Katram mums ir sava 18. novembra izjūta. Šoreiz par to, kā valsts dzimšanas dienu izjūt tie jelgavnieki, kuri savu dzīvi uz laiku izvēlējušies saistīt ar citu zemi.
Inga Jansone, dzīvo Kanādā: «Jau vairāk nekā gadu dzīvojam Vankūverā, taču par Latviju domājam nepārtraukti, jo Kanādā vēl neesam pārāk ilgi, lai visu laiku nesalīdzinātu «… bet mums Latvijā ir tā…». Sekojam līdzi ziņām, esam informēti, kas notiek Latvijā. Cenšamies svinēt visus Latvijas svētkus, kuros ir svarīga latviskuma sajūta, – gan novembra svētkus, gan Ziemassvētkus, gan Lieldienas un Jāņus. Jāpiebilst, ka 11. novembris ir valsts svētki arī Kanādā – tā ir atceres diena Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušajiem. Vankūverā darbojas neliela Latviešu biedrība, kurā gan pārsvarā ir Kanādas latvieši. Mēs, viņuprāt, esam Latvijas latvieši, taču ir interesanti piedalīties viņu rīkotajos pasākumos – vakaros ar latviešu dziesmu dziedāšanu un dievkalpojumos latviešu valodā. No Sietlas (ASV) brauc mācītāja, jo tur ir liels Latviešu biedrības centrs – latviešu skola, dažādi pulciņi. Piemēram, 12. novembrī Vankūverā piedalījāmies dievkalpojumā, kas veltīts Lāčplēša un Latvijas dzimšanas dienai, ar mielastu un pasēdēšanu. Bet 19. novembrī ar ģimeni esam iecerējuši braukt uz svinīgo pasākumu Sietlā. Satikšanās ar latviešiem biedrībā, svētku svinēšana, ēdieni un tradīcijas – tās ir lietas, kas atgādina par Jelgavu, Latviju. Vēl mums ir TV kanāls, kas raida raidījumu latviešu valodā un kuru veido Kanādas latvieši.
Lai gan negribas atzīt, tomēr jūtam, ka mums un Kanādas latviešiem ir būtiska atšķirība tradīciju piekopšanā un latviskuma izpratnē – no viņiem daudzi Latvijā pat nav bijuši! Taču cik aizkustinoši ir klausīties latviešu vecās tautasdziesmas, kuras ar lepnumu un nelielu kanādiešu akcentu izpilda šie cienījamā vecuma cilvēki. Redzot, kā viņi sargā šīs vērtības – dziesmu grāmatas, latviešu ēdienu receptes, rotas, visu, kas saistās ar viņu dzimteni, bet kas mums ikdienā pat varbūt paliktu nepamanīts –, tas ceļ patriotismu un lepnumu par piederību Latvijai. Ļoti aizkustinoši ir piebraukt pie Sietlas Latviešu biedrības centra un ieraudzīt mastā Latvijas karogu un uzrakstus latviešu valodā. To nesaprast, dzīvojot dzimtenē, jo to cilvēks novērtē un izjūt tikai ārzemēs. Ja tu ikdienā latviešu valodu dzirdi tikai mājās un runājot ar draugiem, tad, sadzirdot sarunu latviešu valodā kaut kur pilsētā te, ticiet man, ir īpaša sajūta. Mēs esam aktīva ģimene un pat nedomājam aizmirst, kas esam. Tieši otrādi, izglītojam vietējos kanādiešus, kas ir Latvija, stāstām, kādi mēs esam, kādas ir mūsu tradīcijas. Atbraucot puiši tika pieņemti hokeja komandās, kurās, protams, neviens un nekad par Latviju nebija dzirdējis. Treneris pirmajā treniņā bija atnesis karti un izdruku no Vikipēdijas, lai parādītu, kur Latvija atrodas, un pastāstītu, kas tā par valsti. Bet puiku vidusskola iegādājās grāmatu par Latviju, un viena lasīšanas stunda bija veltīta mūsu valstij. Viņi ir vienīgie latvieši skolā un, cik man zināms, vienīgie latviešu skolas vecuma bērni Vankūverā. Mūsu «Laimas» konfektes un sieriņi «Kārums» ir topa saldumi kanādiešu draugu vidū – to visu šeit var nopirkt tā saucamajos Eiropas veikalos. Te esmu reiz nopirkusi pat «Jelgavas maiznieka» rupjmaizi! Varat iedomāties manu izbrīnu, ieraugot pazīstamo etiķeti uz rupjmaizes klaipa? Vēl viens pārsteigums – veikalā strādāja krieviski runājoša meitene, kuras ģimene uz Kanādu atbrauca pirms astoņiem gadiem tieši no Jelgavas! Jāatzīst, ka tas, cik lielā mērā tu vēlies saglabāt latviskumu un radīt apstākļus, pietuvinātus tiem, kas bija dzimtenē, ir pilnībā atkarīgs no tevis paša. Caur mūsu ģimeni un aktivitātēm daudzi kanādieši uzzina par Latviju, tās tradīcijām un kultūru, un ceru, ka viņiem veidojas labs priekšstats par to, kas ir latvietis un kāda ir mūsu zeme. Daudzi pat pēc mūsu stāstītā vēlas aizbraukt uz Latviju ceļojumā.
Būt latvietim ārzemēs un piekopt tradīcijas, nepazaudēt savu latviskumu ir daudz grūtāk, bet viņi cenšas to darīt daudz vairāk nekā latvieši Latvijā, kuriem tā ir ikdiena. Par sevi varu teikt – es braucu 400 kilometrus, lai nobalsotu Saeimas vēlēšanās, bet varbūt kāds latvietis Latvijā vienkārši neaiziet pāri ceļam uz vēlēšanu iecirkni – dzīve ārzemēs kaut kā dabiski liek cilvēkam būt lielākam savas valsts patriotam. Daudz laimes, Latvija! Un silti sveicieni mīļajai Jelgavai!»
Jana Štūlberga, dzīvo Norvēģijā: «Rit jau trešais gads, kopš ar bērniem atbraucām dzīvot pie vīra uz Norvēģiju. Un ik gadu atzīmējam arī Latvijas dzimšanas dienu. Parasti svētki tiek svinēti sestdienā, lai visi, kas vēlas, var piedalīties. Šogad pasākumu rīko Latviešu biedrība Norvēģijā, kurā darbojos arī es. Režisore pasākuma tēmu izvēlējās ar moto «Saule, jūra un vējš». Parasti, domājot tēmu, mēģinām izcelt to, kas ir raksturīgs Latvijai. Šogad svētkos būs Latvijas prezidenta uzruna, skanēs himna, būs citi latviski priekšnesumi, ar dziesmām un dejām uzstāsies arī latviešu skoliņas «Kastanītis» audzēkņi. Bērni mums palīdz izgatavot arī dekorācijas. Tā ir reize, kad satiekas latvieši no tuvākām un tālākām vietām – cilvēki tiešām priecājas par to, ka ir satikuši savus tautiešus. Kurnēšanas par to, kā neiet, kas ir tik tipiska latviešiem, šeit kopā sanākšanas reizēs praktiski nav. Īstenībā ko tādu – ka par Latviju tiek domātas un runātas tikai vislabākās lietas – esmu piedzīvojusi pirmo reizi.
Šejienes latvieši ir ņēmuši piemēru no norvēģiem un svētkos tērpjas tautas tērpos – norvēģi lepojas ar saviem tautas tērpiem un velk tos Norvēģijas dzimšanas dienā, kāzās, kristībās, un, ja tā labi padomā, šādas tradīcijas ir arī mums – latviešiem. Es pati pirmo reizi ar šo fenomenu sastapos, kad vēl Norvēģijā nedzīvoju, bet biju aizbraukusi ciemos pie vīra. Bija 17. maijs, viņu nacionālie svētki. Es redzēju, ka tautas tērpi ir gan mazuļiem, kuri vēl sēž ratiņos, gan mammām, tētiem, vecvecākiem, turklāt bija skaidrs, ka tie ir mantoti no paaudzes paaudzē. Un cilvēki tiešām jūtas lepni. Sapratu, ka arī tā gribu! Sākumā gan tērpiem nepietika naudas, nebija arī tādas informācijas, kur latviešu tautas tērpus var dabūt. Bet vēlāk uzzināju, ka mana bijusī skolasbiedrene auž, un pasūtīju savas dzimtās puses Alsungas tautas tērpus sev un diviem jaunākajiem bērniem. Paldies manai mammai – viņa ļoti daudz mums palīdzēja, jo, neesot klāt un ne reizi nepielaikojot, tautas tērpi tika atsūtīti mums. Vecākie dēli un vīrs nav izteikuši šādu vēlmi, bet zinu, ka vīram patīk, ka tautas tērpi ir mugurā mums gan Latvijas, gan Norvēģijas dzimšanas dienā. Lielie dēli neiet uz sporta treniņiem bez Rīgas «Dinamo» krekliņiem, un mēs ar vīru smejamies, ka tas ir viņu tautas tērps. Nu jau daudziem latviešiem redzu tautas tērpu.
Latvijas svētki šeit tiek svinēti ļoti skaisti, un es nevaru iedomāties, kā var nesvinēt šos svētkus – tā ir mana būtība, sievas un mātes uzdevums. Ja es to nevarētu darīt, tad zustu jēga manai būtībai – tā ir mana pārliecība, mans brīvais laiks, apziņa, ka maniem bērniem tas ir vajadzīgs. Vienmēr esmu viņiem teikusi: ja esi dzimis latvietis, tad tev tas ir jāiznes. Arī Latvijā dzīvojot, svinējām svētkus un ievērojām tradīcijas, tiesa, tas bija daudz grūtāk, jo bija ļoti daudz pretrunu – bērni to redzēja un bija apjukuši… Tagad viņi paši izvērtē, vai to vajag, un redzam, ka tas ir viņos iekšā un viņi zina vērtības. Piemēram, mans dēls Aleksis, kuram drīz būs desmit gadi, ir sabijies par latviešu valodu, jo tā sāk piemirsties un kļūst grūtāk izteikties, kaut vai pastāstīt man par piedzīvoto skolā. Tad nu mēs viņam paplašinām vārdu krājumu, bet es zinu – pamati viņam ir ielikti un, kaut ar kļūdām, viņš prot rakstīt, runāt, lasīt latviski. Arī četrgadīgajai Martai tagad rodas interese par burtiem, un es saprotu – tas ir signāls, ka man viņai jāiemāca latviskais. Tāpat arī vēlamies, lai gadu vecā Elīsa iemācītos savus pirmos vārdus izteikt latviski. Ja mēs to neizdarīsim tagad, nezinu, vai to būs iespējams labot.»
Kaspars Rezgalis, dzīvo Īrijā: «2010. gada 18. novembris man ir spilgti palicis atmiņā – šķita dīvaini, ka šai dienā apkārt drīkst būt ierastā darbdienas duna. Noskaņu todien meklēju tur, kur to var nemaldīgi atrast vienmēr, – Atmodas laika un Dziesmu svētku skaņdarbos. Latvijas ziņās kā atsevišķi uzplaiksnījumi bija lasāmi pacilāti uzsaukumi domāt par atgriešanos dzimtenē. Tos pamanīju arī 11. novembrī, bet jau 19. novembrī no tiem nebija ne miņas un ziņās pārsvaru guva ierastās tēmas par to, cik Latvijā klājas grūti…
Tomēr visspilgtākais valsts svētku laika notikums ir mazliet senāks – Lāpu gājiens 2006. vai 2007. gadā, kad pie pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem, spītējot slapjdraņķim, mazs meitēns pastalās dziedāja «Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas». Nezinu, vai kopš tā brīža, bet vēl aizvien uzskatu, ka Latvija ir labākā vieta, kur dzīvot, veidot ģimeni un izgaršot dabu visos četros gadalaikos.
Tagad, kad kopš manas aizbraukšanas jau pagājis viens gads, es vēl aizvien uzdrīkstos nezināt vietējo ziņu virsrakstus vai nozīmīgākās personības, bet vienmēr skaidri zinu, kad un kurš būs tuvākais notikums mājās: Ledus skulptūru festivāls, Pilsētas svētki vai vēl kāds cits pasākums. Esmu vēl vairāk iemācījies novērtēt mūsu valodas tīro skanējumu un vienmēr skaitu laiku divās laika joslās.
Aizbraukt – tobrīd man tā bija pamatīgi izsvērta izvēle, un zinu, ka man neklājas sūdzēties par šeit pavadīto laiku. Nolemt atgriezties – tas, visticamāk, būs likumsakarīgs pārdomu un vēlmju vadīts rezultāts. Un, visticamāk, vienmēr patiess paliks izteikums, ka zāle otrpus žogam šķiet zaļāka. Nedomāju, ka ar patriotismu kāds ir jācenšas noturēt vienuviet – mūsdienu pasaulē tas vairāk raksturo cilvēka uzskatus par savu zemi arī svešumā, un ar tā starpniecību būtu jāparāda attieksme, kas neaprobežojas ar kalendārā atzīmētiem datumiem vai svētku noskaņu vien.
Ir 364 dienas, kuras domās un darbos atdot Latvijai, bet 18. novembris, manuprāt, ir svētki ģimenes un draugu lokam – cilvēkiem, kuri pilnveido un liek uzlūkot gandrīz 2000 kilometru attālumu kā nelielu pagaidu izaicinājumu.»
Sagatavoja Sintija Čepanone, Ilze Knusle-Jankevica, Ritma Gaidamoviča, foto no personīgā arhīva
0.8 °C,
3.7 m/s,
93.7 % 
0.8 °C,
3.7 m/s,
93.7 %