Viena komanda, viens mērķis, bet tik dažādi cilvēki – tā varētu teikt par jebkuru sporta veidu, taču šoreiz vairāk par futbolu. Sarunā ar futbola klubu «Jelgava» un «Viola» treneri Daini Kazakēviču izzināsim, kādi integrācijas procesi iespējami un kādi norisinās vienā komandā.
Kristīne Langenfelde
«Futbolā integrācija ir acīmredzama,» uzsver D.Kazakēvičs, piebilstot, ka te var saskatīt gan etnisku, gan sociālu, gan sabiedrības integrāciju.
Futbols krieviem, basketbols latviešiem Iespējams, daudziem būtu grūti izskaidrot, kāpēc vēsturiski ilgus gadus tā bija iegājies, ka futbolu biežāk spēlēja krievu tautības cilvēki, bet basketbolu – latvieši. D.Kazakēvičam ir sava atbilde. «Kad es pats sāku spēlēt, komandā starp 35 puišiem tikai trīs bija latvieši. Kāpēc? Tam ir vēsturiskas saknes – savulaik visbiežāk futbola treneri bija krievu tautības, tāpēc viņi ap sevi arī pulcināja krievu jauniešus. Kas notika pagalmos? Tur tas pats – krievu puiši pulcējās un spēlēja. Ja sētā bija viens vai divi latvieši, tad viņus ievilka tai lokā, bet citādi komandas kodols bija krievu tautības,» atceras D.Kazakēvičs. Taču situācija mainās. «Tagad pēc ilgāka pārtraukuma notiek tāds kā lūzums – nu jau treneri ir arī latvieši, tāpēc futbolu vairs nevar saukt par vienas tautības spēli,» spriež D.Kazakēvičs. Vēl vairāk – tagad jau pat esot grūti nodalīt, kurš kuras tautības spēlētājs. «To praktiski nejūt – krievu jaunieši jau tā integrējušies sabiedrībā, ka brīvi runā un saprot latviski, tāpēc trenerim varbūt pat grūti būtu pateikt, ka tautības atšķiras. It sevišķi, ja bērns nāk no jauktas ģimenes, – tad tas ir vēl neiespējamāk,» stāsta D.Kazakēvičs. Treneris ir pamanījis vēl kādu pavisam citu problēmu. «Ja krievvalodīgajiem bērniem sen jau kā nav problēmu sarunāties un saprast latviešu valodu, tad izrādās, ka lielais vairums latviešu puišu tā ap gadiem 15 krievu valodu neprot. Un tas noteikti ir mīnuss. Iedomājieties, mēs bieži spēlējam Austrumeiropā, daudzviet sarunu valoda ir tieši krievu, bet latviešu bērns to nesaprot. Manuprāt, jebkuras valodas zināšanas cilvēku tikai bagātina, un tas būtu jānovērtē,» uzsver D.Kazakēvičs.
Mentalitātei ir nozīme Tomēr, ja valodas barjeras vairs nepastāv, tas nenozīmē, ka citādi nav jūtama dažādo tautību saspēle komandā. Treneris atzīst, ka tas ir jūtams, turklāt pat būtiski. «Nenoliedzami, slāvu tautības cilvēki ir mazliet agresīvāki, varbūt pat futbolam piemērotāki. Ar to arī varētu izskaidrot, kāpēc tik ilgus gadus futbolu pie mums vairāk spēlēja krievu puiši. Savukārt latvieši – pacietīgāki, mērķtiecīgāki. Ja krievu tautības zēniem agrāk sāk interesēt jauniešu dzīve, meitenes un varbūt pat rodas doma futbolu pamest, tad latvieši ir noturīgāki. Taču, ja mēs skatāmies uz komandu kopumā, tad šīs atšķirības noteikti ir ieguvums. Nu padomājiet, ja komandā visi būtu pārāk agresīvi vai gluži otrādi – pārāk apdomīgi. Ir vajadzīgs šis balanss, un to lieliski var panākt, izmantojot dažādās mentalitātes – uzbrucējam jābūt ātrākam, agresīvākam, bet aizsargam – varbūt apdomīgākam. Es pat dažkārt treniņos mēdzu komandas sadalīt: vienā latvieši, otrā krievu tautības spēlētāji un tad skatos. Jā – šī atšķirība ir manāma. Tāpēc lieliski, ka mums ir šāda iespēja komandu veidot no atšķirīgu raksturu un mentalitāšu spēlētājiem,» saka treneris, piebilstot, ka komandas attiecībās gan šīs atšķirības nekad nav jūtamas. «Tas ir sports, mums ir vieni mērķi, uzdevumi – te neviens netiek dalīts pēc tautības. Arī paši jaunieši to nekādi neakcentē. Tieši to jau arī sauc par integrāciju, un futbolā to lieliski var novērot – mēs esam vienota komanda.»
Futbolistus mudina domāt Ja tautību integrācija futbolā būtu skaidra, tad sociāla vai sabiedriska integrācija kādam varētu šķist ne tik acīmredzama, taču treneris pierāda pretējo. «Mēs uzņemamies sociālu atbildību par katru – bērnu vai pieaugušo, kurš iesaistās mūsu klubos. Mūsu galvenais mērķis, it sevišķi bērniem, nav visaugstākie sasniegumi un balvas, bet gan vēlme sagatavot viņus pieaugušo dzīvei,» uzskata D.Kazakēvičs, piebilstot, ka ne velti vēlāk mazie futbolisti ieņem augstus amatus dažādās sfērās – viņi ir labi banku darbinieki, uzņēmēji, speciālisti. «Kāpēc? Tāpēc, ka mēs viņus mācām organizēt savu laiku. Viņu ikdiena ir piepildīta, un, ja cilvēks ir pieradis uz kaut ko tiekties, nevis sēdēt un vaimanāt par to, ka kaut kas neizdodas, viņš to ar tikpat labiem rezultātiem spēs sasniegt jebkurā dzīves jomā, ne tikai futbolā,» tā treneris. Taču, ja daudzviet dzirdēts, ka sportistiem mēdz būt visai lielas atlaides, piemēram, skolā, tad D.Kazakēvičs saka ko citu. «Mums ir ļoti būtiski, lai mūsu kluba dalībnieki būtu vispusīgi. Jauniešu grupās mums ir ļoti strikti noteikumi – ja skolā esi nesekmīgs, tev tiek dots pārbaudes laiks, ja nespēj sekmes uzlabot, tevi no kluba atskaita. Un tas atkal tiek darīts tikai viņu pašu labā. Mums ir jādomā par to, kas notiks ar šo cilvēku pēc tam, kad sportista gaitas būs aiz muguras. Viņam būs jāspēj sekmīgi integrēties sabiedrībā, atrast savu jomu. Nav retums, ka profesionāls sportists beidz karjeru un vienkārši nodzeras, jo nespēj atrast savu vietu. Es negribu piedzīvot brīdi, kad futbolists aiziet no sporta un nāk pie trenera ar jautājumu – ko man tagad darīt, es taču neko citu neprotu?! Tieši tāpēc mēs mudinām viņu domāt. Arī pieaugušos. No mūsu pieaugušo kluba viens futbolists spēlē jau augstākajā līgā – profesionāli, taču es joprojām viņam saku: tev ir jāpabeidz augstskola, jāiegūst izglītība, lai pēc karjeras beigām tev būtu pamats zem kājām,» uzsver D.Kazakēvičs.
24.1 °C,
4.4 m/s,
53.1 % 
24.1 °C,
4.4 m/s,
53.1 %