Stāstot par laiku, kad pats dzīvoja Jelgavā un kas aprakstīts viņa romānā «Jelgava 94», rakstnieks Jānis Joņevs saka: «Mums nebija ne interneta, ne sociālo tīklu, un, ja sarunājām satikties piektdien sešos, tad parasti visi arī atnāca.» Rakstnieks šodien viesojās Jelgavas Sabiedrības integrācijas pārvaldē, kur tikās ar Jelgavas un Ropažu brīvprātīgajiem jauniešiem.
J.Joņeva grāmata ir par 90. gadu jauniešiem Jelgavā, kas bija pārņemti ar tādu mūzikas žanru kā metāls. Jānis pats ir absolvējis Jelgavas Valsts ģimnāziju, un grāmatā daudz stāstīts tieši par skolas laiku. Uz jautājumu, kā viņam radās doma uzrakstīt romānu, Jānis atbild: «Pirmkārt, par 90. gadiem ir maz rakstīts. Kaut gan, kamēr es rakstīju savu grāmatu, arī Kristīne Želve ir kaut ko uzrakstījusi. Otrkārt, Jelgava kā galvenā notikumu norises vieta nepelnīti maz parādās latviešu literatūrā. Tāpēc tas ir arī tāds kā veltījums manai dzimtajai pilsētai un vienlaikus apliecinājums, ka ne tikai Rīgā viss notiek. Tā jau mēs arī jutāmies – malā. Treškārt, maz rakstīts arī par mūzikas subkultūrām, kas šajā gadījumā ir smagais metāls. Ceturtkārt, jaunākajā latviešu literatūrā maz raksta par agro jaunību. Tas taču ir laiks, kad nervi ir pliki, emocijas – spēcīgas, un nevar saprast, ko darīt. Tieši šajā laikā ir tās pirmās izvēles, kas nereti paliek uz visu mūžu.»
Rakstnieks gan uzskata, ka pats nemaz nav mainījies pa šiem divdesmit gadiem, kas pagājuši kopš laika, kas aprakstīts grāmatā. Tomēr viņš atzīst, ka laiki ir mainījušies un tagad jaunieši dzīvo citādāk nekā tolaik. «Toreiz izkauties Jelgavā uz ielām nebija problēmu, pietika ar gariem matiem,» stāsta Jānis. Šie vārdi publikā izraisīja apslēptus smieklus, jo starp klātesošajiem arī bija kāds jaunietis ar matiem, kas krietni sniedzas spāri pleciem. Tāpat rakstnieks atceras, kā tajos laikos mūzikas fani dzinušies pēc ierakstiem – ar tukšām kasetēm devušies uz Rīgu, kur cilvēki, kam šie ieraksti bija, tos par samaksu pārrakstīja. Tāpat varēja nopirkt dziesmu tekstus. «Protams, naudas ceļam mums nekad nebija, jo visu naudu tērējām par ierakstiem. Es, šķiet, esmu izmests no vilciena pa reizei katrā no stacijām, kas ir no Jelgavas līdz Rīgai,» tā rakstnieks.
Jaunieši gribēja zināt, cik ilgi Jānis grāmatu rakstīja, kādas sekmes viņam bija latviešu valodā skolas laikā, vai tas ir viņa pirmais darbs, pie kā viņš šobrīd strādā. Arī par to, kā veidojas grāmatas cenas. Rakstnieks atzina, ka šis ir viņa pirmais romāns, ko rakstījis divus gadus, lielākoties vakaros pēc darba un naktīs. Pie jauna darba viņš šobrīd nestrādā, bet uzskata, ka vajadzētu sarakstīt vēl kaut ko: «Tas noteikti ir jāizdara, jo viena grāmata neko nepierāda. Es pirmām kārtām gribētu pierādīt pats sev, vai esmu rakstnieks.»
Pasākuma kulminācija bija, kad piecēlās sieviete ar ziediem rokās un teica: «Es esmu Ilzes Bērziņas mamma. Biju aizbraukusi ciemos pie meitas, un viņa man teica, lai tikai pamēģinu neatnākt uz šo tikšanos. Viņa lasa tavu grāmatu un lūdza tev novēlēt veiksmi un pateikt, lai nenoliec savu pildspalvu, jo tev esot talants. Pat tagad, lasot romānu, Ilzes acīs ir asaras, atceros, cik daudz viņai darīja pāri skolotāja Cvetkova.» Rakstnieks atzina, ka skolotājas Cvetkovas vārds romānā ir mainīts, savukārt I.Bērziņa bija viņa klasesbiedrene, tomēr romānā pieminēta viņa nav.
Noslēgumā rakstnieks jauniešiem novēlēja izbaudīt savu brīvību, kas tagad viņiem ir, un nedomāt par karjeru. «Mēs toreiz vispār nedomājām par karjeru un labprāt vispār nebūtu strādājuši. Bet tagad visi no grāmatā aprakstītajiem personāžiem ir kārtīgi, strādājoši sabiedrības locekļi,» tā viņš.
Jāpiebilst, ka maijā tikšanās ar J.Joņevu gaidāma arī Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā.
Foto: Ivars Veiliņš
6.1 °C,
5.5 m/s,
89.6 % 
6.1 °C,
5.5 m/s,
89.6 %