Jelgavas iedzīvotāju, ēku un ielu vēstures stāsts sācies 1265. gadā, kad Jelgavas pils veidojās kā Livonijas administratīvais un saimnieciskās dzīves centrs Zemgalē un blakus pilij radās neliela priekšpilsēta ar dažādām saimniecības ēkām, noliktavām un amatnieku darbnīcām. Driksas kreisajā krastā izveidojās tirgotāju un amatnieku apmetne.
www.jelgavasvestnesis.lv
Jelgavai vārdu deva zemgaļi, bet svešzemnieki savos rakstos to dēvēja par «Mytow». Šī vārda izcelsme arī saistīta ar zemgaļiem – domājams, ka tas cēlies no vārda «mīt», un tas varētu liecināt par senas tirgus vietas atrašanos Lielupes malā, pirms krustneši izlēma tur celt pili. No pilsētas rašanās sākuma tajā uz dzīvi apmetās dažādu tautību pārstāvji, un 14. – 15. gadsimtā vidējais iedzīvotāju skaits bija aptuveni 1000. Viņu dzīvi pilsētā nodrošināja tirdzniecības ceļš no Rīgas uz Lietuvu. Pirmās ēkas tika celtas starp diviem ceļiem, un tur vēlāk izveidojās vēsturiskais Jelgavas Tirgus laukums.
Hercogs Gothards 1573. gadā Jelgavai piešķīra pilsētas tiesības un ģerboni, 1578. gadā tā kļuva par hercoga rezidenci, bet no 1616. gada Jelgava bija arī visas hercogistes galvaspilsēta. Pilsētai bija visas pārvaldes struktūras – birģermeistars, rāte, sekretārs un fogts. 16. un 17. gadsimtā Jelgava pieredzēja strauju izaugsmi, 17. gadsimta vidū tajā bija aptuveni 3000 pastāvīgo iedzīvotāju, kuru skaits karu vai epidēmiju laikā bija mainīgs. 1648. gadā, nostiprinot Jelgavu, uzcēla pilsētas vārtus – Annas, Dobeles, Ezera un Mazos vārtus –, savukārt pirmajā Jelgavas pilsētas plānā (1652) iezīmētas 20 ielas un 3 kilometrus garš kanāls no Svētes līdz Driksai, kas pilsētā nodrošināja dzeramo ūdeni. Kad 1795. gadā Krievijas impērijas varas iestādes veica savas jaunpievienotās guberņas galvaspilsētas iedzīvotāju skaitīšanu, tās saskaitīja 10 048 pilsētniekus. Protams, jāņem vērā iedzīvotāju skaitīšanas īpatnība – uzskaitīti tika tikai tie, kas piederēja tā sauktajai namnieku kārtai, proti, tie, kuriem bija nekustamais īpašums vai cita ievērojama manta. Pilsētā, kā mēs tagad teiktu, bez deklarētas dzīvesvietas dzīvoja vairāki tūkstoši kalpu ar savām ģimenēm, pastāvīgi uzturējās ieceļojušie tirgotāji un amatnieki, izbēgušie dzimtzemnieki un citi.
Dzimtbūšanas atcelšana, industrializācija Kurzemes guberņā īpaši 19. gadsimta vidū strauji palielināja iedzīvotāju skaitu Jelgavā. Ja 1823. gadā bija 10 130 iedzīvotāji, 1836. gadā – 19 500, tad 1897. gadā – jau 35 011 cilvēki. Jelgava 19. gadsimta beigās bija trešā lielākā pilsēta Latvijas teritorijā.
19. gadsimta vidū Jelgavā bija 109 mūra nami un 752 koka ēkas, bet jau pēc dažiem gadu desmitiem – 1910. gadā – Jelgavā bija 2000 dzīvojamo namu un 59 ielas, pilsētā dzīvoja 45 000 cilvēki. Latvijas valsts (1918 – 1940) laikā vidējais iedzīvotāju skaits svārstījās ap 30 000.
Jelgava 1944. gada vasarā karadarbības rezultātā zaudēja aptuveni 95 procentus vēsturiskās apbūves, un pirmajā pēckara gadā pilsētā bija tikai 15 800 iedzīvotāji, bet to skaits strauji auga 20. gadsimta 60. – 70. gados, kad Jelgava kļuva par nozīmīgu Latvijas PSR rūpniecības centru. Migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits 80. gados palielinājās līdz 70 000, maksimumu sasniedzot 1989. gadā – 74 105 cilvēki. Pilsētā mainījās vēsturiskais ielu tīkls, un Jelgavai raksturīgo apbūvi nomainīja padomju tipveida industriālā un dzīvojamo ēku arhitektūra. Mūsdienās Jelgava ir ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, un 2015. gada 1. jūlijā šeit dzīvoja 61 795 iedzīvotāji.
Foto: no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja
17.2 °C,
1.4 m/s,
95.9 % 
17.2 °C,
1.4 m/s,
95.9 %