Palīdzību lūdzošs cilvēks katrā no mums izraisa savas emocijas – viens būs gatavs uzreiz nesavtīgi sniegt atbalstu, cits varbūt vienaldzīgi paies garām, pat neatskatoties, taču pašvaldībai tas ir citādi: tur palīdzības sniegšanu strikti nosaka likums. Šoreiz «Jelgavas Vēstnesis» pievēršas vienam no pašvaldības atbalsta veidiem – palīdzībai dzīvokļu jautājumu risināšanā – un skatās ne tikai uz to, kādas iespējas trūcīgiem iedzīvotājiem ir saņemt dzīvojamo platību pilsētā, bet arī to, vai šī palīdzība tiek novērtēta.
Kristīne Langenfelde
«Jelgavas Vēstnesis» devās uz diviem pašvaldības īres namiem, lai izzinātu, kā cilvēki tajos dzīvo. Pirmais iespaids ir šokējošs – palīdzība nepieciešama viņiem visiem, taču to novērtē tikai retais.
Stacijas iela 13 Dzīve zem kameras acs Stacijas ielā 13 kopmītņu tipa mājā istabiņas ar koplietošanas virtuvi un labierīcībām izīrētas trūcīgām ģimenēm, kas viena vai otra apstākļa dēļ palikušas bez pajumtes. Šķiet, cilvēkam vajadzētu novērtēt viņam doto iespēju, jo alternatīva tam visbiežāk ir tikai nakts patversme, taču realitāte ir citāda. Pašvaldības savulaik kārtībā savestās istabiņas nu pa lielai daļai ir ar pusizlauztām durvīm, atsevišķos stāvos valda tāda smaka, kas jūtama jau pa labu gabalu, arī koplietošanas telpas ir bēdīgā stāvoklī. Redzot šādu skatu, neviens vien teiktu: necilvēcīgi apstākļi, kur skatās pašvaldība, taču tikai retajam droši vien pirmā doma būs, kur skatās paši īrnieki. Ne velti mēdz teikt, ka māja – tās ir tikai sienas: tās dvēsele ir cilvēks. Ir dienas vidus, un mājā valda klusums: tas būtu pašsaprotami, jo tas ir laiks, kad pa lielai daļai mēs visi esam devušies savās dienas gaitās – bērni skolā, vecāki darbos, bet Stacijas ielā tas ir citādi. Šeit tikai retais ir darbā vai skolā. Vairums no īrniekiem, vienkārši ieslēgušies istabiņās, izguļ pagājušās nakts uzdzīves sekas. Tikai dažs varbūt domā par to, ka viņam ir dots atspēriena punkts – jumts virs galvas, kas pašam izmaksā niecīgu summu, un savus minimālos iztikas līdzekļus nu varētu veltīt tam, lai soli pa solim uzlabotu savas dzīves kvalitāti. Šāda īrnieku attieksme novedusi tiktāl, ka nu jau vairākus gadus Stacijas ielā 13 izvietotas videonovērošanas kameras un nekārtības tur novērš dežurējošie pašvaldības policisti, komandants. Pašvaldības policisti atklāj, ka darba netrūkst – nebeidzami skandāli, dzeršana, arī narkotiku lietošana… Tā ir Stacijas ielas 13 iemītnieku iknakts izklaide. Arī «Jelgavas Vēstnesim» ir iespēja pārliecināties par policistu teikto – skatoties iepriekšējās nakts videoierakstus, labi redzams, kā gaiteņos, gluži kā skudras pūznī, cauru nakti no istabiņas uz istabiņu pārvietojas manāmi iereibuši cilvēki. Situācija nemainās – pulkstenis 1 naktī, pulkstenis 3, pulkstenis 5… Tikai pret rītausmu viņi sāk «piegurt», un iestājas klusums. Kāds aizvests uz atskurbtuvi, cits uz Valsts policiju – tā te notiek vai katru nakti.
Baļķi savā acī neredz Taču vēl lielāks šoks ir sastapto īrnieku atklāsme – šeit dzīvot esot labi. Vārdos viņi pateicīgi pašvaldībai, jo apzinās, ka paši saviem spēkiem neizķepurotos, taču darbos rāda pretējo. Vienā no stāviem sastaptā sieviete, jautāta par pagājušās nakts jandāliņu, tikai atsaka: jā, dzirdēju tādu mazliet skaļāku mūziku. Pati uzdzīvē nav piedalījusies, taču īstos nakts miera traucētājus arī neatklāj. Pašvaldības policists atzīst, ka arī tā te ir ikdiena – viens otru nenodod, un tas pamatīgi traucē policijas darbu. Kāds kādam draud, uzbrūk, policija rīkojas, taču cietušais visbiežāk atsakās rakstīt iesniegumu policijā. Uz jautājumu, ja jau viņi paši nav gatavi mainīt savus dzīves apstākļus, tad tas tikai norāda, ka tie viņus apmierina, sieviete klusē un tikai noplāta rokas. Arī pret tīrību un kārtību te valda savdabīga attieksme – vai katrs no sastaptajiem skaļā balsī uzsvērs, ka ar tīrības uzturēšanu neesot nekādu problēmu. Pašiem sastādīts grafiks, tas arī tiekot strikti ievērots – mazgājot un tīrot gan paši savas istabiņas, gan koplietošanas telpas. Taču atkal realitāte cita – var jau būt, ka katram izpratne par tīrību un kārtību atšķiras. Vienā no gaiteņiem pamanām, ka tiek mainītas istabiņas durvis. Taču doma, ka arī paši īrnieki ir gatavi iesaistīties, drīz vien izrādās tikai malds – durvis maina pašvaldība. «Kur tad mēs paši! Mēs jau to nevaram atļauties,» nosaka īrnieks. Taču jautājums, vai var atļauties durvis ar kāju vaļā spert un ik pēc laika lūgt pašvaldību tās mainīt, paliek bez atbildes. Vēl kādā istabiņā starp netīru trauku kaudzēm un lupatu kalniem gribēdams nepamanīsi zīdaini guļam gultiņā, taču saimniece atkal nosaka: viss kārtībā. Šķiet, ka Stacijas ielas 13 iedzīvotāji jau kā pašsaprotamu pieņem to, ka pašvaldībai ne vien būtu viņiem dzīvojamā platība jāierāda, bet arī jānāk un jāievieš kārtība pašu mitekļos. Kārtējais paradokss, jo diezin vai kādas citas mājas iedzīvotājs pilsētā iedomātos lūgt pašvaldību izmēzt tualetes, nomainīt pašu izlauztas durvis vai «nolaistu» gāzes plīti. Protams, ir arī izņēmumi – taču piecstāvu ēkā tās ir tikai dažas istabiņas, kur tīrs un mājīgs, pašu spēkiem veikts remonts un cilvēki patiesi novērtē viņiem sniegto atbalstu.
Pasta iela 44 Pretskats Pasta iela 44 ir pirmais pašvaldības īres nams. To salīdzināt ar Stacijas ielu 13 ir pagrūti. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka tajā nav koplietošanas virtuvju vai labierīcību – tie ir mazgabarīta dzīvokļi. No vienas puses, īrniekam izmaksā dārgāk, bet, no otras, – laikam jau disciplinē. Šeit sastaptie cilvēki atzīst, ka galvenā problēma esot piesmēķētās kāpņu telpas – jaunieši mēdzot smēķēt kāpnēs, un citiem īrniekiem tas ir nepatīkami. Šķiet, šeit patiesi tiek pierādīts, ka māja tā ir tikai sienas, bet dvēsele – cilvēks. Pārsvarā Pasta ielā 44 mīt pensijas vecuma cilvēki, kas klusi vada savas dienas, bet ģimenes gan strādā, gan bērnus laiž skolā. Protams, arī te neiztikt bez atsevišķām nesaskaņām, taču situācija ne brīdi nav bijusi tik traģiska, lai pašvaldībai būtu nepieciešams algot policistus vai ierīkot videonovērošanu, kas uzmanītu viņu ikdienas gaitas.
0.8 °C,
4.7 m/s,
89.5 % 
0.8 °C,
4.7 m/s,
89.5 %