Jauniešiem

«Jaunieši no citām pilsētām mūs mazliet apskauž,» tā par Jelgavas iespēju būt pirmajai Latvijas jauniešu galvaspilsētai saka Jelgavas Skolēnu domes priekšsēdētājs Valsts ģimnāzijas 11. klases skolnieks Reinis Nikuļcevs.

Sarunā Reinis uzsver, ka šobrīd jauniešiem Jelgavā visvairāk
pietrūkst savu māju, jo «Jundā» kļuvis par šauru, tādēļ viņš ir
gandarīts, ka šī ideja par jauniešu centra izveidi ir aktualizēta
un tiks realizēta jau tuvākajos gados.

Šogad Jelgava ir nosaukta par jauniešu galvaspilsētu. Ko
tas nozīmē pašiem jauniešiem?

Ir labi padarīta darba sajūta. Šo iespēju mums neviens
neuzdāvināja. Kopā ar pašvaldības jaunatnes lietu speciālistiem
strādājām pie pieteikuma sagatavošanas, aicinājām cilvēkus balsot,
lai tieši Jelgava iegūtu šo nomināciju. Tā ir laba reklāma mūsu
pilsētai, jo jauniešu auditorijai organizētajos pasākumos Jelgavas
vārds šogad izskan daudz vairāk. Arī pilsētā uz vietas notiks
vairāk pasākumu tieši jauniešiem. Tā ir iespēja, kura mums
jāizmanto. Jācer, ka šī nav pēdējā reize, kad varam lepoties ar
jauniešu galvaspilsētas statusu.

Esi ievēlēts par Skolēnu domes priekšsēdētāju. Ko vēlies
paveikt pilsētas jauniešu labā?

Skolēnu dome ir organizācija, kuras uzdevums ir apvienot
pilsētas skolu jaunatni. Tiekamies reizi nedēļā un plānojam dažādus
pasākumus, aktīvi iesaistāmies pilsētas jauniešu forumu, erudīcijas
konkursu, sporta un citu pasākumu organizēšanā un mēģinām veidot
tos tā, lai uzrunātu pēc iespējas vairāk pilsētas jauniešu. Mūsu
galvenā mērķauditorija ir pamatskolas vecāko klašu skolēni un 10.,
11. klase. 12. klasē jauniešiem lielākoties parādās citas
intereses, viņi ir pilngadīgi un skolas balles vietā lielākoties
izvēlas citus pasākumus. Tomēr galveno akcentu savā darbā vēlos
likt uz ideju par Jauniešu mājas izveidi, jo pilsētas jauniešiem
nav savas vietas, kur pulcēties ikdienā. «Jundā» ir kļuvis par
šauru, turklāt jauniešu klubs sanāk kopā tikai divas reizes nedēļā.
Tas ir pārāk reti – iespēja biežāk sanākt kopā lielā mērā nosaka
plānoto pasākumu kvalitāti. Turklāt daudzi aktīvie jaunieši ir
ierobežoti laikā un labprāt apmeklētu jauniešu centru citās
dienās.

Kāda ir tava vīzija par Jauniešu māju?

Tai jābūt konkrētai vietai, telpai, kura ir piemērota dažādām
jauniešu aktivitātēm. Kurā var organizēt tematiskos pasākumus,
spēlēt galda spēles vai vienkārši būt kopā un labi pavadīt laiku.
Centram jābūt atvērtam arī brīvdienās. Jauniešu māja varētu būt
laba integrācijas platforma starp vispārējo un profesionālo, starp
dažādu skolu audzēkņiem. Arvien aktuālāka kļūst arī ārvalstu
jauniešu, apmaiņas programmas skolēnu un studentu iekļaušanās mūsu
sabiedrībā. Ir ideja, ka šis jauniešu centrs varētu atrasties
Zemgales prospektā 7, kādreizējās Speciālās skolas telpās.

Vai pilsēta kopumā ir pievilcīga
jauniešiem?

Man grūti spriest par visiem, jo galvenokārt manā vidē ir
aktīvākā jauniešu daļa. Mēs visi esam iesaistīti dažādās pilsētas
piedāvātajās aktivitātēs. Pasākumu un notikumu ir tik daudz, ka
visam nepietiek laika. Apzinos, ka ir jauniešu daļa, kas nav
motivēta iesaistīties izglītojošās aktivitātēs ārpus stundām, bet
arī viņiem ir plašas iespējas mūzikas, sporta un citām
pašizpausmēm. Daudzi priecājas, ka šogad tiks rekonstruēts
skeitparks un Pasta salā uzstādīs āra trenažierus. Daudz tiek
runāts arī par ierobežotajām iespējām apmeklēt kino, bet man tā
nešķiet problēma – iekāp vilcienā un aizbrauc uz Rīgu!

Jelgavā ir vairāk nekā 300 sabiedrisko organizāciju,
tostarp arī pietiekami daudz tādu, kuras orientētas uz jauniešu
auditoriju. Vai tas ir jūtams?

Organizāciju patiešām ir daudz, to var sajust arī ikdienā, jo
reti kurš no Skolēnu domes vai skolu pašpārvaldēm ir iesaistīts
tikai vienā vai divās organizācijās. Parasti tās ir trīs un četras.
Tas noteikti nav mīnuss, drīzāk ieguvums, jo jau skolas laikā ir
iespējams iegūt dažādu pieredzi un prasmes, kas nākotnē palīdzēs
profesijas izvēlē. Darboties dažādās organizācijās jauniešus mudina
arī iespēja piesaistīt līdzekļus savu ideju realizācijā. Mēs
mācāmies rakstīt un realizēt dažādus projektus. Tas iemāca strādāt
noteiktā naudas un laika rāmī, nelidināties mākoņos.

Bieži izskan viedoklis, ka mūsu izglītības sistēma
gatavo darba ņēmējus, nevis devējus. Vai vari tam
piekrist?

Man ir atšķirīga pieredze, jo pats nāku no uzņēmēju ģimenes,
esmu iesaistījies «Junior Achievement» mācību uzņēmumu programmā un
savu nākotni saistu ar uzņēmējdarbību. Man patīk eksperimentēt un
radīt ko jaunu, pašam uzņemties atbildību par rezultātu. Šobrīd
kopā ar klasesbiedru strādājam pie biznesa idejas par īpašas hokeja
nūju aizsarglentes izstrādi, testējam dažādus materiālus un
meklējam iespējas šīs produkcijas realizācijai. Tas, kāda ir
jauniešu ievirze, lielā mērā ir atkarīgs arī no skolotājiem, vai
viņi iedrošina un aicina apmeklēt dažādus pasākumus saistībā ar
uzņēmējdarbību. Mums šajā ziņā ir paveicies, jo vienmēr esam
informēti gan par dažādiem semināriem un lekcijām, gan skolēnu
konkursiem, kuru mērķis ir attīstīt uzņēmējdarbības prasmes. Katram
atliek vien izdarīt savu izvēli: iet un darīt vai noskatīties no
malas. Piemēram, Spīdolas ģimnāzijā ir komercklase, kur īpašu
uzmanību pievērš tieši uzņēmējdarbības prasmju attīstībai un, cik
man zināms, tam ir arī rezultāts, jo samērā daudz šīs klases
absolventu vēlāk savu dzīvi saista ar uzņēmējdarbību.

Kādas šodien ir jauniešu iespējas darba
tirgū?

Lielākā problēma šajā ziņā ir tā, ka visur tiek prasīta darba
pieredze, kuru iegūt nav tik vienkārši. Bet daudz ko var darīt jau
skolas un studiju laikā. Piemēram, ja apgūsti fotografēšanas vai
filmēšanas iemaņas, naudu var sākt pelnīt uzreiz. Interesanti, ka
mums skolas iekšējiem pasākumiem ir arvien grūtāk piesaistīt kādu,
kurš to visu iemūžinās, jo tie, kas to prot vislabāk, vēlas saņemt
atlīdzību. Daļēji šī iemesla dēļ mums nācās pārtraukt arī skolas
televīzijas projektu. To nevar nosodīt, jo jaunietis ir ieguldījis
savu prasmju attīstībā, iegādājies tehniku un tagad vēlas to atgūt.
Jāņem vērā arī tas, ka jauniešiem ir samērā lielas ambīcijas
atalgojuma ziņā – arī tas traucē pilnvērtīgi iesaistīties darba
tirgū kā algotam darbiniekam. Manuprāt, viens no risinājumiem ir
sākt pašam savu uzņēmējdarbību.

Izmantojot brīvo kustību ES teritorijā, daudzi jaunieši
dodas studēt un strādāt uz citām valstīm. Cik, tavuprāt, ir reāli
pēc studijām Londonā vai Berlīnē atgriezties
Jelgavā? 

Šodien studijas ārvalstīs vairs nav nekas neparasts. Tā ir
iespēja, kura jāizmanto. Mēs dzīvojam globālā pasaulē ar jaunām
prasībām, tādēļ mainīt savu ikdienas vidi uz studiju laiku ir
vērtīgi. Tas dod jaunu pieredzi, kuru Latvijā nekad neiegūšu, un
iemāca domāt savādāk. Starptautiskā pieredze ir ļoti svarīga, ja
vēlamies savas preces pārdot ārvalstīs. Tomēr pats sevi redzu
Latvijā un, ja došos studēt uz ārvalstīm, noteikti atgriezīšos. Te
ir māju sajūta un labas iespējas personīgajai izaugsmei.

Šobrīd norit diskusijas par mācību gada pagarināšanu,
lai stundu sarakstā iekļautu vairāk sporta nodarbību, veselības
mācību, finanšu pratību un citus priekšmetus, kā arī samazinātu
mājas darbu apjomu. Esi par vai pret šādu ieceri?

Ar saviem vienaudžiem esam diskutējuši par šo. Ir ļoti grūti
sevi motivēt mācībām, kad ārā ir silts un spīd saule. Jau maijā
skolotājas izmēģina dažādas metodes, lai noturētu mūsu uzmanību.
Piemēram, vienā matemātikas stundā devāmies laukā, gūlāmies zālītē
un veidojām simetrijas asis. Izrādās, ka matemātiku var mācīties
arī šādā veidā! Ja mācību gads tiek pagarināts, tad nodarbības būtu
jāorganizē ārpus ierastās mācību vides. Tās varētu būt dažādas
mācību ekskursijas, plenēri vai cita veida aktivitātes. Ja man
pašam būtu jāatbild, kur esmu iemācījies visvairāk, tad tas ir
ārpus ierastās mācību vides, dažādās interešu nodarbībās.
Interesanta pieredze šajā ziņā ir Zemgales reģiona Kompetenču
attīstības centra organizētajā Junioru universitātē, kur mācību
gada laikā iegūtās zināšanas tiek praktiski nostiprinātas vasaras
nometnē. Domāju, ka tādam risinājumam mācību gada pagarināšanai
neviens neiebilstu.

Foto: Raitis Supe