Kultūra

Jelgavniece Aiva Lāce jau pāris mēnešu dzīvo Kamčatkas pussalā, kur «cīnās» ar lāčiem, gana ziemeļbriežus un ik dienu meklē jaunus piedzīvojumus, kuros labprāt dalās arī ar citiem un gatava pastāstīt arī portāla www.jelgavasvestnesis.lv lasītājiem. Aiva gadu tur strādās Eiropas brīvprātīgo darbu Bistrinskija dabas parkā, kas ir Kamčatkā lielākais parks. Ar savu izvēli jelgavniece ir ļoti apmierināta un mudina arī citus izmantot iespēju doties brīvprātīgajā darbā, kas ļauj reizē uzkrāt pieredzi, ceļot un iepazīt citu vietu, tautu tuvāk nekā vienas ekskursijas laikā.

Ritma Gaidamoviča

Jelgavniece Aiva Lāce jau pāris
mēnešu dzīvo Kamčatkas pussalā, kur «cīnās» ar lāčiem, gana
ziemeļbriežus un ik dienu meklē jaunus piedzīvojumus, kuros labprāt
dalās arī ar citiem un gatava pastāstīt arī portāla
www.jelgavasvestnesis.lv lasītājiem. Aiva gadu tur strādās Eiropas
brīvprātīgo darbu Bistrinskija dabas parkā, kas ir Kamčatkā
lielākais parks. Ar savu izvēli jelgavniece ir ļoti apmierināta un
mudina arī citus izmantot iespēju doties brīvprātīgajā darbā, kas
ļauj reizē uzkrāt pieredzi, ceļot un iepazīt citu vietu, tautu
tuvāk nekā vienas ekskursijas laikā.

Aiva uz Kamčatku devās maija sākumā.
Viņa saka: «Divi mēneši – tas ir pietiekami, lai varētu mēģināt
apkopot sakrātos iespaidus.»

Jelgavniece Kamčatkā pavadīs gadu,
strādājot Bistrinskija dabas parkā, kas atrodas Kamčatkas pussalas
centrālajā daļā un ir lielākais no Kamčatkas dabas parkiem (1
325 000 hektāri). «Kopā ar vēl trim Kamčatkas parkiem
(klasteriem) tas ir iekļauts dabas parku apvienībā ar kopējo
nosaukumu «Kamčatkas vulkāni»,» stāsta Aiva, piebilstot, ka doties
tieši uz šejieni viņu pamudinājis šis zīmīgais
nosaukums.

Cenas var uzkāpt stipri virs
vidējām Latvijā

Lai nokļūtu Kamčatkā no Maskavas,
jāiekārtojas deviņu stundu garā reisā. Lai arī Kamčatka ar
kontinentālo daļu ir savienota, tomēr ar auto vai vilcienu te
nenokļūt. «Ilgi šī teritorija bija slēgta, tā bija militāras
nozīmes zona, uz kuru tikt varēja tikai ar speciālu izsaukumu. Vēl
joprojām ne visas pussalas teritorijas ir brīvi pieejamas.
Petropavlovskā dzīvojoša žurnāliste no Aļaskas, salīdzinot savu
dzimteni ar Kamčatku, trāpīgi nodēvēja šo vietu par salu. Grūti
iebilst – izolētība no kontinenta patiešām ir jūtama, jo izteikti
cenās, kas šeit var uzkāpt stipri virs vidējām Latvijā,» pieredzē
dalās Aiva.

Runājot par autoceļiem teritorijā, kas
vairāk nekā septiņas reizes pārsniedz mūsu valsts apmēru, Aiva
saka: «Kamčatku aptuveni līdz tās vidum pārdala viens ceļš, no tā
uz abiem krastiem ir pāris atzaru, no tiem vēl daži sīki, sniega
sezonā klāt nāk ziemas ceļi – tik vienkāršoti var raksturot
autoceļu infrastruktūru.»  

Pārbīdāmā sienas
tapete

Pirmo nedēļu, gaidot vīzas pagarinājumu,
Aivai bija iespēja pavadīt Kamčatkas reģiona galvaspilsētā
Petropavlovskā, ko vietējie paši, tāpat kā Pēterburgu, reizēm dēvē
par «Piter». Tiesa, visbiežāk viņi to sauc vienkārši par pilsētu,
jo nav jau tā, ka to šeit būtu mulsinoši daudz. «Taisnību sakot,
nemitīgi atrados kustībā starp divām pilsētām, kas tik tuvu viena
otrai līdzās, ka šis fakts aizmirstas – Elizovu, kurā atrodas
lidosta, un minēto Petropavlovsku. Vizuālas atšķirības netrenētai
acij ieraudzīt uzreiz var neizdoties, galu galā pār abām paceļas
vulkānu grupa, kas ar savu pilsētai neproporcionālo apmēru (līdz
3450 metriem virs jūras līmeņa) viegli ļauj iztēloties, ka tā tāda
piebīdāma sienas tapete vien ir,» stāsta Aiva, piebilstot, ka tomēr
pilnā krāšņumā pilsētu (kopā ar «sienas tapetēm») izdevās skatīt
tikai pirmajā dienā, kad saule atšķirībā no turpmākajām dienām bija
izlēmusi apspīdēt Petropavlovsku. Pēc tam sekojis nelaiks, mīdamies
ar lietu un sniegu, kas, neskatoties uz to, ka bija jau maija
desmitie datumi, vietām vēl gulēja līdz pat trim metriem augstos
slāņos. «Patiešām mašīnas var nākties rakt ārā, un pirmā stāva
iedzīvotājiem tumšās ziemas dienas vēl tumšākas var padarīt ar
sniegu aizbarikādētie logi,» stāsta Aiva.

«Metāla troses virs jumtiem –
papildu stabilizācija zemestrīču gadījumos»

Petropavloska līdzīgi kā citas nozīmīgas
Krievijā un bijušajā Padomju Savienībā ietilpstošās pilsētas ir
krietni izmocīta ar nesistemātisku un neestētisku apbūvi,
neracionālu ceļu plānojumu, pilnībā ignorējot gājējus un mazo
transportlīdzekļu vadītājus. «Pilsētas ielejās «sasētas» pazīstamās
hruščovkas un citas līdzīga stila ēkas, vien ar to atšķirību, ka
daļai no tām ir neierastas ārsienas piebūves, kas līdzinās
skursteņiem, un metāla troses virs jumtiem – papildu stabilizācija
zemestrīču gadījumos,» tā Aiva, piebilstot, ka agrāk tā neesot
bijis. Petropavloska bijusi jauka un patīkama pilsēta ar skaistām
koka ēkām un kontrolējamu satiksmi. «Atliek tikai iztēloties, jo
ģeogrāfiski tā novietota apskaužamā skaistumā – vulkānu, klinšu,
līča un galu galā Klusā okeāna tuvumā,» nosaka Aiva, uzsverot, ka
pavadījusi tur tieši tik daudz laika, lai vēl vairāk priecātos, ka
viņai nav jāpaliek pilsētā.

Pārsimts iedzīvotāju atrodas
pastāvīgā kustībā kopā ar ziemeļbriežiem

Pēc Petropavloskas apmeklējuma Aiva
devās vēl vienā deviņu stundu garā pārbraucienā ar autobusu uz
Esso. Esso ir ciems ar aptuveno iedzīvotāju skaitu 1500, vēl kādi
500 mīt Anavgajā 30 kilometru attālumā. Vairāk apdzīvotu punktu
Bistrinskija rajonā (teritorija 23 400 kvadrātkilometri jeb
aptuveni trešdaļa no Latvijas) nav. «Vēsturiski šie centri
veidojušies kā Kamčatkas pamatiedzīvotāju/pirmiedzīvotāju nometnes
vietas, kur meklējama arī Esso vārda izcelsme. Evenu valodā šādi
sauc lapegles. To šeit patiešām ir daudz, tās veido skaistus,
parkam līdzīgus mežus. Agrāk apdzīvoto vietu rajonā bijis vairāk,
bet piespiedu kopā sadzīšana, ekonomisku apsvērumu virzīta,
izkristalizēja šos, līdz mūsdienām pastāvošos divus punktus.
Jāpiebilst, ka vēl pārsimts rajona iedzīvotāju atrodas pastāvīgā
kustībā kopā ar ziemeļbriežiem, daudzus kilometrus prom no Esso,
ceļiem un elektrības,» stāsta Aiva.

Esso centrā, koka ēkā, kādas šeit ir
gandrīz visas, atrodas parka birojs, kurš pilda arī tūrisma
informācijas centra lomu, piedāvā iespēju vietējiem bērniem
izspēlēties un interesentiem apmeklēt atsevišķi izveidotu
ekspozīciju veltītu «Beringijai» – suņu kamanu sacīkstēm, kas sākas
Esso un stiepjas līdz Kamčatkas ziemeļiem, gandrīz 1000 kilometri
divu nedēļu garumā,» tā jelgavniece.

«Lāču pēdas šķērso kvadraciklu
iebrauktās sliedes neskaitāmas reizes»

Viņa atklāj, ka Esso ir patīkama vieta –
kolorītā mazizmēra arhitektūra, kas sader ar sopkām (tā dēvē kalnus
un vulkānus) visapkārt, strauji caurskrienošas upes, karstie avoti,
spilgtās krāsas lapegles. «Tas viss rada ļoti siltu un mājīgu
atmosfēru. Jā, apkārt staigā lāči, agrāk to tik daudz neesot bijis
un tik tuvu nav nākuši. Pavisam īsā pārgājienā līdz kordonam, no
kura inspektors kontrolē ceļu, kuru paslepus var izmantot
malumednieki un zvejnieki, lāču pēdas šķērso kvadraciklu iebrauktās
sliedes neskaitāmas reizes, bet, nonākot galā, viena lāčāda jau
žāvējas pie malkas šķūnīša. Staigājam apkārt daudz, visi tūristu
maršruti jāiziet un jāpārbauda, bet kabatā vienmēr signālraķete un
taure – lāču priekam,» smaidot nosaka Aiva.

Jelgavnieces uzdevums – apzināt
vietējo dzīvesveidu

Darbs, ko veic brīvprātīgais, parkā
vislielākajā mērā ir atkarīgs no paša spējām, prasmēm un vēlmes
patiešām ko paveikt. Aiva atzīst, ka līdz šim parkā strādājošie
brīvprātīgie vienkāršoti dalāmi divās grupās – jaunie biologi,
ihtiologi, entomologi, ornitologi un citi dabas zinātņu pārstāvji,
kuri dabas parka teritorijā veic vai cenšas veikt monitoringu, kas
papildina parka zinātniskās izpētes sadaļu. Cik nu kuram tas
veiksmīgi izdodas, protams, ir cits temats. «Kopumā brīvprātīgais
darbs ir lieliska iespēja paveikt ko tiešām vērtīgu, bet var savu
darba rezultātu arī iestumt tumšā, tumšā atvilktnē. Otrā grupā
ietilpst tie, kuri izvēlas mazāk zinātniskus projektus – palīdz
sakārtot parka infrastruktūru, veido informatīvus materiālus,
strādā ar bērniem, bet abos gadījumos iniciatīva tiek gaidīta no
brīvprātīgā, tāpēc svarīgi, lai viņam tāda patiešām arī būtu. «Mana
personīgā loma parkā vērsta nedaudz citā virzienā no līdz šim
ierastās – tradicionālās kultūras (materiālās un nemateriālās)
dzīvesveida apzināšanā un dokumentēšanā. Šī ir mana prioritārā
funkcija, bet ne tuvu ne vienīgā un varbūt pat ne laikietilpīgākā,»
tā jelgavniece. Viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc tieši šajā
Kamčatkas teritorijā tika izveidots parks, bija balstīts uz to, ka
šeit vēl joprojām salīdzinoši lielā daudzumā mīt Kamčatkas
pamatiedzīvotāju (koriaku, itelmeņu, evensu) pēcnācēji, no kuriem
daudzi turpina nodarboties ar to pašu, ko viņu senči – zvejniecību,
medniecību un ziemeļbriežu ganīšanu. Šis tradicionālais dzīvesveids
un no tā izrietošās amatniecības prasmes ir vērtība, ko svarīgi
saglabāt un uzsvērt, kamēr tās vēl reāli eksistē.

Kadru trūkumu risina ar
brīvprātīgajiem

Aiva pēc diviem tur pavadītajiem
mēnešiem atzīst, ka līdzīgi kā Latvijā un daudzviet citur pasaulē
dabas parks kā valsts finansēta organizācija izteikti izjūt «mazuma
piegaršu» gan tam atvēlēto līdzekļu sadalē, gan, kas jo sevišķi
būtiski, darbinieku skaitā. «Lai spētu pilnvērtīgi pārvaldīt tik
plašu teritoriju, būtu nepieciešamība pēc ievērojama vides
inspektoru papildinājuma, tomēr, skatoties reāli, ir skaidrs, ka
pārskatāmā nākotnē šādas izmaiņas nav gaidāmas. Tieši ar tādiem
resursiem, kādi šobrīd ir pieejami, jāprot veikli un pārliecinoši
manevrēt. Pie šādiem apstākļiem izvēle par labu brīvprātīgo
papildspēkiem ir absolūti racionāla un vēlama, jo tieši
brīvprātīgais var pieķerties lietām un projektiem, kuri parka
pilnvērtīgai funkcionēšanai ir svarīgi, bet darbaspēka trūkums
neļauj to fiziski paveikt,» tā brīvprātīgā.

Ar «stopiem» 500 kilometri 16
stundās

«Dzīve Kamčatkā rit ārkārtīgi intensīvi,
bet, iespējams, tā tas notiek vienmēr, kad ir zināms piešķirtais
«laika limits»,» spriež Aiva, kura jau tradicionālā dzīvesveida
dokumentēšanas laikā gandrīz divas nedēļas dzīvojusi un strādājusi
kopā ar vienu no četriem parka teritorijā esošajiem ziemeļbriežu
tabūniem. «Jūtot vasaras īsumu, tiek izmantota katra iespēja doties
dabā – ir izmēģināta arī stopēšana, mērojot 500 kilometrus 16
stundās. Daudz ilgāk nekā ar autobusu, taču ar vairāk
transportlīdzekļiem un, nenoliedzami, aizraujošāk. Jo sevišķi, kad
kārtējā stop pietura ir jaunas nekurienes vidū – mežs, taisns
grants ceļš –, un nav nozīmes pat virzīties uz priekšu, tāpat nekur
neaiziesi, labāk sēdēt un trokšņot vienviet – lāču priekam jau
atkal,» stāsta brīvprātīgā, apliecinot, ka stopēšana Kamčatkā ir
iespējama. Bet obligāti līdzi jāņem telts (vai vismaz brezents),
guļammaiss, odu aerosols, signālraķetes vai citi mūzikas
instrumenti, lukturītis tumšajam laikam un ēdiens.

Jelgavniece izstrādā Kamčatkas
dabas parka mājas lapu

Tāpat Aiva jau devusies arī, kā pati
smej, spēka un apavu zoļu iznīcinošos bezceļu pārgājienos, meklējot
jaunas vietas maršrutiem un vācot herbāriju parka vajadzībām. «Ļoti
aktīvi strādājam pie jaunas parka mājas lapas izveides, pusstundu
debatējot par pikseļu skaitu un krāsas toni vissīkākajās detaļās.
Šis projekts «aprij» laiku vēl straujāk, bet piešķir arī milzīgu
gandarījumu, jo ir jūtama sava darba nozīme,» lepojas Aiva,
atzīstot, ka Kamčatka viennozīmīgi ir vieta, kas sniedz nebeidzamu
iespēju sajūtu – gan ģeogrāfiskā izpratnē, gan savu ideju
realizēšanas ziņā.

No brīvās enciklopēdijas
«Vikipēdija»:

Kamčatkas pussala jeb
Kamčatka ir pussala Āzijas ziemeļaustrumos,
Krievijas austrumdaļā. Rietumos to apskalo Ohotskas jūra, austrumos
Beringa jūra un Klusais okeāns.

Par sadaļu «Jelgavnieki
ceļo»:

Aicinām arī citus jelgavniekus iesūtīt
savus ceļojumu aprakstus, kas varētu iedvesmot un arī palīdzēt
saplānot savu ceļojumu citiem ceļot gribētājiem. Turklāt nav
svarīgi, vai ceļojums bijis tāls un eksotisks, vai iepazīti tepat
netālie Latvijas novadi vai kaimiņzemes. Ne jau no kilometru skaita
ir atkarīgs, vai ceļojums izdodas, vai ne?

Ceļojumu aprakstus ar foto un savu
kontaktinformāciju jelgavnieki aicināti sūtīt pa e-pastu
ligita.lapina@info.jelgava.lv. Stāstus publicēsim portālā sadaļā
«Jelgavnieki ceļo».

Foto: no Aivas Lāces arhīva