Pilsētā

Vai zini, kādi notikumi Jelgavā norisinājās pirms simts gadiem? Latvijas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv publicēts vēstures doktora Jāņa Šiliņa raksts «Kas un kāpēc jāzina par Jelgavas atbrīvošanu no lieliniekiem», un piedāvājam iepazīties ar galvenajām tajā izteiktajām tēzēm.

1919. gada 18. martā vācu zemessargu (landesvēra) vienības
pēkšņā uzbrukumā ieņēma Jelgavu, atbrīvojot to no lielinieku varas,
kura pilsētā bija pastāvējusi divarpus mēnešus. Viena no
mežonīgākajām lielinieku akcijām bija Jelgavas pils Kurzemes
hercogu kapeņu izdemolēšana. Sarkofāgi, kuros atradās 16.–18.
gadsimtā valdījušo hercogu mirstīgās atliekas, tika uzlauzti,
mūmijas izņemtas, izģērbtas un aplaupītas. Hercogam Bīronam ar
šauteni pierē tika izdauzīts prāvs caurums, bet citām mūmijām zobos
tika sasprausti papirosi.

1919. gada janvāra sākumā Jelgava uz piecām dienām kļuva par
Latvijas Republikas galvaspilsētu, bet Pagaidu valdība drīz bija
spiesta doties tālāk – uz Liepāju, jo pilsētai tuvojās Sarkanā
armija. 3. Padomju Latvijas strēlnieku pulks Jelgavā ienāca 9.
janvārī.

1919. gada 3. martā pretlielinieciskie spēki Ventas krastā sāka
operāciju «Tauwetter» («Atkusnis»). Vācijas karaspēka virzīšanās
gar Mažeiķu–Jelgavas dzelzceļu bija visai lēna. Tikmēr latviešu
atsevišķajam bataljonam ziemeļu flangā 10. martā izdevās sasniegt
Saldu (tiesa, 6. martā gāja bojā bataljona komandieris pulkvedis
Oskars Kalpaks). Apmēram pēc nedēļas Latvijas zemessardzes vācu un
krievu vienības ieņēma Tukumu. Viņiem izdevās izglābt arī aptuveni
100 ķīlniekus, kurus lielinieki mēģināja nogādāt drošākā vietā.

Pēc Tukuma ieņemšanas zemessargiem bija jāpieņem lēmums, ko
darīt tālāk – palikt uz vietas, uzbrukt Rīgai vai doties uz
Jelgavu. Izšķirties nebija viegli. Tika nolemts doties uz Jelgavu.
Tās ieņemšanai bija stratēģiski ārkārtīgi svarīga nozīme. Jelgavā
atradās pretinieka brigādes štābs, kas vadīja visu Kurzemes frontes
darbību. Šeit bija novietotas arī lielas noliktavas, un te atradās
viens no svarīgākajiem Latvijas transporta mezgliem. Tā ieņemšana
radītu lielus draudus lielinieku pulkiem, kas vēl arvien cīnījās
Dobeles un Auces virzienā. Galu galā, Jelgavā lielinieki bija
apcietinājuši vairākus simtus cilvēku (to vidū galvenokārt
vācbaltiešus), kurus bija jāmēģina atbrīvot.

Jelgavu no ziemeļiem aizsargāja Jāņa Krišjāņa komandētais
Padomju Latvijas armijas Jātnieku pulks. 18. marta agrā rītā
jātniekiem uzbruka vācu zemessargu galvenie spēki. Pēc niknas
kaujas Jātnieku pulks tika sakauts un spiests atkāpties uz
rietumiem. Vāciešus nesekmīgi mēģināja aizkavēt padomju
bruņuvilciens, bet bija spiests atkāpties uz Jelgavu. Septiņos
vakarā vācieši sasniedza Jelgavu, kura bija faktiski neaizsargāta.
Pilsētā sākās panika. Uz tiltiem drūzmējās dažādu iestāžu un
karaspēka daļu vezumi. Pēdējā brīdī no pilsētas izdevās aizbēgt
Padomju Latvijas armijas 1. brigādes štābam, bet vācu rokās krita
štāba vilciens un ievainoto ešeloni. Vācieši sagūstīja vairākus
simtus sarkanarmiešu.

Neskatoties uz straujo pilsētas ieņemšanu, vācbaltiešu
zemessargiem neizdevās atbrīvot lielinieku sagrābtos ķīlniekus.
Lielinieki viņus jau laikus bija aizdzinuši Rīgas virzienā.
Ieslodzījumā novārdzināto cilvēku gājiens kājām uz Rīgu pārvērtās
nāves maršā – lielajā salā daudzi nosala vai, nespējot turpināt
ceļu, tika nošauti. No 351 ķīlnieka bojā gāja 215. Pārējie pēc
nonākšanas Rīgā tika ievietoti koncentrācijas nometnēs. Vācbaltieši
pieprasīja padomju valdībai apmainīt ķīlniekus pret Jelgavā
sagūstītajiem lieliniekiem. Padomju valdība šo piedāvājumu
noraidīja un steigšus uzsāka masveida ķīlnieku ņemšanas kampaņu
Rīgā, arestējot simtiem nevainīgu cilvēku.

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par
notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no
mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un
1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Ar
visu rakstu var iepazīties portālā www.lsm.lv.

Foto: www.zudusilatvija.lv