Kultūra

Sintija Čepanone

«Jundaliņi» ir paši mazākie dejotāji, «Jundēnā» dejo tie, kuri
ikdienā mēro ceļu uz skolu, savukārt «Jundari», Madlēnas vārdiem
runājot, ir tie skolēni, kuri visu jau dara paši un kuru sniegumu
vadītāja var vērot nevis no aizkulisēm, bet gan zāles. Taču,
neraugoties uz «nopietno» vecumu, viņiem visiem nepieciešams kāds
drošs patvērums, kuru viņi atraduši Jelgavas azotē. 16. maijā
pulksten 16 tajā pasildīties aicināts ikviens. 

M.Bratkus vērtē, ka kopā ar šiem dejotājiem pavadītais laiks
paskrējis ātri. «Tagad šķiet, ka desmit gadi – tas ir maz, taču,
kad tikko sākām strādāt, tas likās tik tālu… Tolaik es nezināju,
kas ar kolektīvu būs pēc desmit gadiem, taču es zināju, ko gribu,
un to man arī izdevies sasniegt,» teic Madlēna. Jā, arī pašai
licies, ka tā lieta sanāk. 

 

«Dejot sākām Dziesmu un deju svētku gadā, un tolaik man bija
vien pirmsskolas vecuma dejotāji un pirmās un otrās klases skolēni.
Mazie uz svētkiem tika, taču lielākajiem diemžēl nācās palikt
mājās… Taču arī tie mājās palicēji dejot turpina vēl šodien, un
tas ir lielisks apliecinājums tam, ka Dziesmu un deju svētki
dejotājiem ir tāds kā atskaites punkts, mērķis, taču tas nebūt nav
galvenais, kāpēc bērni izvēlas dejot,» pārliecināta vadītāja, kuras
«dejojošā ģimene» jau izaugusi līdz deviņiem nopietniem
kolektīviem, apvienojot vairāk nekā divus simtus
dejotāju. 

Daudzi no dejotājiem šo gadu laikā no «Jundaliņiem» jau
izauguši līdz «Jundariem», un arī šogad lielākie dosies tālēs
zilajās. Madlēna teic, ka jau trešo gadu kolektīvi svin tādu kā
izlaidumu, kad no «Jundariem» aiziet jaunieši, kuri skolā absolvē
12. klasi. Jā, viņi visi tieši svin šo dienu, nevis skumst par
tiem, kuri jāpalaiž lielajā dzīvē. «Patiesībā man nav žēl viņus
palaist, gluži pretēji, es izjūtu lielu prieku. Turklāt daudzi no
viņiem turpina dejot pilsētas, augstskolu kolektīvos, un tas vien
apliecina, ka viņi ir iemīlējuši tautiskās dejas,» tā kolektīvu
vadītāja.

 

Taujāta, vai bērniem ir viegli iemācīt mīlēt deju, Madlēna
spriež, ka ne. Vispirms bērns esot «jāpieradina», un tikai tad, kad
tas izdevies, no viņa var «dabūt ārā lielas lietas». Taču viņa
neslēpj, ka gadījies piedzīvot arī tādus brīžus, kad «pieradināt»
nu nekādi nesanāk un ceļi šķiras. «Bet, ja tautiskās dejas reiz
iemīlētas, tad bez tām ir grūti,» M.Bratkus teic, ka lielisks
piemērs esot gaidāmais jubilejas koncerts, kad «Jundaliņi»,
«Jundēns» un «Jundari» nolēmuši eksperimentēt un dejot visu citu,
tikai ne tautiskās dejas. «Jāteic, mēģinājumos mums neiet viegli –
bērni atzīst, ka tautiskās dejas ir iemīlējuši vairāk, tāpēc tām
netautu dejām vietas sirsniņā vairs nav. Tā vienkārši ir, un tur
neko nevar darīt. Tas ir emociju, jūtu un sajūtu līmenī,»
pārliecināta Madlēna.

Pašlaik vēl tiek pieslīpēts viss, kas pieslīpējams, lai
ikviens, kurš 16. maijā ieradīsies uz desmit gadu jubilejas
koncertu, justos īpaši un spētu izbaudīt tās Jelgavas gaisotni,
kuru cilvēki pazina pirms gadu desmitiem – kad pils ballēs vēl
dejoja dāmas krinolīna kleitās, kad tagadējais Hercoga Jēkaba
laukums bija tirgus placis un kad Jelgavu krāsmatās vēl nebija
pārvērtis karš… «Lai uzburtu ainiņas no Jelgavas dzīves,
izmantosim Jelgavas mākslinieku radītās gleznas un mēs ne tikai tās
rādīsim, bet arī atdzīvināsim kustībā. Mēs iedzīvosimies Liel­upes
pļavās un ūdeņos, vecajā Tirgus laukumā un pilī, mēs satiksimies ar
Ādolfu Alunānu un arī savvaļas zirgiem,» koncerta «Jelgavai azotē»
ideju ieskicē Madlēna, novērtējot koncerta režisores Elīnas Apsītes
darbu, kura palīdzējusi radīt un izdzīvot stāstu par un ap
Jelgavu. 

 

M.Bratkus vērtē, ka gatavošanās koncertam arī bērniem ļāvusi
uzzināt daudz vairāk par savu pilsētu. «Mēs kopā esam iepazinuši
Jelgavas māksliniekus, mūsu pilsētas vēsturi. Tie bērni, kuri
nezināja, kas ir Alunāns, tagad to zina. Mazākajiem, lai viņi
spilgtāk spētu iztēloties, stāstījām par katru izdejoto notikumu.
Bērni neapšaubāmi ir ieguvēji,» teic vadītāja.

 

Jautāta, kā tautas tērpos var izdejot Jelgavas mākslinieku
gleznas, Madlēna teic, ka tas nemaz nebūs nepieciešams, jo, lai
radīto īsto noskaņu, ne tikai tautas dejas, bet arī tautas tērpi
būs «nolikti maliņā» un speciāli koncertam radīti īpaši tērpi.
«Drīzāk tie ir nevis tērpi, bet eksperiments, domu lidojums.
Nosacītības princips, kad skatītāji paši varēs saskatīt to, ko mēs
ļausim tikai nojaust,» tā Madlēna.

 

Tiesa gan, bez tautiskajām dejām vispār koncertā neiztikt. «Kā
tad tā – tas būs mūsu jubilejas koncerts, bet mēs bez tautas
tērpiem?!» sākumā neizpratnē bijuši «Jundari». Un tieši tāpēc
nolemts izdejot arī dažas «zelta fonda» tautas dejas. «Tās būs
dejas, ko izvēlējušies paši dejotāji. Dejas, kas viņiem nesušas
veiksmes un, jā, arī neveiksmes, bet tāpēc kļuvušas jo īpaši
tuvas,» teic vadītāja, piebilstot, ka kopumā koncertā uzstāsies 211
«Jundaliņu», «Jundēna» un «Jundaru» dejotāji, kā arī vairāki, kuri
no šiem kolektīviem jau «izauguši».

 

«Mūsu jubilejas koncerta afišā izmantots jelgavnieces Lolitas
Zikmanes darbs, kurā uzgleznota kāda māja Jelgavā… Mēs šeit esam
mājās,» nosaka Madlēna. Jāpiebilst, ka biļetes uz koncertu
nopērkamas «Jundā» Pasta ielā 32 un koncerta dienā kultūras nama
kasē. Biļešu cena – lats un divi lati.