Gandarījums un vilšanās – tā ir sajūtu kombinācija, ko šodien izjūt ne viens vien LLU pēdējā kursa students. Gandarījums par to, ka vairs tikai pāris nedēļu, un diploms būs kabatā, bet vilšanās par neskaidrību, vai šobrīd iegūtajam diplomam būs arī jēga. Taču, lai arī kāda būtu četru gadu darba pēcgarša, studenti tomēr ir pārliecināti – ja ne tūlīt, tad pēc gada vai diviem viņu izglītībai būs nozīme.
«Augstākā izglītība ir domāšanas veids»
Šobrīd pēdējo kursu studentus sastapt augstskolā ir visai pagrūti – viņiem palikuši vien pēdējie metri pirms darbu aizstāvēšanas, tāpēc katrs savās mājās vēl steidz pabeigt iesākto. Tiem, kam mājas tālāk, darbus raksta dienesta viesnīcās. Arī Uģis Upners no Talsiem un Inese Pētersone no Skrundas kopējā istabiņā raksta katrs savu bakalaura darbu. Uģis beigs autotransporta inženierus Tehniskajā fakultātē, bet Inese būs mājturības un informātikas skolotāja. «Šobrīd abi intensīvi strādājam pie bakalaura darba, tad jau manīs, kā dzīvot tālāk,» atzīst abi jaunieši, kas par pāri kļuvuši studējot.
Uģis ir pragmatiski domājošs un uzreiz uzsver, ka viņš nav no tiem čīkstētājiem, kam tagad visur pie vainas ekonomiskā krīze. «Es jau nenācu uz augstskolu, lai pēc tās absolvēšanas kāds uzreiz man lielo peļņas darbu piedāvātu. Manā uztverē augstākā izglītība pirmām kārtām ir domāšanas veids. Studējot cilvēks mainās, un tas ir tas, ko vēlējos iegūt. Jā, piekrītu – tiem, kas stājās tobrīd pieprasītajās programmās, piemēram, celtniekiem, IT speciālistiem, tagad varbūt rokas nolaižas, jo krīzē tādu darbu kā pirms pāris gadiem vairs neatrast. Bet mums, autotransporta inženieriem, ir mazliet citādāk – mums tā joma tāda stabilāka, nav tādu lēcienu augšā, lejā. Arī darbalauks daudz plašāks – tās ir ne tikai ražotnes, servisi, bet arī loģistika, praktiski jebkurš ar transportu saistīts uzņēmums. Tāpēc pagaidām es neuztraucos,» atzīst Uģis.
Arī Inese ir pārliecināta, ka skolotājas būs vajadzīgas vienmēr. «Jā, šobrīd jau sāku meklēt darbu un redzu, ka vairāk pieprasītas ir bērnudārzu audzinātājas un sākumskolas skolotājas, bet tas jau nav nekas traks – ja būs nepieciešamība, pārkvalificēšos,» uzskata Inese.
Neviens no jauniešiem pat necer, ka, tiklīdz diploms būs kabatā, tā viņiem uz paplātes kāds pasniegs labi atalgotu darbu. «Es jebkurā brīdī esmu gatavs sākt no pašas apakšas – tas ir tikai normāli, ja cilvēks sevi apliecina, pierāda savas spējas. Es neceru, ka tikai ar augstskolas izglītību tūlīt varētu kļūt par vadošo darbinieku kādā uzņēmumā – vispirms taču jāuzkrāj pieredze,» tā Uģis.
Inese savukārt piebilst, ka studiju laikā būs iegūta ne tikai augstākā izglītība, bet arī sertifikāts floristikā, kā arī Eiropas līmeņa datorprasmes sertifikāts ECDL. «Tās ir prasmes, kas dzīvē lieti noder.»
Jāpiebilst, ka abi jaunieši studijas ar darbu nav apvienojuši un praktiski visu šo laiku viņus uzturējuši vecāki. Tomēr ne viens, ne otrs nenožēlo savu izvēli. «Iegūtās zināšanas un domāšanas veids ir tas, ko man nevarēs atņemt neviena krīze,» tā Uģis.
1. kursā – darbs Valsts Kontrolē, ar diplomu – bez darba
Vita Skrodere, SZF Iestāžu un uzņēmumu ārējo sakaru 4. kursa studente: «Protams, augstskola vēl jāpabeidz, bet es jau šobrīd ļoti intensīvi esmu sākusi sūtīt CV. Augstskolā finišs, bet nākotnes perspektīvas ļoti neskaidras. Tu, cilvēks, vienkārši nesaproti, ko darīt. Ja 1. un 2. kursā darbu atrast nebija nekādu problēmu, tad tagad sūti savus CV, bet rezultāta nekāda. Iedomājieties, es 1. kursā strādāju Valsts Kontrolē par sabiedrisko attiecību speciālisti. Aizgāju vasarā, mani pieņēma, tā arī visu vasaru nostrādāju. Tāds paradokss jau sanāk – tobrīd nevienam nebija svarīga mana izglītība, esmu apķērīga, ātri iejutos, ar darbu tiku galā, un tas arī bija galvenais. Tagad taču mana apķērība nav zudusi, klāt nākušas zināšanas, tikai tās vairs nevienam nav vajadzīgas. Ja tā padomā, tiešām dīvaini: cilvēks bez izglītības – Valsts Kontrolē, bet ar izglītību vari sēdēt mājās. Protams, rodas jautājums, kāpēc tērēt laiku un finanses, kas arī nav mazas – gadā par mācībām vien jāmaksā 900 latu. Un tagad diploms būs iegūts, jāsāk atmaksāt mācību kredīts, bet darbu atrast nevar.
Par pārdevēju ar augstāko izglītību strādāt negribētos, taču, ja nebūs cita varianta, būšu spiesta meklēt varbūt zemākas kvalifikācijas un mazāk atalgotu darbu, jo kredīts vienkārši piespiedīs. Šī ir laba mācība, ko jau tagad cenšos nodot savai māsai. Viņa patlaban mācās 6. klasē, un es jau tagad mudinu viņu vispirms izvēlēties arodskolu – iegūt profesiju, tikai tad domāt par bakalaura grādu. Tad vismaz neesi pazudis – tev ir kaut kādas iemaņas, bet ko var darīt cilvēks tikai ar «pliku» vidusskolu vai teorētiskām zināšanām, kas iegūtas augstskolā? Jāatzīst, ka pati šādu ceļu pirms gadiem noteikti nebūtu izvēlējusies, jo, šķiet, manā laikā vēl valdīja tas stereotips, ka tehnikumi ir zemākas šķiras un tajos mācās tie, kas vidusskolā netiek. Taču tagad situācija ir būtiski mainījusies. Pašai ir gadījies pabūt arodskolās – dažreiz pat pārņēmusi skaudība, redzot, kā šīs skolas aprīkotas, kādas viņiem ir prakses iespējas. Tāpēc es noteikti jauniešiem ieteiktu nopietni padomāt, pirms izvēlēties savu izglītošanās ceļu. Augstākā izglītība nekur nepazudīs, arodskolā tāpat iegūst vidējo izglītību, durvis uz augstskolu ir vaļā. Vienkārši tad ir papildu nodrošinājums, kāda man šobrīd nav… Es tagad lieliski apzinos, ka nu Latvijā to sociālzinātņu bakalauru ir par daudz. Kur lai viņi visi liekas? Sūtu savus CV, un, izrādās, konkursā ir 100 kandidāti uz vietu. Izeju vienu atlases kārtu, tad vēl vienu, tieku līdz pārrunām ar personālatlases speciālistiem, viņi slavē un saka: «Jūs patiesi esat tālu tikusi, tik jauns speciālists, bet jau iekļuvis desmitniekā!» Bet ko man tas līdz, ka es iekļūstu desmitniekā?! Kaut pieciniekā vai trijniekā – darbu es tik un tā nedabonu.
Tomēr es ļoti ceru, ka mans optimisms nenoplaks – intensīvi turpināšu meklēt, un gan jau atradīsies vieta arī man. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka izglītībai ir nozīme, šobrīd vienkārši laiks nav no tiem labvēlīgākajiem.»
«Kamēr es ieguvu izglītību, citi pelnīja»
Juris Brūveris, topošais būvinženieris: «Es teikšu godīgi – pagājušajā gadā, redzot, kas notiek valstī un vēl jo vairāk manā profesijā – būvniecībā –, rokas nolaidās. Es te mācos, mācos, bet rezultātā nevienam nebūšu vajadzīgs… Skumji… Ja vēl paskatos pāris gadu atpakaļ, tad vispār – iedomājieties, kamēr es te sēdēju un mācījos, tikmēr katrs, kuram nebija slinkums, bez jebkādas izglītības būvniecībā pelnīja tūkstošus. Bet es tādu darbu apvienot ar mācībām tobrīd nevarēju. Tagad būšu ieguvis diplomu, bet ko tas dos – būvnieki tagad kam vajadzīgi?
Vai būtu bijis prāta darbs pamest mācības, pārkvalificēties? Es domāju, ka ne. Pagājušajā gadā gan par to aizdomājos, bet aprēķināju, ka liela jēga no tā nebūs – noteikti būtu jāzaudē budžeta vieta. Rezultātā – kāds tur ieguvums? Man ir paveicies ar to, ka jau kopš 1. kursa vasarās strādāju par mērnieka palīgu. Tā sanāca – tovasar aizgāju strādāt, darba devējs bija apmierināts un piedāvāja grafiku, kas ļāva darbu visus šos gadus savienot ar mācībām. Tāpēc arī bija doma pāriet uz mērniekiem, bet to ātri atmetu. Protams, mērnieka palīgam droši vien nevajag augstāko būvinženiera izglītību, tāpēc katrā ziņā, tiklīdz iegūšu diplomu, centīšos meklēt darbu savā profesijā. Zinu, viegli nebūs, bet jāmēģina ir.
Tā ir tā problēma – ne tikai valsts krīze, bet arī pieredzes trūkums, kas liedz jaunajiem speciālistiem uzreiz atrast darbu. Lai arī kāda būtu ekonomiskā situācija un cik ļoti nolaidušās rokas, es esmu pārliecināts, ka izglītībai tomēr ir nozīme. Labi, šodien mums valstī klājas grūti, bet pēc pāris gadiem situācija mainīsies, tad diploms noteikti būs vajadzīgs. Bet, kā jau teicu, darba devējam ar diplomu vien nepietiek – viņš prasa pieredzi. Kur man radīsies tā pieredze, klātienē studējot?! Jā, mums ir prakses, bet kas šodien notiek – ej, kur gribi, meklē, kur gribi, bet darba devējam viena atbilde: «Varu tev praksīti uzrakstīt, bet tikai fiktīvi, darbā tu man te neesi vajadzīgs.» Agrāk varbūt bija citādi, bet šodien praktiski visur atbilde ir viena. Tāpēc es domāju – vai tiešām augstskola nevarētu piedāvāt ne tikai teorētiskas zināšanas, bet arī praktiskas? Universitātei tāpat ir objekti, kas jāceļ, jārekonstruē, kāpēc šajos darbos nevarētu iesaistīt studentus? Piemēram, katram kursam būtu uzdevums uzcelt vienu objektu. Tad arī praksi iegūtu un teorētiskās zināšanas pārvērstos praktiskās. Manā kursā no 100 beidzējiem labi ja 15 šobrīd strādā ar savu jomu saistītā darbā. Ko darīt pārējiem?»
27.4 °C,
0.7 m/s,
55.8 % 
27.4 °C,
0.7 m/s,
55.8 %