc sevis. Tādā vecumā pati
sāku strādāt.
J.V.: Es sāku 12 gados. Bet ar bērniem jāstrādā
devītajā klasē, lai vidusskolā viņi tiktu ievadīti atbilstoši
spējām. Otrs «grūdiens» – pirms augstskolas.
U.A.: Arī es sāku darboties no 15 gadiem. Bet mēs
runājam par skolām, apejot vienu būtisku lietu. Nevar aizmirst
vecākus. Viņu loma ir liela.
A.U.: Strādāju no 15 gadiem. Ne finansiālu
apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, lai zinātu, kā tas ir. Pirmajā
vasaras brīvlaikā sapratu, ka nekad uz ceļa nestrādāšu. Patiesībā –
tā katru vasaru sapratu, kur es nestrādāšu. Neapjautu, ko īsti
gribu, un aizgāju studēt ekonomiku. Tagad gan būtu izvēlējies ko
citu – būtu startējis projektētājos, rasētājos.
J.V.: Bet tevi taču pareizajā gultnē ievirzījuši
vecāki, tu strādā tēva uzņēmumā.
U.A.: Tāda ir vecāku loma. Būtībā es arī esmu
aizgājis pa vecāku līniju.
R.Ī.: Es arī.

Dažs jau pieminēja, taču pajautāšu visiem: vai jums pašiem
profesija sakrīt ar savulaik izvēlēto mācību programmu
augstskolā?
U.A.: 1982. gadā beidzu toreizējās Latvijas
Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultāti. Pēc tam
pamatā strādāju meliorācijā. Ar privatizācijas procesiem nonācu
kūdras nozarē, kas ļoti tuva manai specialitātei. Kā jau sacīju,
gāju vecāku pēdās. Jau maziņš ratiņos gulēju grāvmalā. Par sevi
varu teikt, ka esmu izvēlējies pareizo virzienu.
J.V.: Es arī – kā beidzu celtniekus, tā visu mūžu
būvniecībā nostrādāju. Bet mani kursa biedri ir baņķieri, viena
meitene ir skolas direktore, citi strādā kādos komunālajos
dienestos. Bet fakts, ja esi vismaz kādu augstāko izglītību
ieguvis, iemācīties kaut ko papildus nav nemaz tik grūti.
R.Ī.: Latvijas Universitātē absolvēju Finanšu un
tirdzniecības fakultāti. Ja daži uzauga grāvmalē, tad es – veikalā.
Mamma bija veikala vadītāja. Iet vecāku pēdās noteikti nav tas
sliktākais variants. Daudz nelāgāk, ja jaunietis par nākotnes
profesiju ir neziņā, tikai skaidri nojauš, kādas markas džinsus
vēlas. Otrkārt, nevienam nenāktu par ļaunu sākt no zemākā
pakāpiena. Pati vispirms biju jaunākā pārdevēja mācekle. Ko es
darīju? 45 minūtes no rītiem katram kirzas zābakam slaucīju
putekļus. Tagad, ja liek skolēnam putekļus slaucīt, viņš
apvainojas. Sak, es taču te nenācu par apkopēju!
A.U.: Vēl ir liela problēma, ka daudzi nevar
atļauties sekot sirdsbalsij. Viņi izvēlas to augstskolu, kur tiek
budžetā.
U.A.: Kad nāk jauni cilvēki stāties darbā, viņi
apbrīnojami labi zina savas tiesības. Jautājumi nav vairs par
darbu. Pirmais – vai man būs dienesta automašīna, kā būs ar
virsstundām? Neviena vārda par pienākumiem. Bet esmu pamanījis, ka
tieši tā cilvēki tiek orientēti. Visur skandē, lai apzinās savas
tiesības, jo uzņēmēji taču ir asinssūcēji pēc definīcijas.
A.U.: Plus vēl paprasa atalgojumu – astronomisku
summu. Kur tu dzīvo, tad man jāprasa?!
R.Ī.: Ja mēģina uzdot jautājumu, ko jūs protat,
ziniet, ko atbild?
U.A., J.V.: Visu!
R.Ī.: Nē. Atbilde skan: «Bet kas tad te daudz
jāprot!? Jūs taču apmācāt!» To arī viņi zina.