Šovakar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā notika 1991. gada barikāžu laika 25. gadskārtas atcerei veltīts pasākums, kurā savās atmiņās par barikāžu laiku dalījās Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Lai arī sākumā aktīvists bažījās, vai viņam pietiks emociju, pēc divu citu atceres pasākumu apmeklēšanas, tomēr vairāk kā pusotru stundu garais, emocionāli koncentrētais stāstījums vēlreiz lika klātesošajiem izjust tā laika tautas vienotības esenci. Savos emocionālajos atmiņu stāstos pie simboliska ugunskura dalījās arī vairāki jelgavnieki.
Aktīvists savā stāstījumā vairākas reizes atgādināja, ka cīņa par brīvību turpinās. «Uzskatu, ka barikāžu laiks nav beidzies arī tagad. Katrai paaudzei ir jāturpina šī cīņa par brīvību. Jaunajiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka barikādes nav svarīgs notikums tikai Latvijai, faktiski tas mainīja pasaules sabiedrisko domu. Tas lika mums pašiem saprast un apjaust, ka mūsu izdzīvošanas spējas ir bezgalīgas,» tā D.Īvāns.
Pēc D. Īvāna stāstījuma apmeklētāji pulcējās laukumā muzeja priekšā, kur tos gaidīja silta tēja un piemiņas ugunskurs. Atceres pasākumu apmeklēja divas Jelgavas 6. vidusskolas klases skolotāju Gaļinas Mateikovičas un Žannas Stankevičas uzraudzībā. «Es pati nepiedalījos barikādēs, biju mājās. Vīrs strādāja un dzīvoja laukos, piedalījās smagās tehnikas izvietošanā.»
Interesantā atmiņu stāstā dalījās jelgavnieks Rihards: «Tolaik strādāju mazā uzņēmumā, kuras priekšnieks bija komunists, tādēļ organizēti braucieni netika organizēti. Nācās braukt individuāli – aizbraucu uz Rīgu, vēlējos satikt jelgavniekus, izstaigāju visu Vecrīgu, taču nevienu tā arī nesatiku. Nezināju, ka visi mūsējie ir pie televīzijas torņa. Biju pārsalis un slikti jutos, tādēļ braucu atpakaļ uz Jelgavu.»
Emocionālas ir pensionāres Ārijas Sīles atmiņas, kura barikādēs piedalījās kopā ar vīru, «Atbraucām mājās no manifestācijas un ieslēdzām televizoru – redzējām, kas notika Lietuvā. Ar vīru pat nepārģērbāmies, devāmies atpakaļ uz Rīgu. Barikādēs pavadījām piecas diennaktis, lielāko daļu Zaķusalā. 20. janvārī spilgti atceros brīdi, kad mums tika paziņots, ka mūsu virzienā dodas OMON vienības, kuras redzētas Torņkalnā. Atceros, ka mēs vairāki simti cilvēku bijām nelielā telpā, un sākās panika. Pie ugunskuriem vīri un sievas dziedāja dziesmas. Kad paziņojām mūsu sakāmo, gaisā valdīja klusums. Neviens nezināja, kāds būs mūsu liktenis,» tā pensionāre.
Barikāžu dalībniece atminoties tā laika notikumus atzīst, ka bailes no nāves ir bijušas, taču, ja nebrauktu uz Rīgu, tas būtu noziegums. «Atceros, ka bijām ar vīru atbraukuši uz pāris stundām apraudzīt dzīvokli, vai nav izzagts. Pirms devāmies atpakaļ uz Rīgu, kaimiņiene piedāvāja vīram siltu kažoku, uz ko viņš atbildēja, ka «kažociņš tagad nederēs, jo, ja mani ievainos, es tajā siltajā kažociņā pārāk ilgi dzīvošu. Ātrāk nomiršu, ja būšu aukstumā»,» emocionāli stāsta Ā.Sīle.
Jau rakstījām, ka 1991.gadā no 13.janvāra līdz 27.janvārim Rīgā risinājās barikāžu notikumi – tas bija nevardarbīgas pretošanās posms Latvijas Atmodas gaitā, kad Vecrīgā un ap svarīgākajiem stratēģiskajiem objektiem tika celtas barikādes, lai aizsargātos no iespējamā padomju bruņoto spēku uzbrukuma.