9.5 °C, 8 m/s, 83.8 %

Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsVideoJelgavniece: «Nebraukt aizsargāt Rīgu būtu noziegums»
Jelgavniece: «Nebraukt aizsargāt Rīgu būtu noziegums»
20/01/2016

Šovakar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā notika 1991. gada barikāžu laika 25. gadskārtas atcerei veltīts pasākums, kurā savās atmiņās par barikāžu laiku dalījās Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Lai arī sākumā aktīvists bažījās, vai viņam pietiks emociju, pēc divu citu atceres pasākumu apmeklēšanas, tomēr vairāk kā pusotru stundu garais, emocionāli koncentrētais stāstījums vēlreiz lika klātesošajiem izjust tā laika tautas vienotības esenci. Savos emocionālajos atmiņu stāstos pie simboliska ugunskura dalījās arī vairāki jelgavnieki.

Aktīvists savā stāstījumā vairākas reizes atgādināja, ka cīņa
par brīvību turpinās. «Uzskatu, ka barikāžu laiks nav beidzies arī
tagad. Katrai paaudzei ir jāturpina šī cīņa par brīvību. Jaunajiem
cilvēkiem ir jāsaprot, ka barikādes nav svarīgs notikums tikai
Latvijai, faktiski tas mainīja pasaules sabiedrisko domu. Tas lika
mums pašiem saprast un apjaust, ka mūsu izdzīvošanas spējas ir
bezgalīgas,» tā D.Īvāns.

Pēc D. Īvāna stāstījuma apmeklētāji pulcējās laukumā muzeja
priekšā, kur tos gaidīja silta tēja un piemiņas ugunskurs. Atceres
pasākumu apmeklēja divas Jelgavas 6. vidusskolas klases skolotāju
Gaļinas Mateikovičas un Žannas Stankevičas uzraudzībā. «Es pati
nepiedalījos barikādēs, biju mājās. Vīrs strādāja un dzīvoja
laukos, piedalījās smagās tehnikas izvietošanā.»

Interesantā atmiņu stāstā dalījās jelgavnieks Rihards: «Tolaik
strādāju mazā uzņēmumā, kuras priekšnieks bija komunists, tādēļ
organizēti braucieni netika organizēti. Nācās braukt individuāli –
aizbraucu uz Rīgu, vēlējos satikt jelgavniekus, izstaigāju visu
Vecrīgu, taču nevienu tā arī nesatiku. Nezināju, ka visi mūsējie ir
pie televīzijas torņa. Biju pārsalis un slikti jutos, tādēļ braucu
atpakaļ uz Jelgavu.»

Emocionālas ir pensionāres Ārijas Sīles atmiņas, kura barikādēs
piedalījās kopā ar vīru, «Atbraucām mājās no manifestācijas un
ieslēdzām televizoru – redzējām, kas notika Lietuvā. Ar vīru pat
nepārģērbāmies, devāmies atpakaļ uz Rīgu. Barikādēs pavadījām
piecas diennaktis, lielāko daļu Zaķusalā. 20. janvārī spilgti
atceros brīdi, kad mums tika paziņots, ka mūsu virzienā dodas OMON
vienības, kuras redzētas Torņkalnā. Atceros, ka mēs vairāki simti
cilvēku bijām nelielā telpā, un sākās panika. Pie ugunskuriem vīri
un sievas dziedāja dziesmas. Kad paziņojām mūsu sakāmo, gaisā
valdīja klusums. Neviens nezināja, kāds būs mūsu liktenis,» tā
pensionāre.

Barikāžu dalībniece atminoties tā laika notikumus atzīst, ka
bailes no nāves ir bijušas, taču, ja nebrauktu uz Rīgu, tas būtu
noziegums. «Atceros, ka bijām ar vīru atbraukuši uz pāris stundām
apraudzīt dzīvokli, vai nav izzagts. Pirms devāmies atpakaļ uz
Rīgu, kaimiņiene piedāvāja vīram siltu kažoku, uz ko viņš
atbildēja, ka «kažociņš tagad nederēs, jo, ja mani ievainos, es
tajā siltajā kažociņā pārāk ilgi dzīvošu. Ātrāk nomiršu, ja būšu
aukstumā»,» emocionāli stāsta Ā.Sīle.

Jau rakstījām, ka 1991.gadā no 13.janvāra līdz 27.janvārim Rīgā
risinājās barikāžu notikumi – tas bija nevardarbīgas pretošanās
posms Latvijas Atmodas gaitā, kad Vecrīgā un ap svarīgākajiem
stratēģiskajiem objektiem tika celtas barikādes, lai aizsargātos no
iespējamā padomju bruņoto spēku uzbrukuma.