Pavisam nesen no Maķedonijas ar dažādiem iespaidiem par pieredzēto, redzēto, piedzīvoto atgriezies jelgavnieks fotogrāfs Guntis Švītiņš, kurš 11 dienu garo ceļojumu pa Maķedoniju raksturo kā «īstu īso kursu mākslā un kultūras vēsturē». Tiem ceļotājiem, kuriem patīk vēsture, kultūra un māksla, viņš var ieteikt vairākus interesantus pieturas punktus.
Ritma Gaidamoviča
G.Švītiņš Maķedonijā viesojās jūlija sākumā, tur pavadot 11 dienas. Galvenais brauciena mērķis bija saistīts ar viņa izstādi galerijā «Ko-Ra» Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, kurā viņš apmeklētājus fotogrāfijās iepazīstināja ar Latviju un Jelgavu.
Pēc izstādes atklāšanas māksliniece Živka Kočeva-Karadjovska, kas noorganizēja izstādi Maķedonijā, ar savu vīru Srele viņam sagādāja neaizmirstamu braucienu pa Maķedoniju, par ko pats mākslinieks saka: «Tā ir vesela bagātība, ko redzēju. Īsts īsais kurss mākslas un kultūras vēsturē.»
Mākslinieks, taujāts par to, kāda tad ir vietējo interese par Latviju, atzīst: «Daudziem tā ir tikai plecu paraustīšana. Labākajā gadījumā, ja piemin Baltijas valstis, tad aptuveni zina, kur tās atrodas. Daži atzīmējami gadījumi: pusdienojot restorānā, tika pieminēts, ka te ir viesis no Latvijas, un viesmīlis atplauka smaidā un lepni paziņoja, ka viņš zina Latviju, jo tur ir labi futbolisti, kuri spēlēja ar Maķedonijas izlasi. Kad viņam teicu par Maķedonijas uzvaru Rīgas mačā, viņš kļuva patiesi laimīgs.» Ļoti interesanta tikšanās un saruna izvērsusies arī ar profesoru Nebojšu Viliču no Svētās Kirila un Metodija Universitātes Skopjē. Profesors daudz raksta par mākslas vēstures jautājumiem un ar priekšlasījumu bijis vairāku dienu konferencē Rīgā. Tas gan noticis 90. gadu sākumā un darba dienas bijušas tik piesātinātas, ka atceras vien Brīvības pieminekli un pārskrējienus no vienas sēdes uz citu.
G.Švītiņš atzīst, ka sākotnēji viņam nebija noteikti objekti, kurus viņš vēlas apskatīt: «Vienkārši skatījos un tvēru realitāti dažādos līmeņos.» Kā jau mākslinieks, protams, apmeklējis mākslinieku darbnīcas, lielākos muzejus, Mātes Terēzes memoriālo māju/muzeju un Maķedonijas Mākslas galeriju Skopjē, bazilikas, klosterus Maķedonijā. Skopjes un Ohridas vecpilsētas, cietokšņus, Matka kanjonu, Galičicas Nacionālo parku pie Albānijas robežas dienvidrietumos. Ar interesi apskatījis arī antīko pilsētu atsegumus Stobi un Heraklea.
Taujāts par iespaidiem, G.Švītiņš atzīst, ka «viena iespaida robežās nevar iekļauties, jo katrai vietai ir pagātne, tagadne un kādas vīzijas par nākotni, smaržas, krāsas, valoda, tradīcijas, attieksme pret savu zemi un citām kultūrām». «Vienīgais, ko varu teikt par Maķedoniju, – tā ir ļoti bagāta. Bet es nerunāju par naudas līdzekļiem,» tā G.Švītiņš.
Raksturojot maķedoniešus, viņš norāda, ka cilvēki ir ļoti dažādi. «Mīl daudz runāt un pārliecināt otru ar diezgan skaļu balsi, bet tajā pašā laikā ir draudzīgi un izpalīdzīgi. Man, komunicējot ar šiem pašlepnajiem, neatkarīgajiem vīriem, radās tāds mazliet savdabīgs secinājums: katrā no viņiem it kā personificējās kāds lielāks vai mazāks Maķedonijas Aleksandrs. Un nav grūti iedomāties, kas notiek, ja satiekas divi, trīs vai vairāki desmiti Aleksandru…» smaidot nosaka G.Švītiņš, uzsverot, ka bija interesanti redzēt dažādo kultūru atšķirības. Maķedonijā vienviet dzīvo gan kristiešu, gan musulmaņu kopienas ar raksturīgajām kultūras iezīmēm – apģērbu, bazilikām, mošejām dziesmām un tradīcijām.
Mākslinieks neliedz ieteikumus citiem ceļotājiem, gan piebilstot, ka ar ieteikumiem jābūt uzmanīgiem, «jo mums visiem ir tik dažādas vēlmes redzēt, baudīt». Taču tiem ceļotājiem, kuriem patīk vēsture, kultūra un māksla, viņš var ieteikt vairākus interesantus pieturas punktus.
Tā piemēram, galvaspilsētu Skopji šķērso upe Vardara, un tās krastā atrodas gan 6. gadsimtā celtais Kale cietoksnis, gan vecpilsēta, saukta arī par Veco tirgu. Pēc 1963. gada postošās zemestrīces vairāk nekā 83 procenti pilsētas apbūves tika sagrauta, tāpēc arī šodienas Skopjes plānojums ir visai savdabīgs, bez noteikta vēsturiskā centra. «Šajā ziņā ir zināma līdzība ar Jelgavas pēckara plānojumu,» piebilst G.Švītiņš.
Interesanta vieta ir Mātes Terēzes memoriālā māja/muzejs, kurā viņa savulaik dzīvojusi. Patiesībā vecā ēka ir modernas būves centrā un rada ļoti savdabīgu noskaņu. «Bagātā, ļoti sarežģītā Maķedonijas vēsture aplūkojama vairākos muzejos. Maķedonijas muzejā redzama arheoloģija, vēsture un etnogrāfija, Maķedonijas galerijā apskatāma ekspozīcija, kas atklāj maķedoniešu profesionālās mākslas attīstību,» tā fotogrāfs.
Netālu no Skopjes ir vērts apskatīt 1. gadsimtā celto romiešu akveduktu. «Fantastisks dabas skaistums baudāms Matka kanjonā, kur darbojas pirmā elektrostacija Maķedonijā, kas celta 1930. gadu otrajā pusē. Pie milzīgajām klintīm pastāvēšanas vietu atradušas grieķu ortodoksālās baznīcas bazilikas un klosteri. Skaista ir sajūta ieiet vēsā klusumā, kad laukā ir apmēram plus 36 grādi ēnā,» tā G.Švītiņš.
Ja ir vēlme pietuvoties, ielūkoties un pat pieskarties seno romiešu pilsētas mūriem, kolonām, tad jādodas uz Stobi un Bitolu (Heraklea). Stobi kā apdzīvota vieta jau zināma kopš 217. gada pirms Kristus dzimšanas. Romas impērijas laikā Stobi bija Maķedonijas provinces galvaspilsēta ar milzīgu amfiteātri, kurā ir 3000 skatītāju vietu. Amfiteātris bijis gan sapulču, teātru izrāžu, gladiatoru cīņu un vēlāk arī pagānu soda vieta.
Bitola bijusi apdzīvota jau bronzas laikmetā, un tur atrastas unikālas civilizācijas liecības. Heraklea grieķu pārvaldības laikā bijusi ievērojams reģiona centrs, bet, iekļauts Romas impērijas sastāvā, tas zaudēja savu nozīmi un tika izpostīts. Bizantijas agrīnajā pastāvēšanas laikā, 4. – 6. gadsimtā, pilsēta kļuva par ievērojamu reliģisko centru. «Ir ļoti interesanti vienuviet redzēt gan grieķu mozaīku, romiešu skulptūras un Bizantijas laika arhitektūras iezīmes,» tā G.Švītiņš.
Ohrida atrodas pie tāda paša nosaukuma ļoti krāšņa ezera. Šīs pasakainās pilsētas slavu vairo arī 365 baznīcas, pa vienai katrai gada dienai. «Tas ir jāredz un jāpiedzīvo, tas nu nav izstāstāms,» piebilst viņš. Protams, ka pilsētā ir simtiem galeriju, dažādu darbnīcu un pakalpojumu centru. Ohridā var gūt gandarījumu gan vēstures pētnieki, gan ūdens atpūtas cienītāji.
Ohridas ezera dienvidaustrumu pusē pie Albānijas robežas atrodas Galičicas Nacionālais parks. Šis dabas stūris galvenokārt ir kalnu un ainavu baudai.
Fotogrāfs atzīst, ka nekādi īpaši noteikumi, dodoties uz Maķedoniju, nav jāievēro, vien tas, ka, braucot ar automašīnu un apstājoties kādā mežmalā vai pļavā, būtu jāaizver durvis un logi, kaut arī tuvumā nemana neviena ļaundara. «Te vairāk tiek domāts par čūskām, kuras klusītēm mēdz ielīst automašīnā un gulēt līdz laikam, kad tām sāk gribēties ēst,» piebilst G.Švītiņš.
Foto: no G.Švītiņa personīgā arhīva
Par sadaļu «Jelgavnieki ceļo»:
Aicinām arī citus jelgavniekus iesūtīt savus ceļojumu aprakstus, kas varētu iedvesmot un arī palīdzēt saplānot savu ceļojumu citiem ceļot gribētājiem. Turklāt nav svarīgi, vai ceļojums bijis tāls un eksotisks, vai iepazīti tepat, netālie Latvijas novadi vai kaimiņzemes. Ne jau no kilometru skaita ir atkarīgs, vai ceļojums izdodas, vai ne?
Savus ceļojumu aprakstus ar foto un savu kontaktinformāciju jelgavnieki aicināti sūtīt uz e-pastu ligita.lapina@info.jelgava.lv. Stāstus publicēsim portālā sadaļā «Jelgavnieki ceļo».
Saistītā ziņa
Jelgavnieks maķedoniešus iepazīstina ar Latviju un Jelgavu (+ VIDEO)
21 °C,
4.4 m/s,
79.5 % 
21 °C,
4.4 m/s,
79.5 %