«Pirms desmit gadiem, kad sāku strādāt Sociālo lietu pārvaldē, kolēģe teica: «Daudz darba mums te nav.» Bija piecas ģimenes, ar kurām veicām sociālo darbu, arī klientu lietas bija daudz vienkāršāk noformētas. Tagad esam sešas sociālās darbinieces darbam ar ģimeni un bērniem, un kopā mums jārūpējas par 739 pilsētas ģimenēm, kuras nonākušas grūtībās,» atzīst Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes sektora darbam ar ģimeni un bērniem vadītāja Gunda Balode.
Kristīne Langenfelde
Šo gadu laikā G.Balode ir definējusi, kas ir sociālais darbinieks. «Ja priekšstats par sociālo darbinieku ir tikai tik liels, kā no TV ekrāna, tad daudziem noteikti atmiņā nāk kāda amerikāņu filma, kurā sociālā darbinieka vienīgais mērķis ir atrast ģimenē to slikto, kas ļautu rīkoties un atņemt ģimenei bērnus. Man šķiet, ka mēs strādājam gluži pretēji. Mūsu misija ir palīdzēt grūtībās nonākušām ģimenēm un meklēt tajās labo, atrast pašā ģimenē resursus, lai tā ar saviem spēkiem un mūsu atbalstu uzlabotu savas ģimenes dzīves apstākļus,» uzskata G.Balode.
Vairāk nekā 700 ģimeņu, par kurām jārūpējas sešiem sociālajiem darbiniekiem, – vai tāds darba apjoms vispār ir reāls? Pēc citu valstu labas prakses piemēriem, ideālā gadījumā vienam sociālajam darbiniekam būtu vēlams strādāt ar ne vairāk kā 35 – 40 ģimenēm. Diemžēl mūsu valstī pagaidām tik daudz resursu nav, lai varētu atļauties šādu modeli. Protams, ka darba apjoms ir milzīgs, taču jāsaprot arī tas, ka ne jau visas no šīm 739 ģimenēm ir tādas, kas prasa ar tām strādāt katru dienu. Ir virkne ģimeņu, kurām ar mūsu palīdzību situāciju izdevies uzlabot, pat atrisināt, taču tās tik un tā vēl paliek mūsu redzeslokā, lai būtu pārliecība, ka apstākļi nepasliktināsies – tas ir sava veida monitorings, ko arī veic sociālais darbinieks.
Bet tajā pašā laikā mēs nereti masu medijos dzirdam gadījumus, kad ģimenes skaļi runā par to, ka nav saņēmušas sev vēlamo palīdzību… Jā, arī manā praksē ir bijis pāris šādu gadījumu, un, ticiet man, tas ir ārkārtīgi nepatīkami. Tu vakarā atnāc no darba, ieslēdz televizoru, un tur tava aprūpējamā ģimene, kuras labā esi darījis tik daudz, stāsta, ka neviens nepalīdz, cik necilvēcīgos apstākļos tai jādzīvo, kāds grausts ir viņu māja… Bet tu skaidri zini, ka šai ģimenei jau sen kā piešķirts pašvaldības sociālais dzīvoklis, kuru tā nelikumīgi izīrējusi citai personai, ka ģimene regulāri saņem sociālos pabalstus, kurus vienkārši notriec… Tādos brīžos tiešām šķiet, ka tavs darbs ir iemīts dubļos… Un tad, kad tu pēc tam sarunā ar šo ģimeni centies noskaidrot, kas pamudinājis uz tik nepateicīgu rīcību, atbilde ir vienkārša: «A kāpēc man neizmantot šādu iespēju, ja es zinu, ka tūlīt man televīzijas darbinieki palīdzēs atvērt kontu, uz kuru nāks ziedojumu nauda?! Man jau draudzene teica, ka šitā izdarījusi un bez problēmām kontā sākusi nākt nauda…» Ne pārāk bieži, bet diemžēl ir arī šādi gadījumi…
Kāds ir tas ceļš, kā ģimenes visbiežāk nonāk Sociālo lietu pārvaldes redzeslokā? Mēs savus klientus varam iedalīt tādās kā divās kategorijās – brīvprātīgie jeb tie, kuri paši sameklē ceļu pie mums, un obligātie klienti jeb tās ģimenes, par kurām mēs uzzinām no citām institūcijām, visbiežāk – no Pašvaldības policijas, Bāriņtiesas, izglītības iestādēm.
Pagājušajā gadā grūtībās nonākušas ģimenes, par kurām mūs informēja citas institūcijas, bija 540. Tās, kas atnāk pašas, galvenokārt ir ģimenes, kurām nepieciešama materiāla palīdzība. Biežāk tomēr mums ar ģimeni jāstrādā piespiedu kārtā.
Vai mēs varam vilkt paralēles starp situāciju ģimenēs un ekonomisko situāciju valstī? Es domāju, ka pavisam droši. To apliecina arī mūsu statistika – ja 2007. gadā mūsu klientu vidū bija 129 ģimenes, kuras bija garantētā minimālā ienākuma pabalsta saņēmējas, tad pagājušajā gadā tādu bija jau 425. Jo smagāka materiālā situācija ģimenēs, jo vairāk tā līdzi sev nes dažādas likstas – vecākiem nav darba, viņi savas dusmas izgāž pār bērniem; vecāki neredz izeju no situācijas, sāk lietot alkoholu, un atkal cieš bērni; vecākiem nav naudas, tāpēc izlemj bērnu skolā nesūtīt. Jāsaprot, ka sociālā darbinieka, kas strādā ar ģimenēm, kurās ir bērni, galvenais uzdevums ir rūpēties, lai šajās ģimenēs bērns būtu drošībā. Mums jāpanāk, lai vecāki pienācīgi aprūpētu savu bērnu – lai viņš dzīvotu tīrībā, būtu paēdis, apmeklētu skolu, pret viņu netiktu pielietota vardarbība. Ja šādi signāli ir, mūsu uzdevums ir atrast risinājumu, kas palīdzētu situāciju mainīt. Pirmām kārtām jau tā ir saruna ar ģimeni, lai saprastu, kāds atbalsts nepieciešams, un tad mēs kopīgi izveidojam rīcības plānu, kas katrai ģimenei var būt citāds – vienam nepieciešama psihologa palīdzība, citam – ārstēšanās no atkarības, vēl kādam – dzīvokļa jautājuma risināšana, darba meklēšana, papildu izglītošanās, sociālie pabalsti…
Ir iespējams paskatīties uz to, kā šo rīcības plānu redz sociālais darbinieks un kā – konkrētā ģimene. Droši vien viedokļi ir krasi atšķirīgi. Tā tas tiešām arī ir, jo bieži vien ģimene nespēj uz sevi paskatīties no malas, tāpēc arī palīdzība, ko vēlas, ne vienmēr būs tā, kas ļaus atrisināt situāciju. Tāds spilgtākais piemērs, kas man nāk prātā, bija kāda projekta gaitā izspēlēta situācija ar romu tautības ģimenēm, kurām mēs lūdzām uzrakstīt tos palīdzības veidus, kas viņiem ļautu sakārtot situāciju ģimenēs, kurās vecāki nestrādā, bērni skolu neapmeklē. Tad vairums akcentēja trīs lietas, kas viņiem ļautu iekļauties sabiedrībā un uzlabot savas ģimenes apstākļus: pirmkārt, protams, viņi vēlējās lielākus pabalstus, otrkārt, speciālus veikalus, kur varētu iepirkties par puscenu, un, treškārt, apmaksātu bērnu pieskatīšanas centru. Savukārt es kā sociālais darbinieks saskatīju pavisam citus rīcības modeļus. Grupā bija piecas mammas vecumā ap 30 gadiem, kuras nemācēja ne lasīt, ne rakstīt, tāpēc mans ierosinājums bija sākt ar izglītības nostiprināšanu. Viņām gan tas nešķita aktuāli. Lai gan mums ir bijis arī gadījums, kad vecāki uz skolu bērnu nav laiduši nevis tāpēc, ka tam nebūtu līdzekļu, bet gan tāpēc, ka vecāki vienkārši nepazīst pulksteni un elementāri nezina, cikos bērnu uz skolu sūtīt… Tāpat uz jautājumu, kāpēc nepieciešams bērnu pieskatīšanas centrs, ja vecāki nav nodarbināti un arī negrasās par tādiem kļūt, viņi atbildēt nespēja. Tas ir tikai viens no gadījumiem, kas parāda, cik dažādi var uz lietām paskatīties.
Skolas neapmeklēšana bieži vien ir viens no pirmajiem signāliem par to, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā. Jā. Ja mēs gādājam par bērna interesēm, tad izglītība ir viens no būtiskākajiem punktiem. Parasti šādos gadījumos galvenā problēma ir tā, ka vecāki neapzinās izglītības nozīmi. Piemērs: mamma palikusi bez darba, audzina vairākus bērnus, vecākajam dēlam jau 16, un viņš tiek sūtīts strādāt. Kāda skola?! Vecāki to nesaprot – ja bērns jau var piehalturēt un tādā veidā pelnīt naudu ģimenei, tad izglītībai viņi vairs neredz jēgu. Taču mūsu valstī pamatizglītība ir obligāta, un mūsu pienākums ir gādāt, lai katrs bērns to iegūtu. Vai vismaz lai mācības turpinātu līdz 18 gadiem. Un tad mums ir arī tādi gadījumi, kad meitenei jau 17 gadi, bet viņa turpina mācības 4. klasē.
Taču diezin vai vienmēr problēmas ģimenē var saistīt tikai ar materiāliem apstākļiem un izglītības trūkumu. Protams, vienmēr jau nauda nav pie vainas. Tādu gadījumu gan salīdzinoši nav daudz, bet problēmas ir arī, no malas skatoties, it kā labās un situētās ģimenēs. Tajās visbiežāk tā ir vardarbība – emocionāla un fiziska. Jā, arī Jelgavā ir tēti ar augstāko izglītību, kuri darbojas biznesā, bet terorizē, fiziski iespaido savus bērnus un sievu. Un visbiežāk šādi gadījumi mums kļūst zināmi novēloti – jo no malas jau šķiet, ka viss ir kārtībā. Taču, kad tas nonāk līdz mums, ģimenei pirmām kārtām ir jāiziet konsultācijas pie psihologa. Dažkārt ar to arī pietiek, jo izglītotais ģimenes tēvs beidzot paskatās uz sevi no malas. Mēs viņam palīdzam saskatīt citus veidus, kā konfliktsituāciju ģimenē risināt. Tādās reizēs vispatīkamākais ir vēlāk no paša bērna dzirdēt, ka kopš mūsu sadarbības sākuma tētis pret viņu roku vairs nav pacēlis.
Tāpat ir gadījumi, kad bērns vienkārši uzmanības trūkuma ģimenē dēļ sāk neapmeklēt skolu, klaiņot, bet vecāki to pamana tikai tad, kad situācija jau kļuvusi nekontrolējama un bērnu vadīt vairs nav iespējams. Nereti tad pati mamma vai tētis atnāk pie mums un saka, ka galā vairs netiek. Pārvaldē ir tiešām profesionāli psihologi, kuri tad kopā ar ģimeni strādā, lai apstākļus mainītu.
Cik procentuāli ir šādu gadījumu, kad ģimenei tiešām izdodas palīdzēt un tā arī ilgtermiņā vairs nekļūst par jūsu klientu? Procentuāli to būtu ļoti grūti pateikt, bet vairumā gadījumu tomēr ģimenēm ir jāseko līdzi arī turpmāk, jo tu nekad nevari zināt, kad var notikt nākamais lūzums. Nereti es vakarā mājās domāju par to, kā diez šovakar iet tai ģimenei. Jā, es šodien viņus apciemoju, un viss bija kārtībā, bet nekad nevar zināt, vai šovakar tur nav sācies kārtējais plosts, bērni palikuši neēduši un rīt uz skolu neaizies. Bija gadījums, kad mamma septiņus gadus ar bērniem mierīgi un labi dzīvoja, bet tad viņa atsāka dzert… Bērnus no ģimenes uz laiku izņēmām, mammu aizvedām uz narkoloģijas nodaļu, viņa izgāja pilnu ārstniecības kursu, un tagad, par laimi, atkal viss ir kārtībā.
Bet kā jūs kā sociālo darbinieku uztver jūsu klienti – kā atbalstu, palīgu vai tomēr kā draudu? Gadījumi ir dažādi – tie, kuri atnāk paši, protams, nāk pēc atbalsta un tā to arī uztver, bet vairumā situāciju, kad mums ar ģimenēm jāstrādā piespiedu kārtā, mēs netiekam sagaidīti pārāk laipni. Patiesībā – nereti mūsu biežā viesošanās kādā ģimenē arī ir pamudinājums tam, ka kaut kas jāmaina, jo negribas jau cilvēkiem, lai viņa dzīvē regulāri jaucas kāds no malas. Taču ir arī pavisam kritiskas situācijas, kad mēs tiekam uztverti kā ienaidnieki. Manā praksē ir bijuši trīs gadījumi, kad esmu pat lūgusi Dievu, lai veiksmīgi izkļūtu no klienta mājas. Vienā reizē palīdzēju mammai ar bērniem aiziet no vīra varmākas, kurš viņus prom laist negribēja. Situācija jau it kā bija nostabilizējusies, mamma ar bērniem jau dzīvoja atsevišķi, bet vēl tikai dažas mantas no vīra dzīvokļa bija jāsavāc. Aizbraucu sievietei līdzi. Izrādījās, vīrs ir mājās, viņš bija tik saniknots, ka, tiklīdz mēs ienācām dzīvoklī, aizslēdza durvis un paņēma rokā cirvi… Tad es tiešām lūdzu augstākos spēkus… Parasti jau, ja ir aizdomas, ka situācija varētu kļūt nekontrolējama, mēs lūdzam palīdzību Pašvaldības policijai, kas nekad neatsaka un vienmēr mūs pavada šādās vizītēs. Bet cilvēka rīcību dažkārt ir ļoti grūti prognozēt…
Taču, neraugoties uz to visu, jūs jau gadus desmit ne tikai izdzīvojat šo grūto ģimeņu stāstus, bet arī sniedzat viņām atbalstu. Mana pirmā izglītība ir medicīnas feldšeris – manī laikam vienkārši ir tā vēlme palīdzēt citiem. Lai arī cik dažbrīd tas šķistu bezcerīgi vai grūti, es ticu, ka katru situāciju ir iespējams mainīt, tikai jāatrod pareizā pieeja.
Foto: Ivars Veiliņš
25.6 °C,
2 m/s,
50.1 % 
25.6 °C,
2 m/s,
50.1 %