Pēc atgriešanās no starptautiska folkloras deju festivāla Kiprā, LLU tautas deju ansambļa (TDA) «Kalve» dejotāji jūtas ne tikai nosauļojušies, bet arī guvuši gana daudz iespaidu turpmākajai sezonai. Lielākais piedzīvojums jauniešiem bija daivings vienā no pasaules top 10 vietām – virs nogrimuša kravas kuģa «Zenobia».
Ligita Vaita
Pagarināt vasaru Kiprā šogad bija iespēja 23 TDA «Kalve» dejotājiem un mūziķiem, kas devās līdzi spēlēt festivāliem tik ierasto dzīvo pavadījumu. Taču dejošana festivālā, kaut arī būtiskākā, vienmēr ir tikai viena brauciena daļa, savukārt otra – valsts un kultūras iepazīšana – ir atkarīga no pašiem jauniešiem. Šoreiz «kalvēnieši» centās izbaudīt iespējami vairāk aktīvās ūdens atpūtas iespējas, kas mūsu Baltijas jūrā būtu praktiski neiespējamas vai nesamērīgi dārgas.
Lai strādātu un dzīvotu Kiprā, pietiek ar angļu un krievu valodu
Lieta, kas pārsteidza uzreiz, bija kipriešu angļu valodas zināšanas. «Jau iepriekš lasījām, ka Kiprā ap 90 procentiem iedzīvotāju runā angliski, kas šķita neticami. Bet izrādījās vēl vairāk – viņi runā ne tikai angliski, bet arī krieviski, jo tieši tūristi no Krievijas, kas Kipru labprāt izvēlas kā kūrortu, ir lielākais šīs nelielās salas ienākumu avots. Acīmredzot sapratuši, ka viņiem vieglāk ir pielāgoties pašiem, nekā cerēt, ka tūristi sāks runāt grieķu valodā,» secina dejotāji. Viņi piebilst, ka lielākajos kūrortos arī reklāmas, norādes tiek tulkotas krieviski, un uzraksts «šeit runā krieviski» var kļūt par kāda necila veikaliņa bonusu un firmas zīmi.
Izrādās, iemīļota vieta arī latviešu viesstrādniekiem
Kaut arī Kipru sevišķi sāpīgi skārusi Grieķijas krīze, viesstrādnieku netrūkst. Un būtībā tas ir arī saprotams, jo uz pakalpojumu vērstā ekonomika, iedzīvotāju labās angļu valodas zināšanas un turklāt vēl siltais un patīkamais klimats ir laba motivācija, lai Kipru izvēlētos par savu peļņas vietu.
«Visai ātri iepazināmies arī ar vismaz desmit latviešiem, kuri jau vairākus gadus strādā un dzīvo Kiprā, un devušies turp, protams, peļņas nolūkā. Daži gan šeit arī jau ir «ieprecējušies» un palikuši pastāvīgā dzīvē,» tā dejotāji.
Jāpiebilst, ka tieši jauniepazītie Kipras latvieši un arī vairāki dejotāju paziņas, kas dzīvo vai bieži uzturas Kiprā, bija lielākie palīgi ekskursiju un dažādu izklaižu organizēšanā.
Nikosija – vieta, kur saduras divas naidīgas nācijas
Kipras vēsture nav bijusi vienkārša, kas atspoguļojas joprojām. Pagājušā gadsimta 80. gados Kiprā ienāca turki, ieņemot daļu teritorijas un pašus kipriešus atspiežot uz Ziemeļiem. Kaut arī turku Kipras daļu nav atzinusi neviena pasaules valsts, izņemot Turciju, tā vienalga darbojas kā autonoma teritorija – ar savu valodu, iedzīvotājiem, naudu un arī kultūru. Tas Kipras iedzīvotājus nosacīti sadalījis grieķu un turku kipriešos.
«Kaut arī festivāla organizatori un citi grieķu kiprieši mums ieteica pāri robežai nedoties un vispār par šīs nosacītās kopdzīves tematiem runāja nelabprāt, nolēmām, ka slaveno «zaļo līniju» (tā to sauc tikai tāpēc, ka kādam pie rokas gadījies zaļš rakstāmais, ar ko novilkt līniju kartē) redzēt gribas. Tad nu ņēmām rokā pases un kopā Kiprā iepazītu latviešu meiteni Elīnu devāmies pāri robežai,» stāsta dejotāji. Jāpiebilst, ka, lai šķērsotu robežu, līdzi jābūt pasei vai ID kartei, kā arī jāaizpilda neliela lapiņa, līdzīga deklarācijai. Taču citādi pāri robežai tikt var bez aizķeršanās. Runā gan, ka sarežģījumi var rasties, ja turku pusē pērk daudzos pakaļdarinājumus, kas tur ir uz katra stūra. Tas ir veids, kā kiprieši savā veidā aizsargājas no iedzīvotāju masveidīgas plūsmas pāri robežai. Taču otrpus robežai «kalvēnieši» tikai pastaigāja pa tirgu, iegāja musulmaņu mošejā, bet neko lieku nepirka. Tāpēc arī atgriešanās grieķu Kipras daļā noritēja bez aizķeršanās.
Vēsturiski senākā Kipras daļa – turkiem
Kipras pamatiedzīvotājiem joprojām ir rūgtums uz turkiem par zemju iekarošanu, taču jo īpaši tāpēc, ka ieņemta ir vēsturiski skaistākā un nozīmīgākā valsts daļa. Tieši turku pusē apskatāmi slavenākie vēsturiskie mūri, drupas, vārti un senās romiešu un grieķu pilsētu drupas.
«Kalvei» gan izdevās apskatīt vienu no senajām pilsētām grieķu Kipras daļā, netālu no pilsētas Limasolas. Tur nu gan viss saglabājies kā pienākas – bijis gan amfiteātris, kas, starp citu, joprojām darbojas, gladiatoru pagrabi, publiskās pirtis un citas senajai pilsētai raksturīgas liecības.
Kā secina dejotāji, tieši senā pilsēta bija iemesls, kura dēļ bija vērts doties uz Limasolu, jo pati piejūras pilsētiņa šķita teju izmirusi – bez cilvēkiem un ar daudziem slēgtiem veikaliem. Protams, viesnīcu bizness ir attīstīts arī šeit, taču pludmale vairs nav ar tūristu iemīļotajām baltajām smiltīm, līdz ar to ne tik pieprasīta.
Daivings – pārsteidzoši drošs, bet ne katram pa spēkam
Šoreiz «Kalve» centusies brīvo laiku izmantot maksimāli pilnvērtīgi, lai brīvās dienas piepildītu daudzveidīgiem iespaidiem. Nodarbe, kas lielākajai daļai dejotāju paliks atmiņā ilgam laikam, ir daivings. «Jau Latvijā esot, tika izpētītas vairākas aktīvās atpūtas iespējas, un daivings nokļuva mūsu topa augšgalā. Protams, paveicās arī iepazīties ar kādu latviešu puisi, kurš strādā uz kuģa un ir daivinga instruktors. Skaidrs, ka viņa uzdevums bija nopelnīt, bet, iespējams, bez viņa entuziasma mums būtu bijis grūtāk «savākties»,» vērtē dejotāji. Tā nu 14 no visiem 23 braucējiem izbaudīja līdz šim nepiedzīvotus ūdens priekus, un devās 12 metru dziļumā zem ūdens. «Kaut arī ne visiem izdevās tikt līdz pašam zemākajam mērķim, iespaidus guva visi,» pārliecināti ir dejotāji.
Jāpiebilst, ka konkrētā daivinga vieta ir viena no pieprasītākajām Kipras krastos – vieta, kur 1980. gadā nogrimis kuģa «Zenobia» vraks. Nu tā ir viena no iecienītākajām daivinga vietām – jau «nobraucot» salīdzinoši nelielā dziļumā ir iespējams redzēt nogrimušo vraku, tāpēc daivings kļūst arī izzinošs. Brauciens ilga apmēram četras stundas, un uz 14 «kalvēniešiem» strādāja divi daivinga instruktori. Ūdenī laidās pa vienam kopā ar instruktoru. «Drošība šeit bija ļoti pārdomāta, jo nepietika tikai ar drošības jautājumiem pirms paša procesa, kā arī drošības instruktāžu. Atslēgas persona šeit ir instruktors, kuram pilnībā jāuzticas – viņš nepārtraukti ir blakus, tur peldētāja roku un seko līdzi ikvienām izmaiņām, tostarp acu skatienā vai rokas spiedienā,» paskaidro dejotāji.
Festivālā goda vietā – izraēlieši un rumāņi
Uz Kipru «Kalve» devās ne jau lai iepazītu valsti, kas, protams, nāca bonusā, bet galvenokārt lai piedalītos festivālā. Kirpā, Larnakā, norisinājās 9. Starptautiskais Vidusjūras folkloras festivāls, kurā tika aicināti arī Latvijas dalībnieki. Tiesa, «Kalve» nebija pirmā no Latvijas, kas iepazina Vidusjūras salas viesmīlību, līdz šim festivālā piedalījušies vairāki vidējās paaudzes deju kolektīvi.
Festivāla būtība ir aicināt Vidusjūras valstu pārstāvjus, taču, lai to kuplinātu, tiek pieaicināti dalībnieki arī no citām pasaules valstīm. Šoreiz starp dalībniekiem bija Kipras, Grieķijas un Krētas (arī Grieķijas), Gruzijas, Rumānijas, Bulgārijas, Ēģiptes, Izraēlas, Lietuvas, Latvijas. Tiesa, jāpiebilst, ka daļa kolektīvu gan bija Kiprā dzīvojošie, kuri apvienojušies savas dzimtās zemes kultūras biedrībās un kolektīvos.
Vērtējot citu valstu sniegumu, «Kalvei» iespaidīgākie šķita rumāņi un izraēlieši, taču izraēliešu dejas stils bija visai tāls no folkloras dejām, drīzāk tas līdzinājās šova vai kordebaleta dejai, turpretī rumāņu dejotāji pārsteidza ar īpašu precizitāti un sinhronumu tieši sarežģītās tautas dejās.
Olīvas – visapkārt un ikvienā produktā
Olīveļļa, marinētas olīvas, olīvu ziepes, pastas un viss cits neiedomājamais, kā sastāvā ir olīvas – tie nu ir suvenīri, kas nopērkami visās malās un nonāca arī «kalvēniešu» ceļojumu koferos. Tāpat, protams, goda lieta bija izmēģināt vietējo stipro dziru zivaniu.
Taču kā lielākie suvenīri dejotājiem paliks bildes, sevišķi no daivinga un pludmales pasākumiem, kā arī atmiņas, kas ļaus «Kalves» vēsturē ielikt vēl vienu punktiņu uz kartes.
Foto: no dejotāju arhīva
7.1 °C,
2.8 m/s,
94.3 % 
7.1 °C,
2.8 m/s,
94.3 %