Šodien Ārlietu ministrijā, izstādes «Sarkanbaltsarkanā Latvijas karoga stāsti» atklāšanas svētkos tiks apbalvoti eseju un vēstuļu konkursa «Mans Latvijas karoga stāsts» laureāti. Viņu vidū ir arī Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 10. klases skolniece Līva Kenkle.
Ilze Knusle-Jankevica
«Karogam ir labi pie latvieša, un latvietim ir labi Latvijā, bet prātus var nobiedēt bargā ziema, un miesai salst aukstā vēja dvaša, kad cilvēkus Latvijā ir pārņēmis izmisums. Audums nejūt dziļas raižu kupenas, un tas nepazīst trūkumu dvaku. Sarkanbaltajam audumam vienmēr visa pietiek, un īstenībā mums arī visa ir gana, tikai mēs mēdzam piemirst. Karogs labāk par visiem zina, ka jebkura vētra kādreiz pārskries, un Latvija no tās iznāks pieredzes un spēka appūsta. Šis audums panes visu, un arī latvietis to var. Arī es to varu,» tā savā esejā raksta Līva.
Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse atzīst, ka ir patīkami, ja skolas vārds izskan Latvijā, turklāt pozitīvā gaismā. Direktore piebilst, ka tāda ir skolas politika – mudināt skolēnus piedalīties pēc iespējas vairāk konkursos, arī tādos, ko nerīko skola. «Skolotāji ir ļoti atsaucīgi, informē skolēnus par iespējām. Un arī skolēni ir atsaucīgi un labprāt piedalās,» tā I.Vilkārse. Jāpiebilst, ka šajā eseju konkursā piedalījās vairāki spīdolieši, galvenokārt vidusskolēni, latviešu valodas skolotājas Daigas Krišānes vadībā.
Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta Preses centra nodaļa informē, ka pavisam iesniegti 245 darbi – 215 esejas no 86 skolām, divas esejas no Eiropas skolas Luksemburgā un 28 vēstules no iedzīvotājiem visā Latvijā. Konkursu rīkoja Ārlietu ministrija, «Latvijas Avīze», Vidzemes Vēstures un tūrisma centrs un Latvijas institūts.
Eseju fragmenti (lasāmi Ārlietu ministrijas mājas lapā)
Renāte Balana, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. klases skolniece: «Karogs – simbols, kas katram nozīmē ko citu, kādam tā joprojām būs bezvērtīga sarkanbaltsarkana drāna, varbūt ne tādēļ, ka viņš nespēj novērtēt to, kas paveikts, lai mums tāds būtu, bet varbūt vienkārši neviens viņam nav iemācījis tā dārgo vērtību. Tomēr man tas joprojām būs kaut kas sirdij tuvs, kā dēļ ir vērts cīnīties.»
Dāvis Reinbergs, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. v klases skolnieks: «Sākot atskanēt valsts himnai, karogs lēnām tika pacelts līdz masta galotnei. Salidojuma mērķis bija sasniegts – valsts karogs dzimtas mājās nu plīvoja augstu jaunajā mastā, simbolizēdams dzimtas un valsts spēku! Iesāktās sarunas varēja turpināties, bet nu jau ar citādu noskaņu.
Man šķiet, ka katrai latviešu ģimenei vajadzētu šādas atminās un stāstus. Tās emocijas, kuras iegūst šādos dzimtas salidojumos, nevar izstāstīt, bet tas noteikti ir spēks! Latvijas karoga dalība šādos pasākumos, manuprāt, ir neizbēgama, jo valsts sākas ģimenē. Bez ģimenes nebūtu valsts, kā arī karoga, kuru tā nes. Nebūtu tautas, kurai sarkanbaltsarkanās krāsas ir svētas.»
Alise Smiltāne, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 10. klases skolniece: «Vasaras beigās atgriežoties mājās, aizgāju uz veikalu un nopirku skaistu, bet vienkāršu rāmīti, tajā ievietoju sava vecvectēva fotogrāfiju, klāt pieliekot vērtīgo karoga lentīti, tagad manas vecmammas tēvs noraugās uz mani no galda stūra ar savu dziļdomīgo skatienu un sarkanbaltsarkano lentīti pie krūtīm.
Lūk, šāds ir mans karoga stāsts – stāsts, ap kuru apvijas manas ģimenes saknes. Nekad agrāk, skatoties uz Latvijas karogu, neesmu bijusi tik lepna kā tagad, kad zinu tā saikni ar manas dzimtas vēsturi.»
Krista Klismeta, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12.v klases skolniece: «Vai šī skaistā krāsu kombinācija, ar kuru lepojamies, būtu izšūta lielā audumā vai mazā, vai netīšām izveidojusies no apģērba gabaliem, tā nekad nav patikusi tiem, kas uzkundzējušies latviešu tautai, jo simbolizē Latvijas brīvību un neatkarību. Es ticu, ka neviens Latvijas karogs, kas man un citiem latviešiem nozīmē brīvu Latvijas valsti, nekad vairs nebūs jāsadedzina (vai jāpāršuj blūzē) tāpēc, ka to liek darīt kāda sveša vara.»
Olga Beketova, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. soc. klases skolniece: «Stāsts ir par to, kā vienu dienu, tālajā 1989. gada novembrī, pie manas vecmāmiņas atnāca viņas brālis, kam pāri rokai bija pārmests tumši sarkans audekls, kas tajos laikos bija liels retums. Viņš lūdza, lai viņa šuj īsto Latvijas karogu. Tuvojoties 18. novembrim, viņiem bija liela vēlme valsts svētkos pēc ilgajiem nebrīves gadiem pacelt pie mājām Latvijas karogu. No kurienes atradās audums, viņa nejautāja, tikai domāja, kā vislabāk veikt brāļa lūgumu. «Ar milzīgu atbildības sajūtu, prieku un lepnumu es sēdos pie šujmašīnas, lai šūtu šo svētumu – tieši tā svētumu.» Kad karogs, divās kārtās šūts, pēc izmēra bija gatavs, palika pāri auduma strēmelītes, kas tapa par mazu karogu, kas vienmēr sirdij tuvs, uz speciāla paliktnīša glabājās istabā cerībā, ka kādu dienu tas rotās māju kā piederības zīme.»
Ksenija Maslova, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. kom. klases skolniece: «Kad topošais liktenīgais mākslas darbs bija gatavs, viņi sāka domāt, kur to varētu izkārt. Vieta ilgi nebija jāmeklē, jo Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornis atradās īstajā vietā – to varēja redzēt no visām pusēm itin labi. Naktī ar laivu no Lielupes mans vectēvs ar draugiem iepeldēja Driksā, izkāpa krastā un ielavījās ēkā. Tikuši līdz torņa augšai, uzgāja stabu, pie kura arī piesēja karogu. Kad tajā 12. oktobra rītā cilvēki devās uz motociklu sacīkstēm, izkārto karogu redzēja visi.
Nākamās dienas rīts atnāca miglains. Cilvēki sākumā karogu nepamanīja, taču, kad migla izklīda, daudzu skatieni vērsās augšup uz Svētās Trīsvienības baznīcas torni, kur pavērās pavisam neparasta aina. Mastā plīvoja Latvijas karogs – laikā, kad mūsu valsts atradās krievu funkcionāru pakļautībā, tas patiešām nebija ikdienišķs notikums. Neviens nespēja ticēt savām acīm. Visapkārt valdīja haoss, bet karogs turpināja lepni plīvot debesīs.
Kā vēlāk noskaidrojās, karogs palika smailē līdz pat vakaram, kad to kaut kā pa daļām noplēsa. Naktī, kad ielās kļuva kluss, mans vectētiņš aizgāja pie torņa un savāca visus karoga gabaliņus, kurus no jauna sašuva kopā.»
Krišjānis Galiņš, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. kom. klases skolnieks: «Man liels brīnums šķita skats, ko šovasar redzēju, iebraucot Daugavpilī. Viena no pirmajām mašīnām, kas brauca pretī, bija zilas krāsas auto ar četriem plīvojošiem Latvijas karodziņiem. Varbūt Daugavpilī tā ir ne tikai patriotisma izpausme, bet arī drosme – tik klaji demonstrēt savu piederību valstij un tautai. Latviju šobrīd skar tā dēvētā dižķibele – grūts laiks, kas mums ir jāiztur. Iespējams, ka karodziņš pie automašīnas vai silta sarkanbaltsarkana šalle ap kaklu aukstā ziemas dienā stiprinās mūsu visu cerības, ka Latvija dzīvos saules mūžu.»
0.2 °C,
6.6 m/s,
79.8 % 
0.2 °C,
6.6 m/s,
79.8 %