«Ziemeļkorejā notika daiļslidošanas festivāls par godu bijušajam valsts vadītājam Kimam Čeniram – lai gan viņš jau ir miris, tur tika atzīmēta viņa dzimšanas diena, kas ir 16. februārī. Tās nebija sacensības – tie bija svētki, kas tika atzīmēti visā Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā,» stāsta Jelgavas Ledus sporta skolas daiļslidotāja Alīna Fjodorova. Viņai ar treneri Andreju Brovenko bija unikāla iespēja doties uz Ziemeļkoreju (oficiālais nosaukums – Korejas Tautas Demokrātiskā Republika) – Alīna saņēma uzaicinājumu piedalījās daiļslidošanas festivālā.
Daiļslidošanas festivāls Ziemeļkorejā notika jau 23. reizi. «Bija arī tādi dalībnieki, kas festivālā pabijuši vairākas reizes, piemēram, iepazinos ar kādu Spānijas aģentu, kurš Ziemeļkorejā bija jau sesto reizi,» norāda Andrejs. Spāņu aģents pastāstījis, ka šogad bijusi pirmā reize, kad festivāls atgādina šovu – līdz šim nekad nebija uzstādīts lielais ekrāns, kurā skatītāji var vērot notiekošo uz ledus, tāpat iepriekš tika izmantotas dienasgaismas lampas, nevis prožektori.
Jāslido pie nacionālās mūzikas
Pats festivāls notika trīs dienas un Alīnai bija trīs uznācieni. Daiļslidotāja stāsta, ka pirms šova atklāšanas organizatori sportistiem palūguši uzstāties nacionālās mūzikas pavadījumā. Viņa piekritusi izmantot korejiešu mūziku šova atklāšanas priekšnesumā. «Mēs pateicām, ka mums vajag mierīga tempa mūziku, un organizatori paši atlasīja un piedāvāja dziesmu. Vārdus jau mēs nesapratām, bet, kā mums stāstīja, dziesma bija par ilgu un laimīgu dzīvi. Viņiem lielākā daļa dziesmu ir patriotiskas un par laimīgu dzīvi, partiju, karogu,» stāsta Andrejs. Alīna piebilst, ka viņai korejiešu mūzika, pie kuras viņa slidoja, patikusi.
Alīna norāda, ka festivālā piedalījās sportisti no Ziemeļkorejas, Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas, Čehijas, Latvijas un Itālijas. Uz jautājumu, kāpēc tika uzaicina Alīna, viņas trenerim skaidras atbildes nav. «Nu, Alīna uz ledus vienmēr ir dzīvs cilvēks,» tā viņš, piebilstot, ka festivāls notika Ziemas olimpisko spēļu laikā un daudzi vadošie sportisti bija Sočos, varbūt arī tāpēc Alīnai kritusi laimīgā loze, jo viņa tomēr ir gan Eiropas, gan pasaules čempionātu dalībniece. «Līdz šim Ziemeļkorejas daiļslidotājus uz ledus biju redzējis tikai vienu reizi – rudenī Vācijā, kur notika kvalifikācijas sacensības olimpiskajām spēlēm. Starptautiskās slidošanas federācijas pārstāvis pastāstīja, ka šajā valstī raksturīgi ir tas, ka viņi aktivizējas vienu sezonu pirms olimpiskajām spēlēm. Tā kā nākamās ziemas olimpiskās spēles 2018. gadā notiks Dienvidkorejā, iespējams, ka viņi šo stratēģiju mainīs,» spriež Andrejs.
Jāpiebilst, ka Alīnai un trenerim tika apmaksāti visi ceļa un uzturēšanās izdevumi, kā arī samaksāts honorārs 850 dolāri pēc nodokļu nomaksas.
Bikini nav pieļaujams
Ziemeļkorejā sportistiem ne tikai palūgts izmantot vietējo mūziku, bet meitenēm arī pārbaudīti kostīmi, kuros viņas plānoja uzstāties. Tas tika darīts, lai pārbaudītu, vai tērpi nav pārāk atvērti un sportists – pārāk atkailināts. «Cik es sapratu, visvairāk viņi skatījās, lai nebūtu atkailināta vēdera lejasdaļa un bikini tipa tērpi viņiem nebija pieņemami,» tā treneris. Alīnai līdzi bijuši vairāki tērpi, un visi izgājuši feiskontroli, bet vienai sportistei gan bijis tērps, ko festivāla organizatori atzinuši par nepieņemamu. Tomēr, tā kā šai slidotājai līdzi nav bijuši citi tērpi, viņai atļauts uzstāties tajā pašā, pat neko nepielabojot.
Progress: lidostā atņemtos mobilos tomēr atdeva
Treneris stāsta, ka sarakstu ar to, ko drīkst vai nedrīkst ņemt līdzi un ievest Ziemeļkorejā, nesaņēma. Mantas, kas bija nodotas bagāžā, tika vien izlaistas caur televizoru, bet detalizētāk koferi baudīti netika. Lidostas drošības dienesta darbinieki gan ielūkojušies Alīnas rokasbagāžas somā, bet rakājušies neesot. «Man bija līdzi divas balzama pudeles, ko vedu kā dāvanu. Man ļāva tās ievest,» tā Andrejs.
Vienīgais, lidostā viņiem tika atņemti mobilie telefoni, pārbaudīti un atdoti atpakaļ. Tiesa, sakariem tos izmantot nevarēja, bet tie noderēja kā modinātāji, fotoaparāti. «Spāņu aģents pastāstīja, ka citus gadus atņemtos telefonus atpakaļ atdeva, tikai izbraucot no valsts,» norāda Andrejs.
Piestiķē tulku
Ārzemju sportistiem jau lidostā tika nodrošināti tulki, kuri, kā stāsta Alīna un Andrejs, gandrīz visu laiku pavadīja ar viņiem. «Pirmkārt, jau tas bija nepieciešams, lai varētu sazināties, jo tur reti, kurš runā krievu vai angļu valodā. Pat viesnīcā, kurā dzīvojām un kura skaitās vien no labākajām galvaspilsētā, personāls angliski nerunāja,» tā Andrejs. Viņiem bijusi vienošanās, ka, kaut kur dodoties, viesnīcas vestibilā satiekas ar tulku un atgriežoties šķiras tajā pašā vietā. Andrejs gan manījis citu valstu pārstāvjus, kuri pa pilsētu staigājuši bez tulka, bet paši brīvsolī viņi nav devušies.
Tulce, kas strādāja ar mūsu sportisti un treneri, īsu laiku dzīvojusi Maskavā, jo viņas tēvs strādājis dzelzceļā. Viņa tulkojusi no korejiešu valodas uz krievu valodu, bet angliski nav pratusi, tāpēc nereti tulkošanu nācās uzņemties Andrejam – sarunas ar citu valstu pārstāvjiem, kas notika angļu valodā, viņš tulkoja tulcei krieviski.
Jautāts, vai tulki bijuši arī kā uzraugi, Andrejs nosaka, ka neko aizdomīgu tulku darbā nav manījis, bet, kad sportisti devušies ekskursijā uz Ziemeļkorejas mūžīga valdnieka Kima Čenira (tagadējā valsts līdera Kima Čonina vectēva un jubilāra Kima Čenira tēva) dzimto ciematu, autobusā bijis aizdomīgs vīrietis – neuzkrītošs, visu laiku klusējis. Andrejam ir aizdomas, ka viņš bija no varas instancēm.
Nebija, ko nopirkt
Lielākā daļa laika pagāja mēģinājumos un daiļslidošanas festivālā, tomēr sportisti aizvesti arī uz ziedu izstādi, kur bijis tik daudz cilvēku, ka Andrejs, Alīna un viņu tulce pazaudējušies no savas grupas, apmeklējuši sinhronās peldēšanas sacensības, apskatījuši akvaparku. «Bijām arī laukumā nolikt ziedus pie Ziemeļkorejas valdnieku bronzas statujām. Tur mums pateica, ka šīs skulptūras drīkst fotografēt, bet tikai pilnā augumā, nenogriežot ne kājas, ne galvas,» stāsta Andrejs. Vairāki sportistu delegācijas pārstāvji izvirzīti, lai noliek ziedus. Viens no tiem bijis arī Alīnas treneris. «Man teica, ka bilde būs vietējā presē, bet es to tā arī neatradu. Tomēr kolēģi bija redzējuši mani televīzijā,» smejas treneris.
No Ziemeļkorejas atveduši gan viņi tikpat kā neko nav. «Iepirkšanās kā tādas gan mums nebija. Pie viesnīcas bija neliels veikaliņš, kurā tūristi varēja nopirkt nepieciešamās preces,» stāsta Andrejs. Vēl viņi bijuši suvenīru veikaliņā: «Tur bija žeņšeņa saknes, paklājiņi, nacionālie mūzikas instrumenti… Mēs diemžēl neko sev neatradām. Vienīgais, ko no Ziemeļkorejas atveda Andrejs, ir piespraude ar līderu portretiem. «Tur visiem bija tādas piespraudes, es un vēl trīs cilvēki no mūsu grupas pajautāja, kur tādu var iegādāties. Mums paziņoja, ka nopirkt šādas piespraudes nav iespējams, pēc festivāla noslēguma šova sporta viceministrs mums tās pasniedza. Tika arī piemeklēta attiecīga telpa – pirmā telpa, ko viņam piedāvāja šīs ceremonijas veikšanai, viņu nepamierināja. Pēc tam viņš izraudzījās telpu, kuru 1981. gadā bija apmeklējis Ziemeļkorejas mūžīgais valdnieks,» stāsta Andrejs. Piespraudes pasniegtas viņam, Spānijas aģentam un diviem Baltkrievijas pārstāvjiem.
Jāpiebilst, ka pie vietējās valūtas – Ziemeļkorejas vonas – viņi tā arī netika. Andrejs saka: neesot bijis nepieciešams, jo visur varēja izmantot ASV dolārus.
«Cilvēki laikam tiešām tic, ka viss ir labi»
Alīna un Andrejs novērojuši, ka Ziemeļkorejā daudz cilvēku pārvietojas ar skrituļslidām un velosipēdiem, kā arī iet kājām – auto tur ir maz. Vēl viņiem daudzviet daudzstāvu māju pagalmos ir volejbola laukumi, kas tiek aktīvi izmantoti. Ģērbušies viņi lielākoties ir formās, kas apliecina piederību, piemēram, armijai, studentijai. Dienēt armijā viņi uzskatot par godu un to vienlīdz daudz dara kā vīrieši, tā sievietes. Svētkos sievietes ģērbjas nacionālajos tērpos, kas atgādina košas krāsas sarafānus. Šos tērpus velk arī līgavas savās kāzās. Vīriešiem nav atsevišķu svētku tērpu, viņi velk uzvalku vai formu. Tie, kuri Ziemeļkorejā jau bijuši iepriekš, Andrejam stāstījuši, ka valstī tomēr ir vērojams progress – ielas esot kļuvušas gaišākas, ielās manāms vairāk mašīnu, arī karstais ūdens viesnīcā bijis. Tiesa, uz nakti tas ticis atslēgts. Tāpat arī piekļuve internetam un TV kanālu pakete bijusi ierobežota – Olimpisko spēļu rezultātus mūsējiem nācies izlobīt no dažiem ziņu kanāliem. Tāpat uz ielām neesot manīti ne iereibušie, ne bomži. «Man radās iespaids, ka turienes cilvēki tiešām tic, ka viss ir labi, un ir laimīgi,» secina Andrejs.
Viņš nav varējis nepajautāt, vai tiešām Ziemeļkorejā ēdot suņus. Tulce viņam paskaidrojusi, ka tā ir ļoti sena tradīcija, kas pamazām izzūd, un suņus ēdot vairs tikai gados veci cilvēki un tikai klaiņojošos dzīvniekus. Viņi suņus nav ēduši – festivāla noslēguma banketā galdā celti visai tradicionāli ēdieni: vista, šnicele, vārīti kartupeļi, rīsi, nacionālais ēdiens – asi marinēti kāposti. Dzert – vietējo alu un šņabim līdzīgu caurspīdīgu 20 procentīgu dzērienu. Ziemeļkorejā esot garšīgas tējas, bet kafija pat ne tuvu nelīdzinoties tai, ko lietojam Latvijā.
Foto: no A.Fjodorovas arhīva
22.8 °C,
2.4 m/s,
55.7 % 
22.8 °C,
2.4 m/s,
55.7 %