Lai iebrauktu Jaunzēlandē, kontā jābūt vismaz nepilniem trim tūkstošiem eiro, somā nedrīksti vest pārtiku, citādi būs sods, piemēram, viena banāna pārvešana var izmaksāt 110 eiro, taču jaunzēlandieši latviešus uzskata par vislabākajiem darbiniekiem pasaulē. Tie esot cilvēki ar «zelta rokām» – tās ir tikai dažas atziņas pēc jelgavnieka Rikardo Platenberga viesošanās tā dēvētajā balto mākoņu zemē Jaunzēlandē, kur viņš pavadījis nepilnus trīs gadus. Ar saviem iespaidiem, pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem Rikardo dalījās šīs sezonas pēdējā tematiskajā Tūrisma vakarā Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, kuru apmeklēja vairāk nekā 50 cilvēku.
Ritma Gaidamoviča
Rikardo uz Jaunzēlandi aizveda pazemināšana darbā, taču viņš ne mirkli nenožēlo šo drosmīgo lēmumu, sakravāt ceļa somu un doties strādāt un iepazīt Jaunzēlandi. «Strādāju Jelgavā par ceļa meistaru, un darbs pieprasīja, vai nu eju papildu mācīties, vai mani pazemina amatā. Tā 2011. gadā, kad Latvijā bija krīze, nolēmu, ka došos uz Jaunzēlandi, uz tās dienvidu salu. Cerēju dabūt darbu vīnogu laukā, iztēlojos jau kā tas būs – darbs svaigā gaisā, ej lēnām un lasi vīnogas, taču vēlāk reālajā dzīvē atskārtu, ka nekāda idille tā nav,» stāsta Rikardo. Viņam arī izdevies nokļūt vīnogu laukā, bet «izvilcis» tur divas nedēļas. «Vīnogu sezona vēl īsti nebija sākusies, tāpēc lika staigāt pa rindām un izgriezt katram vīnogu stādam zariņus. Viss jau būtu labi, ja nepārtraukti tevi neuzvaktētu supervaizers, bļaujot, ātrāk, ātrāk. Par katra stādiņa apgriešanu varēja nopelnīt četrus centus. Minimālā stundas likme ir 14 Jaunzēlandes dolāri. Es vēl tad biju Latvijā mazliet apvēlies – 95 kilogrami, iedomājieties, cik man sarežģīti paskriet, lai atstrādātu savus 14 dolārus. Lai gan laukā februāris, ārā nenormāla saule. Tur decembris, janvāris un februāris ir pats karstākais. Ātri sapratu, ka tas nav man,» saka Rikardo.
Uz vienu Jaunzēlandes iedzīvotāju – septiņas aitas
Visvairāk viņu izbrīnījusi vietējo iedzīvotāju izpalīdzība, ieinteresētība, no kā, viņaprāt, latvieši varētu pamācīties. «Mūsu mitekļa saimniekam ļoti interesēja, no kurienes es, kā jūtos, viņš visur izvadāja, palīdzēja atrast darbu,» stāsta Rikardo. Nepilnu trīs gadu laikā viņam izdevies padzīvot dažādās Jaunzēlandes dienvidu salas pilsētiņās un ciemos, un pastrādāt vairākos darbos. Jau minētajā vīnogu laukā, viesnīcā, «holiday park», kas ir kaut kas līdzīgs kempingam, tikai daudz lielākos izmēros ar daudz mājiņām un plašu teritoriju, kur var atbraukt ar savu karavānu. «Man bija tāda sajūta, ka tur pa ceļiem tikai karavānas pārvietojas. Vismaz katra otrā mašīna vai nu pati bija, kā kemperis vai aizmugurē pieāķēta māja uz riteņiem,» stāsta Rikardo, gan, piebilstot, ka vietējie stāstījuši, ka pirms kādiem septiņiem gadiem tūristu Jaunzēlandē bijis daudz vairāk, lai gan Rikardo jau šis šķita daudz. «Interesanti, ka tur aitas suņu vietā staigā. Iedomājieties, valstī četri miljoni iedzīvotāju, un pēc statistiskas sanāk, ka uz katru cilvēku ir septiņas aitas,» stāsta Rikardo.
Vietējie dzīvi tver viegli
Jelgavnieks gan min, ka jaunzēlandieši ir ļoti viesmīlīgi, taču viņi ir slikti organizatori un visu dzīvē tver ļoti viegli. «Tiku strādāt vienā viesnīcā visādus tā saucamos melnos darbus. Tīrīju numuriņus, pļāvu zāli. Jau pašā sākumā, ierodoties tur, jutu, ka viņi nevarēs nodrošināt man ilgi darbu, jo reāli tur viesnīca pustukša. Jā, pēc piecām dienām man pateica: sorry! Tomēr mums nav tik daudz tā darba,» stāsta Rikardo, piebilstot, ka par to, ka jaunzēlandieši dzīvi tver ļoti viegli, pārliecinājies arī, strādājot kopā, kādā viesnīcā ar administratori jaunzēlandieti, kura nekad neparko nav satraukusies. Vienmēr dzīvojusi ar pārliecību, viss būs labi.
Liels piedzīvojums bijis arī satikšanās ar vietējo putnu kiri, kas apmēram tikpat liels kā mūsu vista, taču tas esot dikti viltīgs un gudrs. «Viņš reāli skrēja virsū. Turklāt tas putns ir aizsargājams un it kā nedrīksti neko viņam darīt, bet zinu, ka mūsu priekšnieks dažus likvidēja. Viņi regulāri izvandīja atkritumu konteineru, līdz ko kādai mašīnai vaļā durvis, līda iekšā un apgrauza mašīnām gumijas pie durvīm. Nezinu, tās tiem ļoti garšoja,» stāta Rikardo.
300 dolāri par dienas darbu vīnogu laukā – tikai mīts
Tūrisma vakarā jautāts, vai jaunzēlandieši ir godīgi algu maksātāji, Rikardo stāsta, ka viņš visos darbos savu nopelnīto tiešām ir saņēmis, bet no citiem latviešiem dzirdējis interesantus stāstus. Kaut vai, piemēram, vīnogu laukā nereti starp saimnieku un strādnieku vēl ir starpnieks, kurš uzmana darbu un arī veic algas samaksu. Tie visbiežāk ir indieši, kuri pamanās arī nesamaksāt. «Pie vīnogām visbiežāk strādā aziāti, kas ir ļoti ātri, un viņiem ir ieaudzināts, ka ar darba devēju strīdēties nedrīkst, tāpēc, ja neizmaksās algu, nu nekas. Taču citu tautu strādnieki, līdz ko piedraud indiešiem, ka sūdzēsies attiecīgajās instancēs, uzreiz samaksā. Tāpēc indieši bieži izmantojot aziātus,» stāsta Rikardo, gan uzsverot, ka mīts par 300 dolāriem dienā vīnogu laukā, esot pilnīgi aplams, labi, ja 100 izdodoties nopelnīt.
Jaunzēlandiešiem šķiet, ka latvieši ir baigie meistari
Ilgu laiku Rikardo nostrādājis tā sauktajā «holiday park», kur krāsojis mājiņas, izgatavojis galdus, mazgājis jumtus un veicis citus saimnieciskus darbus. «Pēc ofisa darba Latvijā man šis šķita super. Vēl papildu kafejnīcā traukus pamazgāju, nopirku sev mazu auto,» stāsta jelgavnieks, piebilstot, ka jaunzēlandieši latviešus uzskata par labākajiem darbiniekiem pasaulē. «Es nekādus krāsošanas darbus savā mūžā nebiju veicis, un arī ne mājas iekšdarbus, bet apstākļi piespieda un darbojos. Nākamajā rītā saimnieks agri no rīta klauvē pie durvīm, sniedz roku un saka: «Good job!». Sākumā nevarēju saprast vai viņš jokojas vai kā. Pēc dienas saimnieks iedeva anglim nolakot skapīti, sapratu. Viss notecējis, tāds nesmuks. Tas pats anglis pirms devies uz Jaunzēlandi strādāt, bija strādājis darbā iekārtošanas firmā un teica, ka pamatā darba devēji nākuši prasījuši strādniekus no Austrumeiropas, jo tie esot labākie un kārtīgākie darbinieki. Jaunzēlandiešiem arī šķita, ka latvieši baigie meistari ir,» stāsta Rikardo.
Pārtiku pērk tikai internetā
«A, interesantākais man šķita iepirkšanās. Dzīvoju tajā ciematiņā. Ir uz vietas arī mazs veikaliņš, bet tuvākais lielveikals 200 kilometru attālumā, tāpēc iepirkšanās notiek internetā. Tad arī tu tur pasūti 20 bundžas tunci, tik kilogramus kartupeļu un citas preces. Visu tev pieved pie mājas un tad ēd divus mēnešus. Man kā cilvēkam, kuram nepatīk iepirkties, tas šķita lieliski. Nav kā tagad katru piektdienu brauc uz lielveikalu, meklē, piekrauj ratus pilnus. Tur daži klikšķi, viss gatavs un kāds laiks ietaupīts,» spriež Rikardo.
Daba – brīnišķīga
Protams, šajā laikā jelgavniekam izdevies arī paceļot, apskatot ledājus, dzidros ezerus, kalnus, apciemojot roņus, satiekot pingvīnus un baudot skaistos dabas skatus. «Ledāji kūst un veidojas interesantas alas, taču uz pašu galvu nekur nedrīkst bez gida kustēties. Tas tikai savai drošībai. Uz ledājiem vienmēr jādodas ar gidu, kurš pazīst un apzinās bīstamību. Viņš vienmēr iet pa priekšu, pasit ar savu āmuriņu, lai novērtētu, cik droši un tikai tad pārējie var kustēties. Tiesa, nereti esot tā, ka tūristi rīkojas pārgalvīgi, un izdomā paši mazliet kaut kur pastaigāt un paskatīties, taču tas var beigties slikti. Piemēram, ar iekrišanu kādā šķirbā. Tā daži vācu tūristi arī nakti pavadījuši tur un nācies ilgi domāt kā tos ārā dabūt,» stāsta Rikardo, piebilstot, ka interesanti tas, ka staigā pa ledājiem šortos un krekliņā, bet auksti nav.
Laikapstākļi bezgala interesanti. Vējš, kas no ceļa nopūš autobus
Jaunzēlande noteikti izceļoties arī ar to, ka ir ārkārtīgi daudz nokrišņu. «Es tur biju izrēķinājis, ka vietā, kur dzīvoju, nolija desmit reizes vairāk nekā Latvijā. Gadījās pat tā, ka divas un trīs nedēļas no vietas ar spaiņiem gāza,» stāsta Rikardo. Viņš, kā pats saka, dzīvojās pa Dienvidsalu, kur ir vēsāks klimats, ziemā, kas viņiem ir laikā, kad mums Latvijā vasara, iespējams neliels sals. Vidējā temperatūra ziemā 10 līdz 15 grādi. «Atceros, ka vienreiz stopēju. Tur neliels sals, es ziemas jakā, satuntulējies, tur pretī ģimenīte, bērns īsajā krekliņā, šortos,» stāsta jelgavnieks, piebilstot, ka vienreiz brīdī, kad Latvijā svinēti Jāņi, tur esot uzkritis sniegs. «Laikapstākļi tur tiešām tādi interesanti, nereti gadās arī tādas vētras, ka pat autobusu var nopūst no ceļa un vienreiz tilts sabruka,» stāsta Rikardo, piebilstot, ka tilti viņiem gan tur ir ļoti interesanti – tikai ar vienu joslu. «Nezinu, vai viņi naudu taupījuši vai kā, bet diezgan interesanti braukt. Ā, pašā sākumā, kad ierados Jaunzēlandē, tur bija arī viens interesants likums, kas šobrīd gan ir atcelts. Proti, Latvijā darbojas labās rokas likums, bet tur krustojumā tev pa priekšu bija jāpalaiž tas, kurš griežas pa kreisi. Tur tādas avārijas bija, jo tūristi nesaprata, bet beigās atcēla šo noteikumu,» stāsta Rikardo.
«Ai, Austrālija Jaunzēlandei uzbrūk!»
Ļoti interesanta parādība Jaunzēlandē ir sirēnas. «Proti, tuvākā slimnīca no mūsu ciema bija aptuveni 200 kilometru attālumā, tāpēc lielākoties viss balstās uz brīvprātīgajiem. Daži brīvprātīgie, tostarp mana priekšniece, bija apguvusi elementārās iemaņas pirmajā palīdzībā un līdz ko skanēja sirēnas, bija skaidrs, ka avārija vai kaut kas tāds, viņa lēca mašīnā un brauca uz notikuma vietu sniegt palīdzību. Tā tur arī ugunsdzēsēji darbojās,» stāsta jelgavnieks, piebilstot, ka tūristi šo nezina, un rodas liels satraukums, bet kādu reizi esot atjokojuši: «Ai, Austrālija Jaunzēlandei uzbrūk!»
Pa pastu sūtītā latviešu zāļu tēja iziet narkotiku pārbaudi
Runājot par ceļa izmaksām uz Jaunzēlandi, Rikardo stāsta, ka turp devies divas reizes un pirmajā izdevies ar vairākām pārsēšanās reizēm turp tikt par nepilnu 1000 eiro, otrajā reizē – nedaudz virs 700 eiro, taču lētākais, ko dzirdējis ir 640 eiro. Taču svarīgs noteikums, lai iekļūtu Jaunzēlandē, prasa 3200 Jaunzēlandes dolārus kontā, kas ir nepilni 3000 eiro, jo lidostā pārbaudīs tavu bankas izdruku. «Tas tāpēc, lai viņi būtu droši, ka tev pietiks tur iztikai, tu atradīsi dzīvesvietu un nebūsi nekāds bomzis. Tiesa, nauda nav nekāds šķērslis. Sarunā ar draugiem, radiem, lai ieskaita tev to, tiec Jaunzēlandē, atskaiti atpakaļ. Man ar bija līdz reāli tikai nedaudz vairāk nekā 300 eiro,» stāsta Rikardo. Ceļa somā gan nevari līdzi vest pārtiku, kas viņiem nepatīk. Tā vari iedzīvoties arī sodā. Kādam Tūrisma vakara dalībniekam viens banāns izmaksāja 120 eiro. Soda kvīti atsūtīja uz Latviju. Tāpat likumīgi no valsts laukā vest nav arī gliemežvākus. «Vēl viens interesants gadījums kā mamma man sūtīja uz Jaunzēlandi zāļu tēju, kas atnāca tikai pēc trim mēnešiem. Ne jau pasta neizdarības dēļ, bet gan viņiem šis sūtījums šķita ļoti aizdomīgs, tāpēc to nosūtīja uz laboratoriju, kur trīs mēnešus pārbaudīja vai nav narkotiskās vielas. Pēc trim mēnešiem saņēmu ar vēstuli no laboratorijas, ka narkotisko vielu klātbūtne nav konstatēta. Viņi nevar saprast, ka tādas lapiņas ar ūdeni aplej un dzer,» stāsta Rikardo.
Foto: Raitis Supe
Saistītā ziņa
BMX braucējs iesaka nolēkt no Jaunzēlandes augstākās ēkas
20.9 °C,
2 m/s,
85.8 % 
20.9 °C,
2 m/s,
85.8 %