Jau pirmajā dienā, kad Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā (ZRKAC) bija iespēja pieteikties Sabiedrības integrācijas fonda finansētiem latviešu valodas kursiem, interese bija milzīga – dienas laikā pieteikumus iesniedza 69 cilvēki. Lai gan pieteikšanās turpinājās vēl nedēļu, kopumā kursos bez maksas latviešu valodu apgūt varēs vien 120 pretendenti. Papildus gan 40 interesenti iekļauti rezervistu sarakstā – ja nu gadījumā kāds no 120 cilvēkiem kaut kādu iemeslu dēļ pēdējā brīdī atteiktos no iespējas mācīties latviešu valodu.
Kā atzīst ZRKAC Tālākizglītības nodaļas vadītāja Astra Vanaga, šāda iespēja – mācīties latviešu valodu bezmaksas kursos – nav bijusi vairākus gadus. «Var teikt, ka kaut kas tāds mūsu valstī notiek pēc ilga pārtraukuma. Arī iepriekšējās reizēs valodas apguvi finansēja Sabiedrības integrācijas fonds, un līdz ar programmas atjaunošanu mums ir cerība, ka tā varētu tikt turpināta arī 2013. gadā, kad varbūt vēl kādam lokam cilvēku varētu tikt piedāvāta šāda iespēja.»
Šobrīd grupas ir nokomplektētas, un tie, kas pieteicās, mācības ZRKAC sāks nākamnedēļ. Šie kursi paredzēti Jelgavas un Zemgales reģiona iedzīvotājiem, kuri nav bezdarbnieki, darba meklētāji vai skolēni un kuriem dzimtā valoda nav latviešu valoda, lai viņi varētu apgūt vai pilnveidot latviešu valodu pamata un vidējā līmenī. Jāpiebilst, ka priekšroka tika dota jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem.
Kopumā organizētas astoņas mācību grupas mācībām A1, A2, B1, B2 valodas prasmes līmeņos. Kursu apjoms ir 80 mācību stundas, un noslēgumā 80 studentiem tiks nodrošināta iespēja kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi Valsts izglītības satura centrā vai naturalizācijas eksāmenu.
ZRKAC ir iespēja latviešu valodu apgūt arī maksas kursos, kur 120 stundu mācību programma maksā 250 latus. «Visbiežāk šos kursus izvēlas cilvēki, kuriem latviešu valodas zināšanas nepieciešamas karjeras pilnveidošanai. Pārsvarā tie ir gadījumi, kad cilvēks vēlas apgūt latviešu valodu augstākajā – C – līmenī,» skaidro A.Vanaga.
Kas jūs pamudināja pieteikties bezmaksas latviešu valodas apguves kursiem – «Jelgavas Vēstnesis» jautā kursantiem, kuri jau nākamnedēļ sāks mācīties latviešu valodu ZRKAC Sabiedrības integrācijas fonda finansētajā programmā.
Pāvels Levuškāns, 39 gadi: «Esmu Sibīrijas bērns – tētis no Latgales nonāca Sibīrijā, kur piedzimu arī es, taču, neskatoties uz to, ka esmu dzimis Sibīrijā, jau no apzinīga vecuma – gadiem 16 – vienmēr esmu vēlējies atgriezties Latvijā. Tas bija tāds kā sapnis, bet nebija ticības, ka tas varētu īstenoties, līdz uzzināju par repatriācijas iespējām. Diemžēl Latvija jau skaļi nesauca atpakaļ savus cilvēkus, tāpēc es par šo iespēju uzzināju tikai 2004. gadā, kad arī nekavējoties nolēmu to izmantot. Latvijā ierados ar sievu un bērniņu, otrs bērniņš mums piedzima jau Jelgavā. Kāpēc Jelgava? Pievilcīga pilsēta, Zemgales centrs, vieta, kas attīstās, mēs pat krīzes gados izjutām, ka šeit nevis kaut kas sarūk, tiek slēgts, bet, gluži pretēji, dzīve neapstājas. Tāpēc arī savu mājokli iegādājāmies šeit, jo Rīga, kas arī varētu šķist pievilcīga, atbaidīja ar savām augstajām cenām.
Un tad nu šķiet loģiski: ja esmu šeit, dzīvoju Latvijā, tad man ir jāprot latviešu valoda. Ilgu laiku esmu meklējis iespējas mācīties latviešu valodu – pirms gadiem pieciem, ja nemaldos, bija bezmaksas kursi, kuros piedāvāja mācīties cukurfabrikas darbiniekiem, bet es jau nebiju cukurfabrikas darbinieks… Tagad, uzzinot par piedāvājumu bez maksas mācīties latviešu valodu, nekavējoties to izmantoju. Man taču gribas zināt savas vecmāmiņas un vectētiņa valodu, jo, jāatzīst, tētis latviešu valodā tā īsti nekad nav runājis – viņa valoda bija latgaliešu. Pašam vienkārši skumji, ka runāju krievu un vēl dažās citās valodās, bet latviešu joprojām neprotu. Taču ir arī citi iemesli: paša bērni šobrīd mācās 5. vidusskolā, kur latviešu valodu māca labi, bet man gribētos viņiem mācībās palīdzēt – bez latviešu valodas zināšanām tas nav iespējams. Tāpat vēl darba ziņā latviešu valoda noteikti būtu pluss, lai gan šobrīd strādāju krievu valodas vidē – esmu žurnālists starptautiskā interneta portālā… Un, protams, ja reiz šāda iespēja ir piedāvāta un vēl bez maksas, būtu ārkārtīgi muļķīgi to neizmantot.»
Jeļena Mihailovska, 27 gadi: «Man nepieciešams iegūt latviešu valodas vidējo līmeni, jo šobrīd manas zināšanas ir novērtētas pamatlīmenī. Droši vien, ka vairāk tas nepieciešams tieši darba tirgū. Lai gan šobrīd jau piekto gadu strādāju par apkopēju Bērnu slimnīcā Rīgā un darba vieta it kā neuzstāj uz labāku latviešu valodu, es saprotu: ja vēlos attīstīties, tas ir nepieciešams. Vēl jo vairāk, ja mūsu valstī likumi un noteikumi tik strauji mēdz mainīties… Es labi saprotu latviski, arī draugi man ir latvieši, bet lielākā problēma ir pašai pareizi runāt – it sevišķi traucē garumzīmes. Kad mācījos skolā, latviešu valoda netika tik labi pasniegta, tāpēc tagad jāmeklē kursi, un ir liels prieks, ka šāda iespēja tiek piedāvāta bez maksas. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka valodas zināšanas ir liels pluss, tāpēc arī jau pašlaik savai trīsgadīgajai meitiņai mācu latviešu valodu. Viņa jau labi prot skaitīt līdz desmit latviešu valodā! Arī mana mamma ir nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu vidējā līmenī, viņa lasa arī latviešu avīzes – nav tā, ka mēs dzīvotu tikai krievu vidē.»
Aļona Židkova, 21 gads: «It kā jau, mācoties Jelgavas 6. vidusskolā, es mācījos latviešu valodu, bet droši vien ne tik uzcītīgi, kā būtu vajadzējis – toreiz eksāmenu nokārtoju un dabūju zemu – D – līmeni. Tikai tagad, nonākot darba tirgū, es saprotu, ka man pietrūkst latviešu valodas, un tikai tagad apzinos, cik svarīgi bija latviešu valodu mācīties jau skolā. Bet, jāatzīst, skolā mācoties, jaunietim ir pavisam cita attieksme. Tāpēc es tagad, tiklīdz uzzināju par iespēju bez maksas mācīties latviešu valodu, uzreiz pieteicos kursiem. Tagad – jau pieaugušam cilvēkam – stimuls mācīties ir pavisam cits, un es ceru, ka kursi man tiešām būs vērtīgi un es iegūšu to, kas man nepieciešams. Vēl jo vairāk, ja mans nākotnes mērķis ir studēt – gribu kļūt par psihologu. Turklāt, ja reiz es dzīvoju Latvijā, man ir jāprot latviski izteikties, sazināties, lai varētu mācīties augstskolā un vēlāk arī strādāt. Šobrīd strādāju šūšanas uzņēmumā «KKR» par iepakotāju, un, par laimi, šeit man netiek prasītas augstas latviešu valodas zināšanas, jo darbs nav saistīts ar klientu apkalpošanu, taču man ir tikai 21 gads – protams, visu mūžu es nevēlos strādāt par iepakotāju. Tā attieksme mainās ar gadiem – tagad pati esmu mamma un jau šobrīd mācu savai meitai vārdus latviešu valodā, lai viņai dzīvē nebūtu jāsaskaras ar valodas barjeru. Arī mans brālis, kuram ir tikai septiņi gadi un kurš sācis mācības 6. vidusskolā, jau šobrīd latviski zina vairāk nekā es savulaik viņa vecumā. Ir jūtams, ka situācija mainās un cilvēki, kuri dzīvo Latvijā, arvien vairāk izprot valodas nepieciešamību. Protams, ģimenē mēs runājam krieviski, lai gan mans tētis ir latvietis, bet tas jau nemaina faktu, ka ir nepieciešams papildināt savas zināšanas, apgūt ko jaunu, mācīties citas valodas. Man ir salīdzinoši daudz draugu latviešu, ar kuriem arī cenšos runāt latviski, taču saprotu, ka nespēju pareizi izteikties, un tad vēl, protams, latviešu valodas lielākais klupšanas akmens garumzīmes, kas sagādā lielas grūtības.
Ir tā, ka daudzi mani krievu tautības draugi jau no mazotnes labi runā latviski, jo viņi kopš bērnības pagalmā kontaktējās ar latviešu bērniem. Tad jau tā valoda vienkārši ienāk tavā dzīvē un nesagādā nekādas problēmas, bet man kaut kā bērnībā tādas iespējas nebija – apkārt tikai krievvalodīgi bērni. Tāpēc ceru, ka kursi būs tiešām noderīgi un manas valodas zināšanas būtiski uzlabosies, lai jau tuvākajā laikā es varētu doties uz augstskolu un perspektīvā kļūt par labu psihologu Latvijā.»
Artjoms Stešanovs, 21 gads: «Latvijā no Krievijas pilsētas Magadanas pirmo reizi ierados pirms četriem gadiem, lai studētu LLU pārtikas tehnologos. Tā bija iespēja, ko man nodrošināja Jelgavas un Magadanas pilsētu sadraudzība. Mana mamma nāk no Latvijas – te viņa savulaik satika manu tēti, kurš no Krievijas bija atbraucis šurp mācīties. Tā nu arī es līdzīgi kā tētis no Krievijas atbraucu studēt uz Latviju. Augstskolā jau būšu nomācījies četrus gadus – pavasarī LLU jābeidz, tāpēc tagad ir pats karstākais laiks, kad gala darbs jāraksta, jāaizstāv, un šajā situācijā ļoti izjūtu, cik liela nozīme ir labām latviešu valodas zināšanām. Protams, pa šiem gadiem jau esmu iemācījies kaut ko latviski, arī lasu latviski, bet, neraugoties uz to, bieži vien gadās kuriozi, kad cilvēks man kaut ko saka, es domāju, ka saprotu, bet izrādās – tomēr esmu pārpratis. Tieši tāpēc šie kursi, turklāt vēl bez maksas, man ir ļoti lieliska iespēja uzlabot savas latviešu valodas zināšanas. Vēl jo vairāk, ja jau šobrīd esmu nolēmis – atgriešanās Magadanā mani vismaz šobrīd pārāk nevilina. Es gribu pēc studijām palikt Jelgavā un strādāt savā specialitātē. Ceru, ka man tas arī izdosies! Es vienkārši esmu šeit iedzīvojies, atradis draugus – tagad gribas pamēģināt sevi pierādīt šajā pilsētā. Mājās atgriezties vienmēr paspēšu! Bet šobrīd cenšos noskaidrot, kā nokārtot uzturēšanās atļauju Latvijā uz vēl vismaz pieciem gadiem, kad būšu pabeidzis šeit studijas. Un, ja reiz palieku, tad ir tikai loģiski, ka manām latviešu valodas zināšanām ir jāuzlabojas.»
Sagatavoja Kristīne Langenfelde, foto Ivars Veiliņš un no personīgā arhīva